CONFERENCE
Šķiet savādi, cik maz uzmanības pievērsts vāka dizainam, neskatoties uz to, ka grāmatas pamatā ir viena no visu laiku dižākajiem Latvijas tēlniekiem biogrāfija. Būsim godīgi. Šķiet, ka vāka dizains tapis māksliniekiem tik ierastajā pēdējā naktī. Varbūt pat pēdējā stundā pirms tipogrāfijas. Nevīžīgi iekomponēts Zāles portrets lūkojas nekurienē. Tas nelūkojas ne uz parādes skvēru pie Brīvības pieminekļa, kam virsū ir uztupināts, ne arī iekšā grāmatā. Tēlnieka kaklam un galvai cauri spīd akmens faktūra, un zem zoda rotājas mākslinieka paraksts. Jāsaka, pietiktu vien ar akmens faktūru, lai lasītājam, un šajā gadījumā arī skatītājam, nodotu galveno grāmatas ziņu. Iespējams, ka lasītājam, kurš nav pazīstams ar grafiskā dizaina misēkļiem, grāmatas vāks neliksies nekas ārkārtējs, taču novērojumi liek domāt, ka mākslinieciski kvalitatīvs grāmatas vāka noformējums nemazina vidējā patērētāja vēlmi grāmatu iegādāties, ja ņem vērā, ka šis darbs ir paredzēts plašai (t. i., ne tikai ar mākslas norisēm saistītai) auditorijai un, kā norādīts grāmatas beigās, ar pretenzijām uz jaunās paaudzes uzmanību. Šīs gaidas būs grūti piepildāmas, jo gan romāna valoda, gan nacionāli pozitīvais koptonis ir pietiekami īpatnējs, tāpēc ar pēdējo identificēties daļai jaunās paaudzes varētu būt grūti, ja ne neiespējami. Tāpat arī jaunajam lasītājam konteksta lobīšanā būtu vairāku vecvārdu skaidrojumi jāuzmeklē vārdnīcās, kā arī kārtīgi jāapdomā, kas īsti notika laikā starp Kārļa Zāles iepazīšanos ar topošo sievu Annu un viņu kāzām teju nākamajā lappusē.
Grāmatu turpināju lasīt, noņemot papīra apvalku.
Autori iepazīstina lasītāju ne vien ar galvenā varoņa un viņa tuvāko draugu gaitām, bet arī prasmīgi ieskicē dažādas Eiropas mākslas parādības, kas ir un kļūst aktuālas mākslinieka dzīves laikā, Latvijas kultūras dzīves būtiskākos notikumus un pamanāmākās personas, kā arī pietiekami komplicēto politisko un ekonomisko fonu, kas neizbēgami ir saistīts ar tēlnieka darbību. Mākslas mīļotājiem būs patīkami romāna lappusēs apjaust ne vien šodien tik bieži romantizēto 20. gadsimta pirmās puses mākslinieku dzīvi, bet arī sastapt tādus nozīmīgus latviešu māksliniekus kā Ludolfu Libertu, Teodoru Zaļkalnu, arhitektu Ernestu Štālbergu, ekstravaganto baskāji Voldemāru Irbi (Irbīti), Jūliju Madernieku, tajā skaitā arī latviešu modernisma ziedu – pirmo latviešu profesionālo tēlnieci Martu Skulmi, Valdemāru Toni, Niklāvu Strunki, u.c., kā arī pavadīt laiku tādās mītiskās vietās kā „Operas kafejnīca” vai veģetāri mākslinieciskā kafejnīca „Sukubs”, kuras nosaukumam gan nav nekā kopīga ar dēmoniskām būtnēm, bet gan ar mākslas virzieniem – supremātismu un kubismu.
Romāna lappusēs meistarīgi simulēti dialogi, kuros tiek apspriestas dažādas mākslas norises, virzieni un mākslinieki. Par karstu un aizraujošu diskusiju tēmu kļūst futūrisms, virziens, ar kuru K. Zāle savas darbības laikā nonāca saskarē vairakkārt. Futūrisma spēcīgs atzars izveidojās arī Krievijā, 1912. gada nogalē krievu futūristiem iecērtot „pļauku sabiedrības gaumei”, taču pēc pirmās saskares ar krievu mākslinieku – Vladimira Majakovska, Dāvida Burļuka un citu – publiskajiem paraugdemonstrējumiem, Kārlis Zāle, atšķirībā no Niklāva Strunkes, virzienu nepieņēma[1]. Vēlāk, Berlīnes posmā, 20. gadu sākumā Zāle uzturējās „internacionālo futūristu” (Berlīnes futūristu) lokā, un tēlnieka darbos ienāca Berlīnē populārā konstruktīvisma, Parīzes skolas kubisma un arī futūrisma ietekmes[2], kas rezultējās „vīrišķīgi disciplinētā un enerģijas pilnā mākslā”[3].
