Purva sargi. Andris Kolbergs “Eņģeļu purvs. Sirreāls gadījums”

Pēc Kolberga darbiem un oriģinālscenārijiem uzņemtas vairākas filmas, no kurām pazīstamākās ir “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” un “Liekam būt”. Viņš ir arī viens no pieciem scenārija autoriem pēdējo gadu Latvijas lielākajam kases grāvējam “Rīgas sargi”. Grāmatā “Eņģeļu purvs. Sirreāls gadījums” apvienoti izdots nerealizēts scenārijs pilnmetrāžas vēsturiskai filmai un luga ar autora zobgalīgu žanra apzīmējumu “krimināla traģēdija”. Abi darbi nav saistīti sižetiskā vai norises laika ziņā – par galveno vienojošo elementu ar zināmu acu piemiegšanu varētu uzskatīt humoru – tāpēc arī es aplūkošu tos atsevišķi, lielāku uzmanību veltot scenārijam. Profesionāla, savulaik daudz ekranizēta autora neīstenota scenārija izdošana apstākļos, kad regulāri dzirdamas žēlabas par scenāristu trūkumu Latvijas kino (un tieši dramaturģija bieži izrādās vājākā vieta mūsu filmās), ir interesanta pati par sevi. Luga “Sirreāls gadījums” piedāvā veselu stereotipu galeriju – tajā darbojas tikko no “čoka” izmests “lielais mahinators”, aprobežots un rijīgs lauku papus, iztapīgs krodzinieks zem sievas tupeles, uz vīriešiem kāra dāmīte, pastulbs policists un tamlīdzīgi. Sieviešu tēli raksturoti “veselīga” šovinisma garā. Darbības vide ir nosacīta un mainīga telpā un laikā – no šosejas malas restorāna uz vasarnīcu Jūrmalā, uz tirgus laukumu, poliklīniku un kapsētu. Notiek visdažādākie sižeta pavērsieni, ieskaitot galvenā varoņa augšāmcelšanos un debessbraukšanu. Situāciju komentē Astrālā balss, brīžiem ieņemot liekulīga sludinātāja, brīžiem pragmatiska aprēķinātāja toni. Pilnīgi visi varoņi šķiet tādi kā mazliet garīgi nepilnvērtīgi, sarunājoties vecišķā valodā un paužot vienu klišejisku uzskatu pēc otra, piemēram, Ottis: “Tagad mēs kruti dzīvojam Eiropā, bļin! Eiropas Savienībā nevienu nedrīkst izsviest no cietuma pirms pusdienām kā komunistu laikā no stingra režīma lēģera  pie Brasas stacijas! Avīzes vajag lasīt! Mērkaķi, jūs pārkāpjat Eiropas Savienības seksīgās regulas! Jūs smagi aizskarat manas cilvēktiesības, jedrenovoš!  Cietumnieks Eiropas Savienībā nav vis kaut kāds sūda pensionārs, ko valdībai atļauj nomērdēt badā!” (96. lpp) Nomāc arī lugu caurstāvojošā pasīvā agresija. Protams, tas viss labi iederās satīras žanrā, bet neesmu pārliecināta, ka pat tik uzspēlētā veidā mēs spējam satīru atpazīt. Diemžēl gluži labi varu iztēloties “Sirreālu gadījumu” Dailes teātra “dziedošo aktieru” vai kādas “neatkarīgā teātra kompānijas” iestudētu, apceļojam Latvijas kultūras namus ar lieliem panākumiem, un ne jau tādēļ, ka skatītāji saskatītu baļķi savā acī. Savukārt, lai gan vēsturiskais kino ir pašsaprotamu iemeslu dēļ sarežģītāks un dārgāks, “Eņģeļu purvu” var dēvēt par kamerstila projektu, kas mežabrāļu likteni aplūko caur nelielas ļaužu grupas piedzīvoto. Plānotās filmas darbība notiek 1947. gada vasarā pārsvarā divās vietās – kādā ciemā Kurzemē un netālu esošajā purvā (purva trauslā ekosistēma gan varētu būt zināms apgrūtinājums filmēšanas grupas loģistikai), kur satikušies filmas galvenie varoņi – pieci dažāda vecuma un atšķirīgu raksturu latviešu vīri, kas drīzāk nejaušības dēļ un apstākļu spiesti, nevis apzinātas izvēles rezultātā kļuvuši par partizāniem. Kopā ar viņiem ir arī viena meiča, lai būtu iemesls romantisku peripetiju risināšanai. Kolberga valoda ir sulīga, izteiksmīga, sīki aprakstoša, padarot literārā darba, kura pamatmērķis ir utilitārs, lasīšanu pietiekami aizraujošu un sniedzot daudz iedvesmas materiāla un norādījumu ne tikai režisoram un māksliniekam, bet pat kostīmu māksliniekam, piemēram, raksturojot Čekistu: “(..) liela auguma izskatīgs vīrietis, vecumā ap četrdesmit, ar zelta degunkniebi un žaketi virs izrakstīta krievu krekla. Virsnieka galifē bikses ielaists spožos hromādas stulmaiņos. Žaketes atlokā augstskolas beidzēja rombveida zīmotne, kas tautā asprātīgi iesaukta par pludiņu.” (34.lpp) Vienlaikus šis apraksts atsauc atmiņā jau redzētus padomju kino tēlus. Filmas žanru autors formulējis šādi – “vēsturiska, daļēji dokumentāla piedzīvojumu filma”. Dokumentāli arhīva materiālu iestarpinājumi