Spēlējot paslēpes. Riku Korhonens „Ārstu romāns”

Viens no katalizatoriem romāna sižetam ir galvenā varoņa Niklasa nespēja pieķerties doktora disertācijas rakstīšanai, pie kā autors ik pa laikam atgriežas un atgādina savam tēlam. Pašu Niklasu tikmēr nomāc problēmas ar civilsievu, kura nespēj tikt galā ar tēva nāvi. Notikumu attīstība iesākas tikai pēc ikdienas un jaunības dienu apraksta, kā arī atmiņām un dažām vēstītāju maiņām, kas sagatavo lasītāju turpmākajām lapaspusēm. Jāatzīst, dažas romāna ainas ir mazliet par ilgu un mazliet par daudz detalizētas – romāna attīstībā vai tajā, cik ļoti iespējams izprast tālāko rīcību, tās nav īsti nepieciešamas. Tomēr Korhonena valodas lietojums un Maimas Grīnbergas tulkojums nelielo aizmaldīšanos detaļās tik un tā ļauj izbaudīt. Arī valodas vulgārais uzslāņojums ir pamatīgā kārtā, taču romāna lasījumam kopumā tas netraucē.

Viss iesākas vakarā, kad Innai ir, cik noprotams, uznākusi kārtējā lēkme. Niklass palīdz viņai, bet aiziet pēc Innas vārdiem, kas droši vien var arī radīt ieskatu teksta raksturā: „– Izpis mani. Izpis kārtīgi, – viņa atkārtoja bezjūtīgā balsī, itin kā ienīstu mani.” (155) Ejot prom, viņš ir dusmīgs: „Piepeši biju niknuma pilns. Gāju uz tumšā gaiteņa galu un domāju, ka vīrietim ir tiesības uz kniebšanos ar priecīgu sievieti.” (155) Būtībā šī aina iezīmē tālāko romāna attīstību – Inna ir visnotaļ atsvešinājusies no cilvēcīguma, viņa cenšas sevi atkal atrast, lai arī cik šķietami neloģiski tas varētu likties, tikmēr un Niklass meklē citas: „Skaists mēness. Kāds neradījums kurkst. Vai te pežas viegli ķeras?” (302) – tā viņš vēršas pie tikko ieraudzītiem vīriešiem zaļumballē pie Tamperes. Viņš lieto alkoholu, iepriekš minētā "strīda" naktī, izmēģina ketamīnu, viņam iepatīkas šī pieredze, un viņš to atkārto. Viņš bēg no Innas, jo nespēj viņai palīdzēt, tāpēc ka saprot un apzinās, ka nav pietiekami spēcīgs balsts.

Lai arī romānā tiešām netrūkst seksa ainu dažādos aspektos, laikos un veidos, tomēr tas, protams, ir tikai fons. Dažbrīd šķiet, ka seksuālā pieredze romānā domāta kā viena no personību veidojošajām sastāvdaļām, un pastāv iespēja tam piekrist, tomēr pati šī ideja nav tālejoša un tās izcelšana var būt pašmērķīga. Varbūt tas ir arī veids, kā autors parāda to, cik ļoti sabiedrībā ir nivelējies tabu jēdziens – seksuālās dziņas ir ikdienā klātesošas, un tās nav vērts aizplīvurot. Vai arī viss ir vienkāršāk, un Korhonens spēlējas ar lasītāju, paslēpjot grāmatas anotācijās minētās politiskās problēmas aiz vieglāk redzamā un ātrāk uztveramā.

Niklasu interesē politika – romāna darbības laiks ir 2003. gads – laiks, kad atrod Sadamu Huseinu un Irāka tiek atbrīvota no šī diktatora varas. Par to tiek reflektēts arī avīžu slejās; ziņas par dažādām politiskām norisēm caurauž romānu. Blakus politiskas dabas jautājumiem, interesantas nianses ir sastopamas arī citos romāna idejiskajos slāņos: ironiski tiek risināti jautājumi par garīga darba darītājiem otrajā nodaļā, par disertācijas rakstīšanu, par dzīvošanu dīkā, par darba grupu darbību u. tmldz.

