...par aizrautību, atvērtību, mīlestību...* Jorans Sonnevi „Mazas skaņas; viena balss”

Izlasē iekļauti dzejoļi no sešiem krājumiem: darbības – modeļi (1965), Mazas skaņas; viena balss (1981), Mocarta trešās smadzenes (1996), Skaņu grāmata (1998), Okeāns (2005) un Grāmata bez nosaukuma (2012). Pirmajā izlases pusē ietverti dzejoļi no pirmajiem pieciem krājumiem, savukārt otro pusi veido dzejoļi no jaunākā Sonnevi krājuma Grāmata bez nosaukuma.   Dzejas izlases lasīšanu, protams, sāku ar J. Kronberga priekšvārdu, kurā var iepazīties ar īsu Sonnevi ieguldījumu literatūrā un raksturīgākajām viņa dzejas iezīmēm. Tiek norādīts, ka viņa dzejai piemīt vienkāršība un intelektuāls asums. Par to arī pārliecinos, lasot dzeju. Priekšvārdā vissaistošākais šķiet norādītais fakts, ka Sonnevi nekad nav rakstījis prozu, pārspriedumus par dzeju vai politiku, nav publiski analizējis vai komentējis savus vai savu kolēģu dzejoļus. Viss viņa sakāmais atrodas dzejā. Svarīgākais tieši pēdējais teikums – viss viņa sakāmais atrodas dzejā. Kad vēl nebiju dzeju lasījusi, šis J. Kronberga vērtējums neko īpašu neizteica, taču, iepazīstoties ar dzejoļiem un atkal pārlasot priekšvārdu, tas šķiet kā punkts uz „i”. Tieši tāda sajūta arī rodas, jo viss Sonnevi sakāmais ir dzejā - Izlasē iekļautie dzejoļi pieskaras ļoti dažādām tēmām. Izmantoju vārdu „pieskaras”, jo dzejoļu izlasi aptver kopīgi motīvi. Tēmu dažādība izpaužas kādā it kā netiešā pieminējumā, kādā īsā piebildē vai komentārā.   Vēl reizi gribas atsaukties uz priekšvārdu, kurā J. Kronbergs raksta, ka viņš [Sonnevi] nekad nav rakstījis dienasgrāmatu, bet viņa darba grāmata sastāv no domu dzirkstīm, skicēm, dienasgrāmatai līdzīgām piezīmēm un dzejoļu uzmetumiem. Galvenais rādītājs tam, ka tā ir dzeja, ir ritmiski muzikālais impulss. Šķiet, ar darba grāmatu ir domāta dzeja/dzejas rakstīšana. Saistoša ir arī norāde, ka dzejai ir ritmiski muzikāls impulss. Diezgan obskūri norādīts, ka Sonnevi dzejai vispār piemīt ritms. Ja ir skaidrs, kā latviešu valodā jāatveido konkrēti pantmēri, tad, manuprāt, ir daudz grūtāk latviešu lasītājam atspoguļot kādu dzejas ritmu (ja tāds ir oriģināltekstā) brīvajā panta formā. Uzdrošinos apgalvot, ka abiem atdzejotājiem ir izdevies parādīt šo Sonnevi dzejas ritmiski muzikālo impulsu. Tas vislabāk atspoguļojas sonetos – īsos, koncentrētos, mazliet ritmiskos. Ilustratīvs piemērs no krājuma Grāmata bez nosakuma dzejolis „Mēs esam debesu gaismā”:   Mēs esam debesu gaismā   Tā staro uz mums   no zvaigznēm, to   spoguļiem Un mēs   to pieņemam, pār-   vēršam Lai kas mēs   arī būtu Lai kādas   brūces mēs nestu   Mocekļu balsis   skan cauri gadu simtiem   cauri gadu desmitiem   sekundēm Tikpat   briesmīgi Mēs redzam   redzam ar to pašu gaismu   Vietām, bet ne katrā rindā manāmas jamba pēdas – skan cauri gadu simtiem... Taču Sonnevi stingra pieturēšanās pie konkrēta pantmēra nav rakstūrīga. Ritms ik pa laikam parādās, tad noklust, priekšplānā izvirzoties paustajai domai. Šis īpašais Sonnevi soneta paveids sasaucas ar dzejas izlases nosaukumu „Mazas skaņas; viena balss”, jo vārds „sonets” no latīņu „sonus” nozīmē „skaņa”. Turklāt, kad caur daudzām mazām skaņām runā viena balss – arī te līdzība ar daudzveidīgo tēmu klātesamību izlasē.   Dzejas forma ir dažāda – ir gan gari dzejoļi, gan īsi, pantos dalīti, dzejoļi. Arī rindu garums ir dažāds, sākot ar pavisam īsām un beidzot ar prozas tekstam līdzīgām rindām. Īsie dzejoļi vairāk vērsti uz kādu konkrētu tēmu un tās atspoguļojumu. Tie ir spilgti, aforismiem līdzīgi un meklē atbildes uz jautājumiem. Tāds, piemēram, ir dzejolis „Laiks; 1977” no krājuma Grāmata bez nosakuma:   Aiz mums nav nekā cita kā   vienīgi ēna   Un priekšā   nekā (..)   Ir tikai esošais   kas ir   es un tu   Savukārt garie dzejoļi ir Sonnevi radīta, īpaša dzejas forma.[1] Šajā izlasē tāds ir dzejolis „Par karu Vjetnamā” no krājuma darbības – modeļi. Dzejolī divu lappušu garumā autors no vērotāja pozīcijām reflektē par visu: par gaismu, par sniega šķūrēšanu, par ziņām un karu Vjetnamā, par kaimiņa sacīto, par mirušajiem, par dedzinoši aukstu sauli, par prezidentu un atkal par sniegu un gaismu. Vienā dzejolī iekļauts tik daudz, gandrīz viss, un tas atgādina nekonktrolētu domu plūdumu.   