Dzejoļi kā izsmalcināts juvelierdarbs. Oskars Vailds „Gredzens un dūja”

Oskars Vailds ir viena no pazīstamākajām un prominentākajām figūrām angļu estētismā. Sabiedrības uzmanību dzejnieks piesaistīja jau no 1881. gada, kad ar atkārtotiem dzejoļu publicējumiem iemantoja noturīgu ar estētismu saistīta dzejnieka statusu. Viens no viņa devumiem literatūrā cita starpā ir eleganta sabojātības sludinātāja tēla radīšana¹, un pats rakstnieks sevi pozicionēja kā „estētisma emisāru”². Darbā „De Profundis” (1897) Vailds vēsta: „Es nenožēloju nevienu mirkli, kas tika dzīvots baudas vārdā. Es to izbaudīju pilnībā, un tā būtu jādara ikvienam, kurš vispār tā dara. Nav tādas baudas, ko es nebūtu pieredzējis. Savas dvēseles pērli iesviedu vīna kausā. Pa prīmulu taku devos pretī flautas skaņām. Es dzīvoju medus kārē.”³

Bieži tiek diskutēts, cik liela saikne valda starp estētisma kustību un dekadenci. Zināms, ka rakstnieka Oskara Vailda vārds visplašāk tiek saistīts tieši ar estētismu, bet arī dekadences jēdziens nereti tiek nostatīts viņam līdzās. 1873. gadā laikrakstā „Saturday” kāds anonīms vēstītājs atklāj, ka „dzīve nav darbība, bet māksla. Estēts mīl daili, kas dzimusi no pagrimuma – Bodlēra dzejas, Pekinas bronzas, Pompadūras izbijušās godības”. Svinot dzīvi kā mākslu, estētisma adepti var priecāties, ka beidzot latviešu valodā plašāk pieejama arī estētisma „kulta rakstnieka” Oskara Vailda dzeja, jo, kā pamatoti piezīmēts īsajā grāmatas ievadā, O. Vailda dzeja kopumā vispār allaž ir palikusi citu viņa literāro tekstu, kā arī rakstnieka dzīvesveida ēnā. Priecē, ka paplašinās skats uz O. Vailda radošo mantojumu, jo „ierindas lasītājam” visticamāk Vailds latviešu valodā asociējas vien ar romānu „Doriana Greja ģīmetne” un varbūt vēl ar pasaku par Laimīgo princi, Zvaigznes bērnu vai citām.

„Atšifrējumu” jaunizdotās dzejas izlases nosaukumam var meklēt dzejolī „Dziesma” (Chanson): „Zelta gredzens un pienbalta dūja - / Tīk tev dāvanas tās. / Karājas kaņepāju virve tūjā - / Tavu mīļo tur kārs.” Šo dzejoli, kas šķietami vēsta par nepiepildītu mīlestību, iespējams skaidrot arī kā Vailda apzināti veidotu parodiju par prerafaelītu īpaši izsmalcināto dzejošanas manieri.

Bilingvālajā izlasē ir ievietoti trīsdesmit Vailda dzejoļi Dagnijas Dreikas atdzejojumā. Oriģinālteksts un blakus esošais atdzejojums latviešu valodā ļauj ne vien baudīt O. Vailda poētiskās kvalitātes, bet arī iedziļināties atdzejas smalkumos. Reizēm, respektējot labskanīgumu, melodiskumu un dzejoļu ritmu, atdzejotājai, protams, nācies ieviest zināmas transformācijas un vietumis latviskajā variantā kādas nianses atšķiras, taču kopumā D. Dreika piedāvā lasītājam augstvērtīgu atdzeju. Piemēram, dzejoļa „The Harlot’s House” jeb „Slampas nams” noslēdzošais pants – O. Vailda variantā lasām: „The dawn with silver-sandalled feet, / Crept like a frightened girl”, savukārt atdzejā: „Bikls meitēns spožām kurpēm kājās - / Tur agra rīta ausa pastaigājas.” D. Dreikas versija ir labskanīga, tomēr noskaņas ziņā daudz gaišāk, poētiskāk orientēta, liekot disharmoniskajam dzejolim noslēgties ar šķietami cerīgu akordu, turpretī Vailda variantā arī dzejoļa noslēgumā saglabājas spriedze, disharmoniskais, mazliet pat šausmu/ baiļu/ biedējošā elements; saraustītās, mehanizētās un disharmoniskās kustības turpinājums.

