Spoku stāstu kaleidoskops. Vašingtons Ērvings “Anete Delarbra. Miega ielejas leģendas“

Dagnijas Dreikas rakstītajā priekšvārdā Ērvings joprojām tiek dēvēts par „dižo romantiķi”, un tulkotāja neslēpj savu attieksmi un saikni ar autoru tāpat kā pirmajā tulkojumā. Līdzīgi „Alhambras” recenzentes Ievas Aizpures sākotnējai skepsei[1] ir noprotams, ka apzīmējuma „romantiķis” konotācija vairāk attiecināma uz mūsdienu izpratni par šo virzienu un skatījumu uz to kā uz vieglu un gaisīgu literatūras produktu. Tomēr, spējot atgriezties atpakaļ 19. gadsimta notikumos Amerikas kontinentā, tikko dibinātā valstī, kad vēl dzīvas ir leģendas un dažādi nostāsti, kas pāriet no paaudzes paaudzē, no viena ciema – citā, rodas vēlme noskaidrot, kā tad nu bija. Šo vidutāja lomu Ērvings veiksmīgi veic, īpaši akcentējot dažādu nostāstu variācijas, un atgādina lasītājam, ka pats autors nav atbildīgs par stāstu – kāds tas ticis pasniegts, tāds arī pierakstīts: „Ja šis stāsts būtu tikai manas iztēles auglis, tad šeit rastos lieliska iespēja savārstīt veselu lērumu dīvainu piedzīvojumu (..). Taču viss, ko es rakstu, ir pilnīga patiesība, un šī iemesla dēļ man jāapmierinās ar vienkāršiem faktiem, neatkāpjoties no īstās notikumu gaitas.” (68) Tādēļ tiek radīts Didriķa Nikerbokera tēls, kurš pasniedz stāstus caur savām piezīmēm. Ērvings šo tēlu ir spējis radīt tik ļoti pārliecinošu, ka, paļaujoties uz stāstu ticamību, reiz cilvēki patiesi ir sākuši meklēt šo literāro tēlu, uzskatot par kādreiz reāli eksistējošu cilvēku.[2]

Ērvings neraksta no sava skatupunkta; tie vienmēr ir stāsti, ko stāsta citi, kas minēti piezīmēs, tie ir stāsti pie ugunskura, krogā vai kādos citos apstākļos. Tādēļ bieži gadās, ka stāsts ietver stāstu. Autors tik ļoti izvairās no savas vēstītāja balss, ka stāstā „Anete Delarbra” ir vesela stāstītāju ķēde. Sākotnēji attēlota idilliska ainiņa – dāmas aizrāvušās ar rokdarbiem. Lai padarītu vakaru interesantāku, vēstītājs apraksta kādu nostāstu, kuru vienai no telpā esošajām sievietēm manuskripta veidā nodevis draudzes mācītājs: „Kundze iedeva manuskriptu kapteinim, kurš sāka lasīt šo leģendu, kuru es [vēstītājs] jums, lasītāji, tagad atstāstu.” (91) Tam seko mācītāja piedzīvotais stāsts, kurš arī viņam ticis pastāstīts. Šādi stāstītāju atzarojumi akcentē Ērvinga ideju atklāt leģendas un apkārt klīstošus nostāstus, savā ziņā tos folklorizējot, atbrīvojot no autora un viņa personības.

Šajos stāstos ir leģendas, kuras zināmas ne tikai holandiešu pēcnācējiem Amerikas kontinentā un jūrniekiem, jo lielākā daļa stāstu ir par viņiem un jūras tematiku, bet arī mūsdienu pasaulē. „Spoku namā” tiek atsevišķi izdalīts stāsts par Viesuļkuģi, kuru dažās vietās dēvējot arī par Skrejošo Holandieti. Iespējams, tulkojuma precizitātes labad ir izvēlēts šāds nosaukums, lai gan tas, par ko stāsta, kā noprotams, ir tas pats spoku kuģis, kas mūsu kultūras telpā atpazīstamāks kā Klīstošais Holandietis, kura leģendas izcelšanās joprojām nav zināma. Pirmās atsauces uz to atrodamas 18. gadsimta beigās, tomēr tā tēls atbalsojas arī mūsdienu kultūras pieredzē, piemēram, Vāgnera operā un „Karību jūras pirātu” filmu ciklā.