Sagatavojot lasītāju K. Zāles spraigai radošajai cīņai ar Brāļu kapu ansambli, cienījamais tēlnieks, romāna varonis Augusts Folcs pareģo „īstās mākslas” pārdzimšanu kapu pieminekļos, un jāsaka, žēl, ka neviena no Latvijas kapsētām nav atrodama lielāko kapsētu tūrisma ceļvežu sarakstos...[4]
Taču neviens no Kārļa Zāles projektiem nav bijis tik ilgstošs un atbildīgs kā Brīvības piemineklis (sākotnēji iecerēts kā „piemiņas stabs”), ko romāna galvenais varonis trāpīgi pielīdzina ķirurga darbam pie Frankenšteina. Šis projekts ir bijis, iespējams, lielākais un spraigākais K. Zāles izaicinājums visas radošās darbības laikā, taču, neskatoties uz neskaitāmajām projekta konkursa kārtām, ilgstošiem sagatavošanās posmiem un romānā atainotajiem dziļajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem, 1935. gada 18. novembrī Kārlis Zāle kopā ar tā laika galvenajām valsts amatpersonām – A. Kviesi, K. Ulmani, J. Balodi – atklāja Brīvības pieminekli, „[latvju tautas] brīvības idejas mākslinieciski izteiksmīgu iemiesojumu” (344):
Brīvības piemineklī runā pagātne un mirdz nākotne. Simboliskās ainās tēlnieks, karstas tēvijas mīlestības un tautas brīvības idejas apgarots, ir licis savai dievišķās mākslas dzirkstelei uzliesmot visā spožumā. (345)
Kā jau kārtīgiem latviešiem, arī māksliniekiem romānā liela dzīves daļa aizrit pie ēdamgalda, mielojoties un apspriežot ēdienus un dzērienus. Tā arī romāna varoņi – Zāle, viņa draugi un kolēģi – visai bieži apjūsmo kādu smalkāku dzēriena pudeli vai kādu mīkstāku pīrāgu, un, šķiet, ka tieši ar šādu omulīgu maltīšu ainām autori mēģina stimulēt lasītāja identificēšanos ar romāna varoņiem:
Uz šķīvja rindojās maizītes – ar karsti žāvētu stori un melnajiem ikriem.
– Klusītēm paņēmu, kad sāka banketa galdu kārtot, – Liberts pieticīgi pavēstīja.
Kamēr Liberts meklēja glāzītes, Kārlis attaisīja pudeli un paostīja.
– Smalka manta, – viņš apmierināti noteica. – Varēja būt vesels kurvis tādu pudeļu.
Beidzot arī vīns bija saliets un Kārlis nolēma teikt tostu.
– Lai vēl kāds pamēģina teikt, ka latvieši neko nevar, – viņš iesāka. – Re, Ludim ir tikai astoņpadsmit, un viņš ņem un uzcērt milzu dekorāciju. Operā! Vāgneram! Tāds plašums! [..] Tu, Ludi, perspektīvi esi laikam iezīdis ar mātes pienu. Lai dzīvo Ludis! (69)
Autoru vārdos Kārlis Zāle pārtop no ambicioza jaunekļa, kuram vienmēr un pār jebkuru izaicinājumu jāgūst uzvara, cienījamā, inteliģentā un neizsīkstoši enerģiskā sava amata meistarā, kurš prasmīgi tiek galā ne vien ar komplicētiem radošajiem izaicinājumiem, bet arī samezglotām personīgajām attiecībām ar tēlnieku Teodoru Zaļkalnu un aso Brīvības pieminekļa projekta kritiku presē. Mākslinieka panākumu atslēga ir ne tikai viņa neizsīkstošās darba spējas, vēlme mācīties un smalka mākslinieciskā intuīcija, bet arī viņa uzticamās dzīvesbiedres Annas atbalsts, kura cieši stāv līdzās savam vīram visas mākslinieka karjeras laikā. Kārļa Zāles portretējums romānā šķiet ticams un atbilstošs tam priekšstatam, kādu par autoru pauž viņa māksla – dzīves gudrība, smags darbs un zināma deva raupjuma ir tie raksturlielumi, ko iespējams attiecināt uz abiem.
Romāns „Trīs zvaigznes” lieliski atspoguļo 20. gadsimta sākuma noskaņu un sniedz plašu un bagātīgu ieskatu ne tikai mākslas un kultūras, bet arī politiskajos notikumos Latvijā un Eiropā. Balansējot starp precīziem gadskaitļiem un fiktīviem dialogiem, autori ieved lasītāju daudzšķautnainajā tēlnieka Kārļa Zālesdzīvē un neļauj atrauties ātrāk kā pieveikts pēdējās lappuses bastions.
[1]Brasliņa, A. Par futūrismu, Musolīni un Niklāvu Strunki Itālijā. Pieejams: studija.lv (skat. 07.12.2013.).
[3] Vestheims, P. Tēlneeks Kārlis Zālits. Laikmets, Nr. 2, 1923.
[4] The European Cemeteries Route. Pieejams: www.cemeteriesroute.eu/en/ (skat. 06.12.2013.).
 125. dzimšanas dienai oktobra beigās klajā nācis Valda Rūmnieka un Andreja Miglas vēsturiskais romāns „Trīs zvaigznes”, kas stāsta par tēlnieka personisko un radošo dzīvi, pārvēršot mākslinieka biogrāfijas datus viegli lasāmā romānā, kurā izsekots tēlnieka gaitām, sākot ar skološanos Kazaņas mākslas skolā, beidzot ar ievērojamo Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītāja vietu. ){kind=link}