Pasaule, kas pārsteidz, biedē un valdzina. Mariama Petrosjana „Nams, kurā...”

Pirmkārt, „Nams, kurā...” ir tā grāmata, kas visdrīzāk pēc izlasīšanas raisīs vienu no divām pretējām sajūtām – vai nu neizpratni, kas jaucas ar nepatiku, vai arī absolūtu sajūsmu. Tam par iemeslu ir īpatnējais Petrosjanas rakstības stils, kas vienam lasītājam var šķist bezgala aizraujošs, bet citam – tik samudžināts un nogurdinošs, ka pārņem vēlme lidināt grāmatu stūrī. Petrosjanas animatora profesijas ietekme uz viņas kā rakstnieces literāro stilu ir jūtama – „Nams, kurā...” atrodas uz robežas starp realitāti un fantāziju, esošo un šķietamību, konkrēto un sirreālo. Rakstniece nelutina savu lasītāju ar skaidri izsekojamu sižetu un racionālam prātam viegli uztveramu vēstījumu – romāns drīzāk atgādina kaleidoskopu, ko veido paradoksālā „haotiskā kārtībā” sajaukušās detaļas, kas atkarībā no leņķa, kādā tās aplūko, veido arvien mainīgu, kustīgu un krāsainu attēlu – tā varētu darboties arī attēls animācijas filmā. Sižeta daudzveidīgu interpretāciju pieļauj arī dažādie skatpunkti, no kuriem tiek tēlots romānā notiekošais – katram „Nams, kurā...” varonim (no kuriem neviens netiek saukts īstajā vārdā, bet ikvienam ir savdabīga iesauka, piemēram, Lords, Šakālis Tabaki, Sfinkss, Pīpmanis, Mellais utt.) atvēlētas atsevišķas nodaļas, kurās tie kļūst par vēstītājiem un atrodas notikumu centrā.

Romāna darbība risinās Namā – simtgadīgā internātskolā bērniem ar īpašām vajadzībām. Nama likumos lasītāju ievada Pīpmanis, zēns ratiņkrēslā, kurš, līdzīgi kā mēs, ar katru lappusi arvien dziļāk ieiet Nama pasaulē. Caur viņu lasītājs iepazīst viedo un stipro Sfinksu, pārpasaulīgi skaisto Lordu, mantu vācēju Šakāli Tabaki, ērmīgo Maitērgli un citus Nama iemītniekus. Katram no viņiem ir savs stāsts un savi noslēpumi, taču visi kopā viņi ir Nama neatņemama sastāvdaļa kopš bērnības. Taču, lai lasītājs nejustos „pamests” tam sākotnēji grūti saprotamo Nama norišu vidū, rakstniece Pīpmaņa tēlam piešķīrusi mūžīgā jautātāja un skeptiķa ampluā – īpašības, kas raksturīgas gandrīz ikvienam cilvēkam, kurš realitātē sastopas ar pārdabisko, dīvaino, neizskaidrojamo.

Visa romāna centrā ir viens tēls, kuru var uzskatīt par grāmatas „galveno varoni” – pats Nams. Pussabrukusī, no pārējās pasaules stingri nodalītā internātskola bērniem un pusaudžiem ar īpašām vajadzībām nav parasta ēka vai mācību iestāde – tā ir atsevišķa pasaule, kurā valda Nama likumi, kas radušies laikos, ko neviens vairs neatceras. Tas pieņem tikai savējos jeb tos, kas zina tā noslēpumus, akceptē likumus un cīnījušies, lai iegūtu Nama labvēlību: „Pret ienācēju Nams pagriežas asā leņķī. Tādā leņķī, pret kuru tu sasities līdz asinīm. Pēc tam drīkst ienākt.” Nams ir kā dzīva, ar saprātu apveltīta būtne, kas nosaka savu iemītnieku domas, rīcību un dzīvi. Bet cik tālu tā ir realitāte un cik – pašu kroplo un vientuļo bērnu iztēle? „Nams, kurā...” nojauc robežas starp fantāziju un īstenību, līdz grūti saprast – kam ticēt un ko apšaubīt. M.Petrosjanas meistarīgi radīto Nama pasauli, kas gluži vai hipnozē ar katru lappusi arvien vairāk un kļūst par paša lasītāja pasauli, varētu salīdzināt ar cilvēka zemapziņu (nenoliedzami, psihoanalīzes praktiķiem šis romāns būtu lielisks izpētes materiāls), kurā slēpjas viss, no kā cilvēks baidās, jo nesaprot – tas ir citādais, tumšais, neglītais, groteskais, bet tajā pašā laikā – patiesais. Nams ir nošķirts no apkārtējās pasaules, kas romānā tiek saukta par Ārieni, un apkārtējo māju iedzīvotāji nelaiž savus bērnus spēlēties tā tuvumā. Taču par spīti pussagruvušā grausta biedējošajai ārienei arī tajā dzīvo cilvēki ar savām domām, cerībām, noslēpumiem, mīlestību, draudzību un naidu, kas liek domāt: kura patiesībā ir reālā pasaule – Nams vai tā, kas atrodas aiz Nama sienām?

