CONFERENCE
No otras puses – salīdzinājums ar autoru zināmajiem „Alķīmiķim”, „Piektajam kalnam” un „Veronika grib mirt” dziļdomīgo lasītāju noved līdz pārdomām par tamlīdzīgas literatūras kvalitāti. Elifa Šafaka tik tiešām izaicina Koelju, bet ne jau literārā talanta (to var dažādi skaidrot, lai gan Koelju noteikts talants tik tiešām piemīt) vai žanra novitātes ziņā. Bet par to spriedīšu zemāk.
Ja Latvijā Elifu Šafaku īsti nepazīst, tad Turcijā, kas ir viņas etniskā dzimtene, Šafaka jau sen ir populāra un iecienīta autore. Pati Turcijas lasītāju iekarotāja un ievērojamā Mākslu un literatūras ordeņa kavaliere (Chevalier of the Order of Arts and Letters) ir dzimusi Francijā, Strasbūrā un pašlaik dzīvo gan Londonā, gan Stambulā. Viņa ir autore 20 grāmatām, kas tulkotas vairākās pasaules valodās; turklāt Šafaka raksta gan turku, gan angļu valodā.[1] Romānam „Četrdesmit vārtu uz mīlestību”, spriežot pēc atsauksmēm ārzemju presē, jābūt prozas pērlei, priekam un īstenam baudījumam un intelektuālam laika kavēklim: romāns tika iekļauts pat 2012 International IMPAC Dublin Literary Award listē. “A gorgeous, jeweled, luxurious book...The past and the present fit together beautifully in a passionate defense of passion itself”, sajūsminās The Times; “With its timely, thought-provoking message, The Forty Rules of Love deserves to be a global publishing phenomenon...”, - ko līdzīgu saka arī The Independent. Šāda ir literatūras kritikas pasaule – brīžiem tik dāsna piešķirt skaistus epitetus un patosa pilnus vārdus.
Un tagad par sūro realitāti (atliksim patosu malā): man bija nepieciešama liela neatlaidība, lai tiktu galā ar šo 386 lapaspušu (latviešu variantā, protams) lielo darbu. Lai gan pati sižetiskā līnija nav nemaz tik neveikla – tekstam ir divi slāņi, notikumi rit divās vēsturiskās dimensijās: klusā mūsdienu pilsētā Nortemptonā (ASV, Masačūsetsas pavalsts) un 18.gs. vidū Austrumos (Turcijas pilsētā Konja, Bagdādē). Uz reālajiem notikumiem balstītie 18. gs. notikumi kļūst par pamatu mūsdienu varoņa Azīza rakstītajam romānam ar nosaukumu „Brīnišķie zaimi”. Kad manuskripts nokļūst recenzentes Ellas rokās, darbs kardināli izmaina gan viņas, gan romāna autora Azīza dzīvi. Starp abiem varoņiem nodibinās sarakste, kas noved pie satikšanās realitātē, pie attiecībām, kas ir negaidītas abiem, pie tā, ka Ella pārvērtē savu dzīvi un atbrīvojas garīgi. Šafaka ļoti eleganti izbūvē divu paralēlo stāstu spoguļa raksturu – 18. gs. vēsture kļūst par sava veida piezīmi Ellas un Azīza attiecībās.
Potenciālā lasītāja ar Ellas tēlu (jo romāns acīmredzami ir domāts sievietēm) var sevi viegli identificēt: precējusies mājsaimniece, triju bērnu māte, ģimenes vērtību un mājas pavarda sargātāja). Idilliskā ģimenes dzīve, kuru Ella ir ilgu laiku apsargājusi, bīstoties zaudēt šo omulību, gluži kā ilūzija vai kāršu namiņš pēkšņi sairst, sievietei iepazīstot jaunu pasauli, citādas attiecības. Protams, tam par vainu ir viņas jaunais vēstuļu draugs Azīzs un viņa romāns par dervišu Tabrīzas Šamsu[2] un filozofu un dzejnieku Rūmī[3]. Vēsturiskās līdzības žanrs, ierakstīts Šafakas divplānu romānā, pareizi saka priekšā, ka tekstā būs atrodamas arī visnotaļ gudras filozofiska rakstura sentences. Romāns patiešām kā tāda Ziemassvētku zoss ar āboliem ir pilns ar spriedelēšanu par dzīves jēgu: kā var redzēt no Šafakas grāmatas nosaukuma, runa te ir par visuma izmēra mīlestību. Piemēram: «Elle ir pašlaik, mums visapkārt. Tāpat kā paradīze. Nelauzi galvu ar elli un paradīzi, jo tās jau tagad ir tevī! Mīlestība tevi paceļ septītajās debesīs, turpretī strīdi, skaudība, naids tevi klupina – un tu iegāzies elles liesmās». Tā skan viens no četrdesmit likumiem, divdesmit piektais.” (207) Pieredzējis lasītājs, kas pārpratuma pēc ir ķēries pie šīs grāmatas, var būt sašutis par tamlīdzīgu izteikumu banalitāti. Bet vai var pārmest masu rakstniecības tekstam banalitāti?
