Laika vilkme

"Poseidona galva" nonāca manās rokās, kā sākumā šķita, nelaikā, bet izrādās – tieši laikā. Vārds laiks ikdienas pārdomās nu kļuvis vēl biežāk sastopams nekā iepriekš ne tikai tamdēļ, ka prozas izlases darbi sakārtoti kā atpakaļejošs ceļojums – no 2017. līdz 1987. vai pat senākam gadam –, bet galvenokārt tādēļ, ka pēc grāmatas izlasīšanas laiks man liekas vēl nenoteiktāks par apzīmējumiem pagātne, tagadne, nākotne, ja studentei vispār šāds iedalījums pastāv. Tam nevajadzētu lasītāju biedēt (literatūra jebkurā gadījumā ir kā ceļojums laikā), taču Venteram izdevies panākt, ka, izlasot grāmatu, mani kādu brīdi vēl nepamet apcerīgums.

Stāstu virzītāji un izdzīvotāji ir cilvēki, sievietes un vīrieši, kuri paši negaidīti, tomēr nepārtraukti saduras ar laika ritumu, dzīves ritumu un pat likteņa klātbūtni. Tāpat arī ar kriminālo. Kriminālproza "Poseidona galvai" šķiet precīzs apzīmējums – katrā stāstā atrodams kaut kas noziedzīgs un noslēpumains, taču tie noteikti netuvojas detektīvliteratūrai un no patiešām kriminālā, ar ko saprotam slepkavības un nelaimes gadījumus, atšķiras ar mistiskuma klātbūtni (līdz galam nepateikto vai dažādi nolasāmo).

Autors apvieno nāvīgo un dzīvīgo, brutālo un miermīlīgo, mītisko un racionālo, bet pāri tam visam stiepjas pasaulīgais kā atgādinājums – mēs, cilvēki, domājam par vienu un to pašu. Šis nebūt nav mēģinājums piespēlēt katram vardarbīgas domas, neuzticību vīram vai izmisumu, ko varētu glābt tikai mīlestība, laimīga bērnība vai veiksme, taču fakts, ka sevi iespējams identificēt gan ar inspektoru Žildi, gan medmāsu Sandru, gan gaišreģi Zintu (tiesa, vārdus es saucu gluži nejauši, jo arī tos katrs lasītājs sakārtos, kā gribēs), vismaz vienā aspektā šķiet patiess. Un ar šo aspektu es vēl joprojām domāju laiku un cilvēku attiecības ar tā ritumu, kas, manuprāt, ir vispievilcīgākais stāstu varoņos un viņu dzīvē. Klātesošs ir sentiments par pazaudēto, pagājušo – dažreiz arī par, paldies dievam, pagājušo. Un tāpat arī saskare ar baisāko laika kategoriju: "Skultes kapos Žilde reiz uzdūrās marmora plāksnei ar uzrakstu "ŽILDE". Viņš satrūkās, it kā būtu sastapies ar ko pārdabisku, ieskatījies nākotnē." (187. lpp.)

"Poseidona galva", kā liecina arī stāstu izlases nosaukums, ir dažādu kultūru nianšu bagāts teksts, kurā var atrast Danti, Odiseju, senos latviešus, ķīniešu iņ un Merilinu Monro, un vēl. Stāstos uz mirkli tas ir misticisms, uz mirkli reālais (sievietes tēls, kuru sauc Merilīna, lasītājam varētu likt domāt par Monro, tāpat suņa tēls ar vārdu Dante savādā veidā šķist simbolisks un nozīmīgs). Varbūt tas vienkārši ir pagājušais, bet arvien klātesošais kā cilvēces kultūras bagāža, kas nepamet mūsu apziņu. Tamlīdzīgas atsauces grāmatā nešķiet smagnējas, domājams, tās arī nav pilnīgi nopietni tveramas, taču kaut kā saskaņojas ar autora koncepciju par laiku. Pilnīgi skaidri sapratu, ka grāmatu noteikti varēšu ieteikt arī citiem, kad vienā no pēdējiem stāstiem pēkšņi izlasīju citātu (285. lpp.) no Homēra epa "Odiseja" Ģiezena atdzejojumā – tas bija kā apraksts kādas slepkavības norisei. Kā Homēra cienītāja domāju, ļoti trāpīgs apraksts.

Jāsaka gan, ka, iepazīstoties ar pirmajiem diviem stāstiem, es nevēlējos turpināt lasīt – tur arī būtu apstājusies, ja nejustu īpašu atbildību pret latviešu literatūru. Taču kaut kā nonācu līdz grāmatas vidum, lasīšana vedās arvien raitāk, un es galu galā sapratu, ka šis darbs iegūst pilnību, kad tiek skatīts kā viens vesels. Šajā gadījumā vēl joprojām nesaprotu, kāpēc "Poseidona galva" dēvējama par izlasi: nekādas jēgas nebūs no viena vai pat pieciem stāstiem, pavisam noteikti jālasa visi astoņi. Bet viss nav pat tik vienkārši. Atlika uziet internetā kādu 2013. gadā publicētu interviju ar rakstnieku, kurā viņš stāsta, ka "gribētos jau, lai katra grāmata būtu pati par sevi, bet kaut kā iznāk, ka rakstu vienu lielu nebeidzamu grāmatu", lai manu lasītājas pašapziņu tomēr satriektu – ar iepriekšējiem autora darbiem neesmu iepazinusies, kā lai tagad saprātīgi vērtē šo? Tai pašā laikā neesmu pārliecināta, ka nepieciešama visu darbu izvērtēšana, jo liekas, ka grāmatas esence slēpjas noskaņā, organiskā – te ikdienišķi dzīvīgu, te poētisku – vārdu plūsmā. Tomēr nenoturējos, bibliotēkā uzmeklēju kādu no iepriekšējām Egīla Ventera grāmatām, kas izdota pirms desmit gadiem, ieskatījos tajā un jau atradu pazīstamus personāžus…

Rādās, ka jāturpina lasīt ačgārnā secībā. Ja tiešām cilvēku un laika attiecību specifika nav ieslēgta tikai "Poseidona galvā", tad lasītājam atliek vien izvēlēties, no kurienes – pagātnes, tagadnes vai nākotnes – sākt, taču apgalvoju, ka intriģējošs variants ir sākt ar "Poseidona galvu".