Par romāna stipro un vājo pusi reizē var uzskatīt tā apbrīnojami smalko detalizāciju, kurā autore nevairās izmantot arī galēji naturālistiskus elementus, kā arī sarežģīto sižeta tīklojumu. Minētie paņēmieni no vienas puses „ievelk” grāmatā un rada klātbūtnes efektu, bet no otras – pamatīgi apgrūtina lasīšanu un nogurdina. „Nams, kurā...” nesagatavotam lasītājam var būt īsts pārbaudījums, jo brīžiem grāmata pilnībā attālinās no sižetiskās konkrētības, drīzāk pietuvinoties sirreālam apziņas plūsmas fiksējumam, kas svārstās kaut kur starp sapni, murgu un realitāti. Romānā savijas Nama iemītnieku ikdienas gaitu, savstarpējo attiecību un pagātnes tēlojums, kurā precīzi fiksēta katra detaļa (kā jau animācijas filmu māksliniecei autorei svarīga ir smalka, vispusīga vizualizācija) ar mistiskiem, vīzijām līdzīgiem galveno varoņu apziņas ceļojumiem, kas aizved uz kādu paralēlo pasauli, kurā tie ir veseli un brīvi (izlasot grāmatu, gan netop skaidrs, kas tā ir par pasauli un vai tā ir reāla vai pastāv tikai Nama iemītnieku apziņā). Romāns ir sižetiski daudzpusīgs un blīvs – tam ir vairākas sākotnēji šķietami nesaistītas līnijas, kas tomēr beigu beigās savijas un veido vienotu kopskatu, tāpēc nevajag satraukties, ja pirmajās nodaļās „Nams, kurā...” liekas pilnīgi nesaprotams – M.Petrosjanai patīk savu lasītāju pārbaudīt, liekot tam nepārtraukti domāt, minēt, atrast kopsakarības un šķetināt noslēpumus. Grāmatu varētu salīdzināt ar milzīgu (arī daudz konkrētākā nozīmē – tai ir ap 800 lappušu) puzli, kurā, lai to pilnībā saprastu un neapmaldītos sadrumstalotajā sižetisko līniju un varoņu pārpilnībā, nedrīkst pazaudēt nevienu gabaliņu. To šis romāns nepiedod – ja neuzmanīgs lasītājs palaiž garām kādu būtisku detaļu, grāmatas atrisinājums var palikt nesaprotams.

Domājot par grāmatas lielās popularitātes iemesliem („Nams, kurā...” piesardzīgi tiek dēvēts par kulta grāmatu), neatstāj sajūta, ka tajā ir kaut kas pazīstams. Un tiešām – romānā nenoliedzami saskatāma līdzība ar diviem pasaulslaveniem darbiem – Dž.K.Roulingas sāgu par Hariju Poteru un L. Kerola „Alisi Brīnumzemē”. Ar „Alisi Brīnumzemē” grāmatu saista fantāzijas lidojuma un sirrealitātes pakāpes, kurās abi darbi var droši mēroties, turklāt, cik noprotams, autore ir arī kopumā iedvesmojusies no Kerola daiļrades, jo vairākās nodaļās izmantoti epigrāfi no Kerola blēņu poēmas „Snarka medības”. Savukārt līdzības ar visā pasaulē pazīstamajiem Dž.K.Roulingas romāniem jau ir konkrētākas. Pirmām kārtām, izmantoti vairāki jau krietni vēlāk tapušajā „Harijā Poterā” („Nams, kurā...” ar lieliem pārtraukumiem tapis no 1991. līdz 2009.gadam, kad arī ticis izdots) sastopami un fantastikas cienītājiem labi pazīstami motīvi: darbība risinās noslēgtā, ārējai pasaulei nepieejamā vidē – „Harijā Poterā” tā ir burvju mācību iestāde Cūkkārpa, savukārt „Nams, kurā...” - no apkārtnes izolēta internātskola; otrkārt, varoņi nav gluži parasti cilvēki – Roulingas dižpārdoklī tie ir bērni ar īpašām spējām, bet M. Petrosjanas darbā – ar īpašām vajadzībām. Vēl uzmanību pievērš fakts, ka M.Petrosjanas romānā Nama iemītnieki sadalījušies vairākos savstarpēji konkurējošos un neatkarīgos baros, kuri nosaukti dažādu dzīvnieku vārdos, piemēram, Žurkas, Fazāni, Pērtiķi u.tml. Gluži kā „Harijā Poterā” Cūkkārpas audzēkņi jau sākumā tiek sadalīti pa torņiem. Turklāt, tāpat kā „Harijs Poters”, arī „Nams, kurā...” pārblīvēts ar dažādiem noslēpumiem, maģiskiem elementiem (talismaniem, mistiskām „burvju” dzirām) un neatrisinātām mīklām. Uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet tas nav vajadzīgs.

Lai piedod tie M.Petrosjanas darba cienītāji, kuri salīdzinājumu ar “Hariju Poteru” uztvers kā akmeni rakstnieces dārziņā un viņas romāna oriģinalitātes apšaubīšanu, taču sakritības ir interesantas. Kā mierinājumu var minēt vienu ļoti būtisku atšķirību starp abiem darbiem – „Nams, kurā...” nekādā ziņā nav uzskatāms par tipisku bērnu vai pusaudžu literatūru un „negrēko”, kļūdams komerciāls, klišejisks vai bērnišķīgs. Visdrīzāk romānu pilnībā saprast un novērtēt spēs tikai pieredzējis un (kas ir ļoti būtiski) atvērts lasītājs, kas ir gatavs bez aizspriedumiem ļauties pilnīgi jaunai un neparastai literārajai pieredzei.