Ērvinga stāstos var atpazīt arī citas leģendas pavedienus – par jātnieku bez galvas. Atšķirībā no iepriekš minētās jūras tēmas, stāsts „Miega ielejas leģendas” ir ikdienišķāks un plūstošāks. Protams, arī šeit notiek spoku stāstu stāstīšana krēslas stundās, tomēr to pavada miegainums, kas piemītot ielejai. Turklāt tas, ka process norisinās viesistabā pie kamīna, arī rosina mierīgāku sajūtu, pat gandrīz omulību. To ir grūti salīdzināt ar vētras laikā netālu bangojošo jūru. Šis stāsts ir atšķirīgs no citiem autora darbiem, kas apkopoti izlasē, arī ar to, ka tajā tiek pieļauta iespējamība – notikušajam nav nekāda sakara ar pārdabisko un mistisko. Ērvings stāsta noslēgumā pieļauj racionālu izskaidrojumu, kas padara „Miega ielejas leģendas” par spilgtu krājuma parādību. Šajā stāstā autors arī vārdos ietver domu, kura ir visa krājuma koncepcijas pamatā: „Par spīti nelabajam un visā tā izdarībām, skolmeistars droši vien aizvadītu laimīgu dzīvi, ja nesatiktu savā ceļā būtni, kura palaikam sagādā mirstīgajiem vairāk nepatikšanu nekā jebkādi gari, rēgi un visa pesteļu un burvju radība kopā, un šī būtne bija – sieviete.” (238) Sieviete kā visa ļaunuma sakni autors pasniedz dažādi, viņa var tāda būt pastarpināti, neapzināti, negribēti utt., kāda, piemēram, ir Anete Delarbra, tomēr viņa tik un tā panāk postošu ietekmi uz sevi un citiem. Ērvinga tēlotās sievietes var būt arī gluži citādas – tādas, kas padara vīru pacietīgu un paklausīgu (116); vai tādas, no kurām pats velns bīstas: „(..) Toms atradis izmīņātajā zemē ap koku pakavu pēdas un matu kušķi, domājams, izrautu no malkas cirtēja raupjā, melnā cekula. (..) – Tas ir kaut kas! – viņš vēl klusi noteicis. – Vecajam velnam būs grūti gājis.” (156) Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka sievietes klātbūtne Ērvinga stāstos ir līdzvērtīga māņiem par sievietes klātbūtni uz kuģa – viņa nes nelaimi vai vismaz ir postošas, destruktīvas dabas.

Ērvinga vieta romantisma attīstībā ir mazliet piemirsta – atliek vien minēt triviālu piemēru, ka citi amerikāņu romantiķi Latvijā ir zināmi un tulkoti jau sen. Piemēram, Edgars Alans Po ir ne tikai tulkots, bet plaši zināms un ietekmējis vairākus pašmāju autorus. Ērvings ienāk literatūrā, pirms romantisms Amerikā ir nostabilizējies, laikā, kad raksta Po, Ērvings jau ir zināmā mērā zaudējis savu esenci. Tiešām – autors ir viens no romantisma aizsācējiem, viņa stāsti ir baudāmi un lasāmi, bet tie nav spēcīgi un uzrunājoši, pēc to izlasīšanas nemocīs murgi, kas liks negulēt naktis, domājot par eksistences būtību vai šausminoties par to, kas varētu būt apkārt un kādas dzīles atrodamas cilvēkos. Viņa literatūras mantojums ir mierīgs vējš pār jūru, ar dažām brāzmām un kādu mazu atvaru, tā nav vētra, kas aizrauj līdzi, runājot Ērvingam tuvās jūras tematikas vārdiem.

Autora piesaiste mistiskajam un noslēpumainajam ir bieži saistīta ar piedzīvojumu meklēšanu. Notikumu secība un neparedzētās veiksmes situācijas, kurās nonāk stāstu varoņi, mūsdienīga lasītāja prātam var šķist naivas. Lasītājs ir pieradis šķetināt noslēpumus un baidīties – izstiept kulmināciju, gaidot laba trillera cienīgu iznākumu. Šajā gadījumā no tā var atbrīvoties un caur Ērvinga stāstiem atgriezties tādā literārā darbā, kurā kāpinājums nav prioritāte iepretim vēstījuma veidam un valodas stilam. Arī šeit ir lapaspusēm gari vides, izskata, radu rakstu u. c.  apraksti, bet ne velti Ērvingu uzskata par „romantisma tēvu” – viņa radītais literārais mantojums joprojām spēj uzrunāt, kaut vai tikai tādēļ, lai atpūstos no spriedzes, kas ir spējusi kļūt par svarīgāko mākslas darbā. Vai – lai mēģinātu noticēt, piemēram, neiespējamiem Dolfa Heiligera piedzīvojumiem vai trakajam pirātu bagātību meklēšanas drudzim.