Apmaldīties dvēseles ainavās. Ļena Eltanga „Akmens kļavas”

Grūti iedomāties vēl atbilstošāku Eltangas grāmatas noformējumu par lietuviešu mākslinieces Daivas Staškevičienes nedaudz mistiski baiso zīmējumu, kas kalpo kā izteiksmīga vizualizācija ne tikai romāna galvenās varones – pansijas „Akmens kļavas” noslēpumainās īpašnieces Aleksandras Sonlijas – iekšējai pasaulei, bet arī romāna sarežģītajai vēstījuma uzbūvei, ko veido blīva kultūrvēsturisku atsauču, alūziju un metaforu mežģīne – sākot no ķeltu mitoloģijas līdz pat 20. gadsimta modernistiem Virdžīnijai Vulfai un Džeimsam Džoisam.

Mēģinot definēt Ļenas Eltangas romāna raksturu, apstājos pie vārda „labirints”, un, izmantojot rakstnieces iemīļoto alūziju avotu – antīko mitoloģiju, jāteic, ka bez Ariadnes pavediena šajā literārajā labirintā būs grūti iztikt. Par laimi, grāmatas beigās ievietots saraksts ar pieminēto kultūrfaktu atšifrējumu, taču tas nepalīdzēs tikt galā ar mīklaino un sarežģīto sižeta mežģi, kurā rakstniece, šķiet, ar patiesu azartu jauc pēdas un vilina lasītāju no vienas malduguns pie otras. Romānā vairākkārt pieminētais Dž. Džoisa „Uliss”nav nejaušība – „Akmens kļavu” vēstījums līdzīgi kā „Uliss” ir ceļojums/maldīšanās modernā cilvēka trauksmaini pašrefleksīvajā prātā, kurā personīgās atmiņas eksistē nesaraujamā sintēzē ar kultūratmiņu un līdz sāpēm saasinātu jūtīgumu. Romāna varoņi „dzīvo” tekstos un rod tajos mierinājumu, atkal un atkal no jauna atklājot laika cikliskumu un to, ka viss jau ir bijis pirms viņiem, taču vienlaikus, tiecoties saprast sevi, arī apzināti atsakās no „drošības virvēm”, kas viņus tur pie realitātes, bīstami pietuvojoties savu prātu bezdibeņiem. No tiem nav varējusi izvairīties galvenās varones māte, kas „lasīja Čehovu pārmaiņus ar Verlēnu un pamazām apmaldījās dvēseles ainavās”.

Romāna pamatvēstījumu veido divas dienasgrāmatas – tās ir galvenās varones Sašas Sonlijas un „Akmens kļavu” ciemiņa Luellina Elderberija rakstītas. Vientuļā savādniece un pansijas īpašniece Saša tiek uzskatīta par raganu, un cieminiekiem ir aizdomas, ka viņa noslepkavojusi savu māsu. Savukārt Luellins jeb Lū Elderberijs ir sevī noslēdzies, vainas apziņas mocīts autoskolas instruktors, kurš, ziņkārības dzīts, nolemj noskaidrot patiesību par „Akmens kļavu” saimnieci, līdz, pašam nemanot, pilnībā nonāk viņas suģestējošā prāta varā. Līdz ar dienasgrāmatu fragmentiem izmantots arī vēstuļu formāts, mājas grāmatas ieraksti, elektroniskā čata sarakstes, tāpat romāns nemitīgi lēkā laikā, apmēram 30 gadu amplitūdā. Izmantoti dažādi skatupunkti, tādējādi liekot lasītājam pastāvīgi šaubīties par to, kurā brīdī notiekošais ir realitāte, bet kurā – varoņu mēģinājums maldināt sevi un citus.

Darbība risinās izdomātā ciematiņā Fišgārdā, kas atrodoties Velsā. Tieši te savu nomaļo pansiju vada velsieša un krievietes meita Saša. Multikulturālisms ir viens no atslēgvārdiem romāna poētikā, kurā tiek izmantotas atsauces gan no anglofonās, gan antīkās, gan skandināvu kultūras un mitoloģijas, taču interesanti, ka par spīti rakstnieces tautībai, valodai, kurā uzrakstīts romāns, un faktam, ka arī galvenās varones māte ir krieviete, slāviskā „Akmens kļavās” ir ļoti maz, un sajūtu līmenī šķiet, ka romāns vairāk signalizē par kādu mītisku pirmsākumu, senaizmirstām saknēm, kuras nepieciešams uzmeklēt, nevis kultūrtelpu, kurā eksistēt šodien. Par šo pagātni „Akmens kļavās” palicis maz liecinieku, tikai senkrievu valodā rakstītā „Zālīšu grāmata”, kurā apkopotas senas ārstniecības augu receptes un kas vienlaikus kalpo arī kā mājas grāmata, pamazām atklājot „Akmens kļavu” iemītnieku dramatiskās savstarpējās attiecības. Šīs sarežģītās attiecības atklājas, kad nomirst Sašas māte, kuras vietā nāk cita sieviete, ņemot līdzi savu meitu.