filmā kalpotu laikmeta raksturošanai, un vēsturiskas fotogrāfijas izmantotas arī grāmatas ilustrēšanai. Ja ne četru galveno varoņu traģiskais un principā bezjēdzīgais gals, “Eņģeļu purvu” varētu dēvēt arī par komēdiju, jo bagātīgi izmantotas dažādas komiskā žanra iezīmes. Gan vārdiska apmaiņa ar asprātībām (daudzi joki tomēr šķiet pārlieku dzirdēti, izraisot drīzāk šķību smaidiņu nekā patiesus smieklus), gan fiziskais humors – arī te parādās “pārbaudītas vērtības”, piemēram: “Mašīnu un motocikla sabiedēts, Sīmaņa zirgs slienas pakaļkājās, izmet saimnieku no ratiem un satrakots aizjoņo pa ceļu,  bet Sīmanis, čigāniski mēģinādams zirgu nomierināt, rikšo ratiem nopakaļ.” (34. lpp) Vai: “Pils gaitenis ar kabinetu durvīm abās pusēs un vientuļu, sienai piebīdītu krēslu. No tuvākā kabineta kreisajā pusē uz tuvāko kabinetu labajā pusē  pāri gaitenim pārskrien seržants ar austiņām uz galvas un telegrāfa lentes vīkšķi rokā. Pēc mirkļa no tām pašām labās puses durvīm izšaujas virsnieks  ar telegrāfa lentes murskuli vienā un atšifrējuma lapu otrā rokā. Viņš nozūd kreisās puses otrajās durvīs.  Jaunumi kā stafetes kociņš tiek nodoti no kabineta uz kabinetu, atšķirība vien tā, ka ar katru reizi ziņnesim ir augstāka dienesta pakāpe  un vairāk zvaigznīšu uz uzplečiem.” (73. lpp) Ainas, kas šķietami izskatās efektīgi uz ekrāna, taču gandrīz 120 gadu ilgajā kino vēsturē ir atkārtotas tik daudz reižu, ka to komisma vērtība ir neglābjami devalvējusies. Autora asprātība viskošāk atplaukst, aprakstot mežabrāļu pretiniekus – Partorgu, Čekistu un padomju armijas Ģenerāli – zīmīgi, ka tikpat kā netiek lietoti viņu vārdi (tie tikai starp citu pieminēti tekstā). Šie tēli drīzāk iecerēti kā vispārinātas iebrucēju metaforas pretstatā pieciem individualizētajiem varoņiem katram ar savu likteni un pagātni, kas nedaudz, tomēr ir scenārijā ieskicēta. Kā jau tas nereti gadās, ļaundari izrādās atmiņā paliekošāki. Vienlaikus pārņem izbrīns – kā šie stulbie, smieklīgie, pompozie, savstarpēji sāncensīgie krievi spēja okupēt Latviju? Un te jau rodas drūmākas, žanram nemaz nepiederīgas pārdomas – vai problēma nav mūsos pašos? Vai iemesls nav bijis mūsu vājums, stratēģiskas domāšanas trūkums, nespēja pašorganizēties un uzņemties atbildību? “Es brīžiem vairs nesaprotu, kāpēc te atrodos un kas mums Latvijas labā būtu jādara,” teic viens no nejaušajiem mežabrāļiem, bijušais Latvijas leģiona virsnieks Mārtiņš (54. lpp). Tipiska ir arī cita varoņa, Notāra, attaisnošanās par to, kā viņš ticis pie kofera ar ebreju dārglietām: “Rumbulā neviens latvietis neizšāva nevienu patronu! Šāva ģenerāļa Jekelna miesasargi un šoferi. Tikai viņi! (..) Spīķerī ducis strādnieku pārmeklēja Rumbulā nošauto apavus, drēbju vīles un čemodānus. Atrada diezgan daudz zelta, vērtslietu un valūtas. Visu vērtīgāko nosūtīja uz SS galveno mītni Berlīnē...  Kad sarkanie ielauzās Rīgas priekšpilsētās, sākās panika un man izdevās pēdējo sūtījumu pievākt.” Scenāriju un traģisko finālu caurstrāvo fatālisms ar zināmu “vainojiet sievieti” piešprici mežabrāļus valdzinošās Ievas tēlā. Galu galā “Eņģeļu purva” vēstījums izrādās šāds – izdzīvo nodevējs. Vēl jo vairāk – šis nodevējs pēc gadiem, atjaunotajā republikā, kļūst par politiķi – tas ir, ieņem varas pozīciju, kas latviešu kino un kultūrā vispār regulāri interpretēta kā negatīva (rakstīju par to žurnāla “Kino Raksti” 2012. gada 2. nr.) Es nedomāju, ka būtu jānoliedz vēsturiskā patiesība – daudzi nacionālie partizāni patiešām gāja bojā sava naivuma un ierobežoto zināšanu par globālajiem apstākļiem dēļ, taču būtu interesanti redzēt savādāku skatījumu uz Latvijas vēsturi, kurā latvieši nav bezvainīgi cietēji, kurus neizbēgami gaida traģisks gals. Piemēram, tādu, kurā latviešiem ļauts būt sarežģītām personībām, kuras kļūdas, uzņemas atbildību par savām kļūdām un dzīvo ar to tālāk. Vai tādu, kurā no šķietamas bezizejas situācijas tomēr izdodas atrast izeju, apliecinot, ka dzimtenes labā iespējams arī citāds, gudrāks risinājums, nekā galvas nolikšana uz ežiņas. Tieši vienas, “pareizas” notikumu interpetācijas, stereotipisku varoņu kultivēšana mākslas darbos ir vēstures pārrakstīšana un kultūras noplicināšana.