Vēl zināmas, subjektīvas iebildes raisa to dzejoļu nosaukumu latviskošana, ko pats O. Vailds bija radījis kādā citā valodā, piemēram, franču, latīņu u. c. (Requiescat, Silentium Amoris, Le Jardin, Le Mer utt). Gribētos, lai latviskoti tiktu tie nosaukumi, ko autors izveidojis savā dzimtajā mēlē, turpretī franciskie, latīniskie u. c. nosaukumi arī virs dzejoļiem latviešu valodā atstāti netulkoti – vien, iespējams, pievienojot tulkojumu kā zemsvītras piezīmi vai kā tml. Kādēļ? Jo, šķiet, izvēloties nosaukumā lietot franču vai kādu citu valodu, autors bija iecerējis piešķirt papildus stilistisko ekspresiju, liekot nosaukumam darboties kā papildus „dekoratīvajam elementam” vai citai zīmīgai poētikas niansei. Lai gan, protams, allaž ir iespēja līdzās skatīt konkrētā dzejoļa anglisko versiju, tomēr šķiet, ka, latviskojot it visu, šiem atsevišķajiem dzejoļiem „zūd” kāds Vailda iecerēts efekts, neliels, stilistiski ekspresīvs akcents, varbūt pat – „kods”. Tāpat zināmas nekonsekvences vērojamas tēlu vai jēdzienu skaidrojumu izvēlē – nav skaidrs, kādi principi izmantoti, atsevišķiem mitoloģiskajiem u. c. tēliem pievienojot paskaidrojumus, turpretī – citiem ne.

Kā zināms, estētisma ievirzes ietvaros rakstnieki dzejā nereti realizēja koncepta „skaistums” subjektīvu izpratni. Kā arī – dominēja uzskats, ka dzejai jāpiedāvā acumirklīgs, intensīvs saviļņojums, kas dzejas uztvērēju spētu skart jutekliskā veidā. Ne vien literatūrā, bet arī glezniecībā bieži bija vērojami centieni attālināties no laikmetīgā, iedziļinoties antīku, eksotisku vai pastorālu fantāziju, motīvu valstībā, īpašos dvēseles stāvokļos. Īpaši augstu estētisma adepti vērtēja jutekliskumu vizuālajos aprakstos un tēlainībā kopumā. Arī izlasē „Gredzens un dūja” apkopotie dzejoļi ir dēvējami par perfekti izvēlētu, patīkamu un graciozu vārdu „dārgumu krātuvi”. Krājumā baudāmā veidā sastopama teju visu estētisma ārējo elementu, tēmu un noskaņu kvintesence, kas dažādi variēta arī estētisma posma vizuālajā mākslā. Vērts pieminēt dažus no raksturīgākajiem tipiskiem estētisma „atribūtiem” jeb tēmām O. Vailda dzejoļos:

• tīksmināšanās par viduslaiku motīviem: „Gaišmatains bruņinieks nogalēts guļ / Kritis starp meldriem un niedrēm, / Rau, slaikās zivis tam apkārt kuļas” („Karaļmeitas žēlas”);

• aizrautība ar katolicisma kulta misteriozajiem elementiem: „Uz pusmēness kā troņa stāv / Tur jaunavīgā žēlastības piešķīrēja. / Ak, Marij! Tikai redzēt tavu seju (..) // Ak, Dieva kronis – ērkšķi sāp! / Ak, sieva mistiskā! Tu Kristus māte! / Sirds mana, no šīs dzīves gurdinātā” („San Miniato”) – vērojams, ka Vailds pat zināmā mērā stilizējis un savā poētikā izmantojis frāzes, kas raksturīgas Dievmātei veltītajām litānijām;