Eltanga reflektē par dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu gan vienā ģeogrāfiskā vietā, gan atsevišķā cilvēkā. Rakstniece intervijā Latvijas Radio 1 atzīst, ka milzīga nozīme viņas radošajā procesā un grāmatas tapšanas gaitā ir tajā attēlotajai valstij vai pilsētai, kuru rakstniece apmeklē, lai gūtu iedvesmu un mēģinātu uztaustīt tās „pulsu”. Atkarībā no tā, vai šī vieta viņu emocionāli „pieņem” vai ne, arī top vai netop jauna grāmata. Tā arī romāna „Akmens kļavas” galvenās varones būtība ir sašķelta vairākās daļās – no vienas puses, tā ir no mātes krievietes mantota dostojevskiska, dziļa, meklējoša dvēsele, ar slāvisku temperamentu un kontrastu pilnu jūtu pasauli, no otras – angliski atturīga daba, ar Velsas kalnu, jūras un vēju deldētu skarbumu. Un tam visam pa vidu vēl antīkās pasaules mītiem raksturīgās kaislības un laika cikliskuma izjūta. Saša Sonlija nav ne īsti velsiete, ne krieviete, bet gan kaut kas pa vidu – allaž palikdama sveša savā zemē, cenšoties caur mītu, mākslas un literatūras refleksijām pietuvoties savas pasaules izjūtas saknēm. 

Romānā akcentēta sievietes–raganas tēma, kas, šķiet, kļūst arvien aktuālāka literatūras telpā, kaut atceroties somu rakstnieces Katjas Ketu ziemeļnieciski skarbo romānu „Vecmāte” un tās galveno varoni Zvēraci vai arī popularitāti iemantojušo amerikāņu rakstnieces Klarisas Pinkolas-Estesas apcerējumu „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, kas mudina sievietes meklēt savu būtību caur pirmatnējo mītu izpratni. Arī „Akmens kļavu” galvenā varone ir gandrīz vai „mūsdienu ragana” – nošķīrusi sevi no pasaules gan fiziski, vientuļi un askētiski vadot savas dienas nomaļajā pansijā, gan garīgi – pēc kāda pret viņu vērsta uzbrukuma Saša Sonlija ir pārstājusi runāt, savas domas uzticot tikai dienasgrāmatai. Izvilkumi no „Zālīšu grāmatas”, Velsas skarbās, pirmatnīgās dabas apraksti un tēliem piesātinātā valoda tiešām rada iespaidu par lasīšanu kā raganiski rituālu pieredzi: „(..) mūsu ēnas bezmēness naktīs klauvē pie loga, spiež stiklā saplakušās sejas, tās mūs baida, uzsprāgstot ķiršu uzlējumam, piešķiež pieliekamo ar smalkiem stikliem un asiņainu mīkstumu, tās izlido no pažobeles ar tādu troksni, ka joki mazi, ir tik vīrišķīgas kā lemingi un sievišķīgas kā elektriskās rajas, tām mēdz būt ādaini spārni, galvas pagrieziens kā aitām, pūču nagi – viss, ko tikai vēlēsieties. kas par to, ka pats tos esmu barojis no savas rokas?”

Ļena Eltanga pirms pievēršanās prozai rakstījusi dzeju, taču arī romānos saglabājusi lirikai raksturīgo valodas tēlaino pārsātinājumu, ritmiskumu, tāpēc viņas darbus nereti uztic tulkot tieši dzejniekiem. Par „Akmens kļavu” valodiski krāšņo ainavu parūpējusies dzejniece Maira Asare, kuras tulkojumā grāmata saglabājusi tēlaino, hipnotisko, sevī ievelkošo plūdumu. Tādēļ steidzīgajiem un tiem, kas meklē atslābinošu lasāmvielu pirms aizmigšanas „Akmens kļavas” nederēs – šī ir grāmata „lasīšanas rituālam”, vislabāk veicamam lietainā svētdienā, kad laikam var ļaut ritēt tikpat nesteidzīgi, kā tas notiek romānā.