Kopumā Sonnevi dzejai raksturīga dažādu reāliju nosaukšana, kas papildina kādu „lielāku” domu, un paradoksi, piemēram, redzamības eja uz savu tumsu (krājuma Mazas skaņas; viena balss dzejolī „Es neeju projām no šejienes”) vai bezgalības grāmata bez vārdiem (krājuma Grāmata bez nosaukuma dzejolī „Missasine nomine; Josqiun des Prez”).   Nevarētu teikt, ka Sonnevi dzejā nav interpunkcijas. Šur tur ir gan punkti, gan komati u. c. pieturzīmes. Taču vietām jauna doma/teikums iesākts ar lielo burtu, bet nav skaidrs, vai iepriekšējais teikums beidzies, jo punkta nav. Tas rada sajūtu par savdabīgi savītiem teikumiem, kuros netiek pārtraukta iesāktā doma. Tā it kā turpinās... Reizēm kāds dzejolis tiek pat noslēgts ar kādu vārdu, kas rakstīts ar lielo burtu, tādējādi rādot, ka izteiktā doma reizē ir gan koncentrēta un askētiska, gan, ka tā var tikt turpināta:   telpa meklē mūs Tās laiks Ir   jau pienācis Ar bezdibeņa zīmi   Mēs nesīsim visus vārdus Vārdu – [2]   Tas ir dzejoļa pēdējais pants, kas ataino domas nepabeigtību visā tās koncentrētībā. Viss it kā beidzas ar vārdu... (vai sākas ar to – kā ziņo kāda fundamentāla un pārlaicīga cita autora (?) grāmata). Valodas un vārda motīvs Sonnevi dzejā ir bieži sastopams; valoda un vārdi ir kā tilts uz pasaules saprašanu vai vismaz mēģinājumu saprast. Tajā pašā krājumā dzejolī „Nav tāda vienkārša veida Mēs” pēdējā pantā lasāms:   Es staigāju pa iznīcības mūra   Piemiņas akmeņiem Kur visi vārdi   Uzrakstīti Daži Visi bez vārdiem   Vai līdzīgi no krājuma Okeāns dzejolī „Disparate infinito”:   Visa valoda ir ēna uz bezgalības gaismas   Fona (..)   Visi tulkojumi ieplūst cits citā Abpusīgumā Pat ja to   Neatzīstam Valodas dzīvi nevar kontrolēt Un nevajag   Vēl viens motīvs, kas ik pa laikam ieskanas izlasē, ir pasaules sakārtošana. Varbūt to varētu dēvēt citādāk, bet pasaules sakārtošana (līdz ar to arī izpratne) ir cilvēkam dabiski piemītoša īpašība visos laikos. Sonnevi raksta par realitāti un tās atspulgu, par skaidrības meklējumiem un par Visuma uzbūvi, kas atsauc atmiņā sengrieķu verbu κοσμέω/kosmeo – sakārtot, izgreznot. Antīkajā pasaulē bija svarīgi izprast, kā radusies pasaule vai, precīzāk būtu teikt, – kosmoss (starp citu, šim vārdam pamatā ir jau minētais sengrieķu verbs).[3] Šķiet, Sonnevi antīkā pasaule nav sveša. Tā krājuma Okeāns dzejolī „Kosteras sala 2002” lasāms:   Apkārt salai mierīga jūra Raida neierobežotu gaismu   pāri Zemei Kalniem Līdzenumiem Kokiem Mājām   Es iegāju tajā visā kā pirmpasaulē Esmu daļa no tās, pats   pirmatnējs (..)   Mīlestības impērija nodreb Arī Afrodīte tika ievainota   karā (..)   Ikviena cilvēka balss Sākumā neskaidra, dzimusi no sirds-   pukstiem (..)   pārējais zināmā Visumā Tad atkal neskaidra Izgaistoša   Kur esmu patlaban Kādā skaidrībā? Gan noskaidrosies   Dzejnieks dzejolī it kā rada pasauli, būvē, veido to, caur šo darbību apzinoties arī pats sevi, savu „es”. Tādā veidā top cilvēka kosmoss, savas vietas atrašana, un to visu neizbēgami pavada arī mīlestība. Un visbeidzot – nomaldīšanās un jautājums par skaidrību, uz ko tiek atbildēts – gan noskaidrosies. Galu galā pārmaiņas, zināmas kārtības izjaukšana un atjaunošana ir katarsi raisoši aspekti.   Lai gan nebūtu korekti teikt šo banālo frāzi, tomēr – katrs Sonnevi dzejā var atrast sev ko tuvu un saprotamu: tajā var ieraudzīt gan daļiņu antīkās pasaules, gan kristietiskās pasaules fundamentālā sākuma iezīmes. Tas nozīmē, ka lasīt Sonnevi „Mazas skaņas; viena balss” ir lasīt reizē vienkāršu, bet lielus jautājumus aplūkojošu dzeju, no kuras plūst skaņas un jautājumi par dzīvi:   Gēdela kronis   nepabeigts Kā Orfeja   sašķeltā galva   * Citāts no dzejoļa „LX”, kas veltīts Vizmai Belševicai (krājumā Mocarta trešās smadzenes).

---

[1] Priekšvārdā noradīts, ka krājumā Grāmata bez nosaukuma viens dzejolis aptver 450 lpp.   [2] Piemērs no krājuma Grāmata bez nosakuma dzejolī „Skatos gaismas bezdibenī Kādu dienu”.   [3] Par to rakstījis jau sengrieķu filozofs Hēsiods (Ἡσίοδος ap 7.gs. p.m.ē.) eposā Teogonija (Θεογονία).