• idilles motīvs ieausts dzejolī „Theocritus: A Villanelle”, kura nosaukumā jau sastopam atsauci gan uz Teokrītu, idilles žanra aizsācēju sengrieķu literatūrā, gan uz specifisku stingrās strofiskās dzejas formu (villanelle): „Vēl bite lido, kur staipekņi vijas, / Te, kur Amarillis dus, / Ai, Persefones dziedoni! // (..) Tev kazu paglabājis Lākonss slaidais, / Jo tevi jautrie gani gaida, / Ai, Persefones dziedoni! / Vai atminies Sicīliju?”

• Bieži Vailds savos dzejoļos apcer nerealizētas vai nodotas, nogalētas mīlestības tēmas – iespējams, tā simboliskā veidā iekodējot dzejā arī savas visnotaļ sarežģītās attiecības ar mīlestības jēdzienu. Sastopami gleznaini un dekoratīvi dabas apcerējumi, plaša, daudzkrāsaina puķu ornamentācija dažādos veidos, dārgakmeņi, izsmalcināti priekšmeti, deja un dziesma. Ja lielākoties izlasē apkopotajos dzejoļos sastopams tīrs estētisms, tad krasāk atšķiras divi dzejoļi – „Slampas nams” un fragments no dzejojuma „Sfinksa”. Abi teksti vairāk būtu saistāmi Fin de siècle noskaņām un ar dekadences paradigmu.

Priecē arī grāmatā ievietotie O. Vailda fotoattēli, kas ir reprezentatīvi, visnotaļ konceptuāli – līdztekus dzejas lasīšanai iespējams pētīt Vailda ietērpu un dažādas tā detaļas, un tas ir saistoši, zinot, ka estētismā īpašs ietērps bija viens no zīmīgiem indivīda „paškultūras” elementiem, zināms „kods”, un tieši O. Vailds apzināti veidoja un īpaši izkopa dendija tēlu. Tomēr īstena estēta aci un dvēseli vēl vairāk priecētu arī gana izsmalcināts, gaumīgi ieturēts grāmatas vāka noformējums, dizains. Vaildu un citus estētus vadīja vēlme piešķirt esamībai izsmalcinātību, skaistumu visos līmeņos, tāpēc, izdodot estētisma virziena literatūru, būtu absolūti nepieciešams „estētisma kanoniem” atbilstošs grāmatas „ietērps”. Disonē dažādie uz vāka lietotie burtu šrifti; rakstnieka vārds nez kāpēc nodrukāts ar ēnojuma efektu. Uz aizmugurējā vāka redzamais dūjas siluets tomēr ir pārāk plaši tiražēts tēls – estētisma autora grāmatai varētu tikt izvēlēts arī kāds cits reprezentatīvs atribūts (saulgrieze, pāva spalva, lilija utt.), lai gan būtībā bez šī elementa vispār varēja iztikt, ņemot vērā arī ornamentālo viju uz šī paša vāka. Un vienkāršais dūjas siluets drīzāk liek domāt par nesarežģīta rakstura kristīgās literatūras izdevumiem.

Kritiķis un esejists Volters Peiters, apcerot mākslas nozīmi, min, ka tā cilvēkam atklāti sola piedāvāt tikai un vienīgi „augstāko kvalitāti gaistošajiem esības mirkļiem”. 1873. gadā viņš rakstīja, ka estētisma kritiķis „gleznu, ainavu, patīkamu personību dzīvē vai literatūrā, Džokondu, Kararas kalnus, Piko della Mirandolu novērtēs to teicamo kvalitāšu dēļ, līdzīgi kā vērtējot augu, vīnu, dārgakmeni.”⁴ Šādu pieeju arī gribētos piedāvāt kā sava veida „ceļavārdus”, ieejot O. Vailda dzejas pasaulē.