Iespējams, ka autors sev bija izvirzījis vairākus, vienlīdz labi neizpildāmus uzdevumus. Varētu sākt ar tiešām daudzslāņaino romāna ideju struktūru. Līdz jau minētajam instinktu un politiski sabiedriskajam līmenim, var samanīt arī daudzas jūtīgas nacionālas tēmas, piemēram, jautājumu par somu attieksmi pret zviedriem. Tās ir arī būtiskas un interesantas tematiskas nianses romānam, jo autors dara tā, lai tās noved lasītāju pie citām sižetiskām un idejiskām kopsakarībām, lai gan daudz interesantāk ir ievērot kontekstā nebalstītās sakarības, ko Korhonens rada pats.

Romāna vēstījumā piedalās četri tēli, daži no kuriem nav pat īsti saistīti, tomēr nokļūst viens otra dzīvēs: Niklass, Inna, Petri un Suvi. Tas tiek atrisināts salīdzinoši vienkārši – Suvi ir augšējā dzīvokļa kaimiņiene. Varoņu ceļu pārklāšanās tiešā un pārnestā nozīmē atklājas nevainīgi, tomēr vēlāk arvien vairāk un spēcīgāk. Noslēgumā Suvi ir sastapusi visus pārējos – bijusi kopā ar Petri, Innu, nonākot lejā pēc šķiltavām, un Niklasu, kamēr viņš ar draugiem atpūšas namiņā pie ūdens. Viņai arī ir visīpatnējākais vēstījuma stils – Korhonens šīs varones sakarā kā tādā dramatiskā darbā norāda vietu, viņas vecumu un atrašanās vietu.

Varbūt zināms pārsteigums lasītāju gaida tad, kad nodaļu iesākumā citētie fragmenti izrādās tas „Ārstu romāns”, ko raksta pats Niklass – varonis nolemj, ka radīt literatūru ir  vieglāk, nekā rakstīt disertāciju. Fascinē tas, cik smalki Korhonens attēlo šī varoņa attieksmes ar tekstu – piemēram, tas, cik rūpīgi Niklass pārdomā romāna pirmo teikumu, ir gan laba teksta rakstīšanas meistarklase, gan arī taisnīga ironija par rakstniekiem, garīgā darba darītājiem: „Brīdi padomāju. Uzrakstīju divus patiesus teikumus. (..) Atcerējos paneļdiskusijas runas par nepietiekamo sociālo ievirzi somu mākslā. Papildināju teikumus ar sociālu ievirzi. (..) Atcerējos, ka rakstu romānu, nevis sleju. Pārveidoju teikumus par repliku (..).” (412) Zīmīgi, ka Niklasa citētais romāns veido arī papildus priekšstatu par varoņa iekšējo stāvokli. Patiesībā Korhonena romāns līdz ar trešo nodaļu varēja beigties, ar nākamo teksta posmu zūd pēcgarša. Grāmatu lasīt ir interesanti, kamēr tiek izprasta sistēma, vēlāk ir vēl interesantāk pamanīt to, ko autors patiesībā gribējis parādīt. Un tad pamazām sākas tekstuālā baudījuma lejupslīde – tiek manīts sižeta shematiskums, varoņu psiholoģiskā tēlojuma pārspīlējums, kas neļauj „Ārstu romānam” uzticēties, neļauj atzīt to par literāri patiesu.

Jā, romānam ir vairāki slāņi. Jā, tajā tiek aplūkoti vairāki jautājumi. Jā, ir interesants vēstījuma veids ar dažādām niansēm, kuras visas nemaz netika recenzijā pieminētas. Tomēr, aizverot grāmatu, nepaliek baudījuma pēcgarša. Ir radušies dažādi iekšēji jautājumi – tas, ja tāds ir bijis mērķis, ir sasniegts. Viens no interesantākajiem jautājumiem: romānā aplūkotas ne tikai 21. gadsimta un gadsimtu mijas problēmas, bet arī rakstnieka un viņa attieksmes pret lasītāju problēma. Spēlēties un/vai mocīt lasītāju patīk daudziem, bet vai ir jābūt kādai robežai? Vai tādu vajag? Gadījumā, kad ir patiesi jūtams rakstnieka talants, kas ir kopts un attīstīts, gribētos mazāk paslēpju. Ja ir vēlme paust bažas par sabiedrību, iespējams, to nevajag maskēt ar ko sabiedrībai tīkamu, jo tādā gadījumā, pieņemu, daudzi lasītāji varētu padomāt, ka maskas ir dabiskas. Atliek cerēt, ka lasītājs būs gana gudrs.