Vēstuļu romāna žanrs ir sens kā pati pasaule (pareizāk sakot, rakstniecība), un tā iekļaušana šī darba sižetā ir attaisnota.[4] Ja „mūsdienu” sižeta līnijā nav daudz darbojošos personu, tad 18. gs. stāsts ir polifonisks. „Austrumu” sižets tiek veidots no dažādu tēlu monologiem: runā dervišs (galvenais vēstījuma tēls), Rumī un viņa ģimene – sieva un dēli Aladīns un sultāns Valads, priekameita Tuksneša Roze, dzērājs Suleimāns, Rūmī audzēkne Kimija utt. Katrs no personāžiem tā vai citādi nospēlē savu lomu filozofa Rūmī un nabadzīgā derviša Šamsa liktenī. Reliģijas un ticības jautājumi, kurus skar Šafaka, skatīti tik virspusēji un bezzobaini, ka teologi var gulēt mierīgi. Rakstniece, neskatoties uz sarežģīto sūfisma un citu reliģiozā misticisma mācību vēsturi, viegli izvairās no jebkādiem nopietniem pārspriedumiem par šīm tēmām. Tas ir labi šī žanra tekstam, taču tēlu vienkāršošana nereti ir tik acīmredzama, ka personāžu balsu polifonija sāk skanēt vienotā autores monologā. Eksotika, ko varētu sagaidīt no teksta darbības vietas – tik tālā un vircotā austrumu 18. gs., nestrādā pilnā mērā – viss klasiskais klišeju klāsts (hašišs, austrumu bordeļi, mošeja, derviši, sarunas par ticību un Visaugsto u.c.) tiek izvērsts, bet kalpo vienīgi par plakanu interjeru ne mazāk vāji aprakstītām varoņu darbībām un rīcībai. Izvairoties no Bagdādes tūkstoš un vienas pasakas spilgtajām krāsām, autore politkorekti izvēlas pasteļtoņus. Un teksts – tā vietā, lai izdvestu gaidāmo safrāna smaržu un saturētu kardamona garšu, kļūst pliekans un garlaicīgs.
Horhe Luisa Borhesa stāsti, Gabriela Garsijas Markesa līdzības, arābu tautas pasakas un visbeidzot Rūmija paša oriģinālie sacerējumi, kurus autore ievieto savā tekstā, vai ne mazāk pazīstamā austrumu dziedoņa Omara Hajāma rubajas – jebkurš no šiem literārajiem darbiem var viegli aizvietot biezo Šafakas romānu. Bet citādi – rakstniece piedāvā godīgu literāru izstrādājumu, kurš bez šaubām attaisno potenciālā lasītāja cerības, ja tas sagaida skaistus stāstus un ne pārāk sarežģītas frāzes.
P.s. Ir kāds aspekts, kurā Paolu Koelju noteikti pārspēj Šafaku – un tas ir vēstījuma lakonisms.
[1] Elifas Šafakas biogrāfija atrodama viņas oficiālajā lapā - www.elifshafak.com/biography.asp
[2] Tabrīzas Šamss (ap. 1185 – 1248) – izcils tandžiku/persiešu un aizerbaidžāņu dzejnieks un filozofs.
[3] Mevlânâ Celâleddin Mehmed Rumi, vai pers. محمد ابن محمد ابن حسین حسینی خطیبی بکری بلخی (1207 – 1273) – lielisks persiešu sūfiešu dzejnieks (pazīstams arī kā Rūmī vai Moulāns), dervišu garīgais priekštecis. 1244. gada novembrī pēc iepazīšanās ar Tabrīzes Šamsi viņš bija nokļuvis radikālo sūfiju pusē, kuri tika apsūdzēti panteismā (tas izsauca sadursmes ar garīdzniecību un Rūmī dēla un viņa drauga un skolotāja Šamsi nāvi). Rūmī kļuva par dervišu „moulāna” ordeņa iedvesmotāju, kad to jau pēc dzejnieka nāves dibināja viņa dēls. Pēdējos dzīves gadus Rūmī veltīja literārajai darbībai un sprediķošanai. Viņa literārie teksti nav daudzveidīgi, toties ļoti ietekmīgi.
[4] Mīlas sarakste epastā divu savstarpēji nepazīstamu cilvēku starpā – šāds motīvs ir jau labi pazīstams mūsdienu Eiropas literatūrā. Un te īpaši atšķiras Janušs Višņevskis romānā „Vientulība tīmeklī”. Šafaka prātīgi neakcentē šo epistulāro līniju pārāk spilgti, pievēršoties pamatā Ellas iekšējam monologam.
No krievu valodas tulkojusi Jūlija Dibovska
 vāka. Šis drosmīgais un spilgtais apgalvojums orientē potenciālā romāna lasītāja gaidas, jo Paolu Koelju – tas ir lieliski izreklamēts masu literatūras vārds/zīmols t.s. popfilozofijas vai filozofiskās līdzības žanrā. ){kind=link}