CONFERENCE
Šoreiz autors pārsteidz ar pamanāmu „sānsoli” savas rakstniecības kontekstā – jaunākais Runguļa devums ne tikai novēršas no pašu jaunāko lasītāju mērķauditorijas, bet tiek arī pieteikts kā teju vai celmlauzis pagājušās (vai vēl tomēr īsti nepārdzīvotās?) ēras ētiskajā domāšanā un vienlaikus arī kā latviešu jauniešu literatūras atdzīvinātājs. Tik tiešām, ja būtu jāmin kādi pēdējā laika jauniešu (ne bērnu!) literatūras piemēri, rastos visnotaļ drūma aina; lielākoties minētajos piemēros ar lielu grāciju tiktu pārstāvēti tulkotie ārzemju populārie gabali, nevis mūsu pašu oriģinālliteratūra. Vai šāds būtisks iztrūkums tiktu skaidrots un attaisnots ar ģeneralizēto priekšstatu par to, ka „jaunieši taču vairāk nelasa”?
Pirmajā mirklī šķietamo lubu romānu fabulu – skolotājas un skolēna kā divu gados jaunu cilvēku kaislīgo attiecību līkločus – izklīdina Runguļa apņēmība dažādiem līdzekļiem restaurēt 60. gadu nogales noskaņu. Lasot šo garstāstu, caur tā detaļām apziņā iespējams uzburt veselu laikmeta ainu: gan ballītēm praktisko magnetofonu ar lenšu kolekcijām, no universitātes ēdnīcas izzagtās kantainās stikla glāzes bohēmas brīžiem, pašu „bulgāru skābuli”, lavīšanos atpakaļ uz kopmītnēm nakts vidū, koju radiomezgla stagnātiski apnicīgo repertuāru, tirgū sadabūtās saimniecības sveču paciņas romantiskiem vakariem, džidži smaržas, iegūtas no tikpat kā neaizsniedzamās vissavienības ārienes utt. Turklāt šāda „veco laiku” sajūta tiek atdzīvināta tieši ne tik daudz ar pašmērķīgu sadzīvisko detaļu (mūsdienu jauniešiem – kārojamo vintage elementu) virkni, bet gan drīzāk ar smalkiem literāriem līdzekļiem. Jādomā, ka starp ieguvējiem būs ne tikai primāri paredzētais lasītāju pulks – jaunieši, bet arī vecāku paaudžu pārstāvji, kuri aprakstītajā Hruščova–Brežņeva varas mijas laikā, apstākļos un situācijās atpazīs tikpat labi pašu abstrahēto laikmetu, kā arī kādu daļu sevis. Tieši tā – jādomā, ka tas ir paša Runguļa kā tēlotajā laikā esoša padsmitgadnieka dialogs ar, teiksim, Andra Jakubāna vai pat agrīnā Aivara Kļavja īpatno īsprozas stilu. Runguļa izvēlētie poētikas paņēmieni līdzās stāsta ainās mazā dzīvoklīša omulīgajā virtuvītē vēlā vakara stundā uzcepto kartupeļu smaržai tā vien (gandrīz vai jāsaka – ar patīkamām sāpēm) uzjundī to pasaules izjūtu, kādu reiz piedāvāja tieši Jakubāns. Vien trūkst gaiši zilas vai baltas ģitāras un sonātes zem dzīvokļa loga. Arī stāsta pārdale sīkākās nodaļās nerada teksta mākslīgas saskaldītības iespaidu, drīzāk paradoksālā veidā „dzen” tekstu uz priekšu, ko varētu interpretēt kā pietiekami labu rādītāju mūsdienu īsprozā. Rungulis savu meistarību lieliski demonstrē dinamiskajos dialogos: „– Kas notika? Es laikam.. rasolam par daudz pieliku sinepes un mārrutkus... – Bet man nebija par stipru! – Bet man bija! – Tu taču neraudi tā rasola dēļ. – Raudu. – Tu gribi, lai Kremļa kurantus es skaitu kopā ar tevi? – Negribu! – Kāpēc negribi? – Tāpēc, ka tā nemaz nesākas mans Jaunaisgads. – Kā tad tas sākas? – Istabas stūrī ir eglīte ar iedegtām svecītēm. Mēs visa ģimene sēžam pie apaļa galda. Katrs kaut ko gaida... – Kāpēc tu apklusi? – Manā agrā bērnībā televizora mums nemaz nebija. Bet, kad vēlāk parādījās, mēs to Jaungadā izslēdzām. – Un kā uzzinājāt par gada sākumu? Skatījāmies lielajā pulkstenī. – Bet kāpēc tu raudi? – Es jau teicu, ka rasolam pieliku par daudz sinepes.” (72) Kaut arī mākslinieciski ārkārtīgi pieticīgi un vienkārši veidoti, dialogi panāk savu un atstāj paliekošu iespaidu – katrai frāzei ir neapšaubāmi klātesošs piesātinātas enerģijas, neizsāpētu jauna cilvēka emociju lādiņš. Turklāt iespēja literāru darbu izraut vienā elpas vilcienā nozīmētu jauno lasītāju nedalītu uzmanību laikmetā, kad biezās epopejas ir kļuvušas par nevēlamu, attālu vai pilnībā svešu parādību.
Priecē ne vien Runguļa izveicība formālā, bet arī saturiskā aspektā. Ja reiz jauniešu grāmata, tad apriori izkristalizējas aptuvenais tematiskais loks un gaidāmie konflikti. Tos arī saņemam pēc pilnas programmas – seksuālo attiecību pārrunāšana „starp žagatām” (lasiet – istabas biedrenēm/kolēģēm) un tam iepretī esošais pārkaitētais puritānisms starp jaunāko un vecāko paaudzi, kura būtībā kultivē „seksa neesamību” (vai vismaz – pieklusināšanu kā sociālu kategoriju). Tas no vienas puses ļauj komiski atskatīties uz laiku, kādā vēl salīdzinoši nesen atradās mūsu sabiedrība, bet no otras puses atklāti uzdod jautājumu par šādu problēmu esamību vēl aizvien „kautrīgā latvieša” dzīvesziņā un dzīves telpā.
Līdz ar to vislielāko apmierinājumu sniedz pietiekami reti sastopamā anotācijas atbilsme darba saturam – nenoņemot neko nost vai arī nepiepušķojot neko lieku, Māris Rungulis patiešām sagādājis dažādu paaudžu lasītājiem visnotaļ baudāmu stāstu, kurš diez vai jelkad kļūs novecojis. Tā vietā, lai latviešu jaunieši lasītu tādu veiksmīga mārketinga produktu kā „Greja piecdesmit nokrāsas”, ar neviltotu aicinājumu varētu piedāvāt „Manu mīļo učeni”, kurā, starp citu, atsevišķās ainās Rungulis piedāvā absolūti nekautrīgu un atklātu, godīgu un nesamākslotu seksualitāti. Tā vietā, lai jaunieši mēģinātu identificēties ar šķietami attālo un kulturāli svešo „Čārliju, malā stāvētāju”, Runguļa stāsts piedāvās morāli tuvākas, atpazīstamākas vērtības. Vislielāko žēlumu rada tas, ka stāsts pagaidām ir nepelnīti nepamanīts – jācer, ka ar laiku vismaz nelielai lasītāju daļai tas kļūs par laika īsināšanas vai iedziļināšanās un identificēšanās līdzekli, tiklab skolu literatūras programmās aplūkojamu tekstu.
