Izglābtie Trojas dievi

Godīgi varu atzīties: ar ungāru rakstnieci Magdu Sabo iepriekš nebiju pazīstama. Galvenos datus atradu grāmatas aizmugurē: "Ungāru rakstniecei Magdai Sabo 2017. gada 5. oktobrī būtu apritējuši 100 gadi. Viņas grāmatas ir visvairāk tulkotie ungāru literatūras darbi, izdoti vairāk nekā 40 valstīs un vairāk nekā 30 valodās." Šī informācija šķiet iespaidīga, taču nemazina pārliecību, ka vislabāk autori varu iepazīt viņas darbā.

Romāns sākas ar dzejisku dievietes piesaukšanu jeb invokāciju [1], kas tā arī nosaukta: Invocatio (latīņu val.). Kā darba pēcvārdā paskaidro pievienotais "izraksts no senlaiku leksikona 89. papildsējuma", uzrunu dievei esot sarakstījis kāds "M. Sartorijs Saboass, latīņu liriķis un epiķis, dzimis Laurentā 43. gadā pirms Kristus, miris 7. gadā pēc Kristus Dubijā". Viņa latīņu valodā sacerētais varoņeposs "Kreūsīda", kurš saglabājies tikai fragmentāri, esot bijis pretrunīgi vērtēts darbs, kurš "frivolā tonī runājis par Žēlīgā Tēva Aineja personu" (252.−253. lpp.). Atsauce acīmredzami liecina, ka autore ir iedvesmojusies no šī darba fragmentiem un risina savu versiju par notikumiem pēc Trojas krišanas. Minētā uzruna dievietei bruģē galvenās atšķirības no Vergilija eposa un ievada lielāko "Mirkļa" intrigu. Līdz ar to grāmatas anotācijā lietotā atsauce uz "Eneīdu", kā jau noskaidrojām, norāda tikai uz darbības laiku, notikumiem un plašāk pazīstamo varoņu vārdiem, taču precīzi iezīmē, ka tā ir interpretācija. Droši vien tiem, kas "Eneīdu" nav lasījuši, prāts būs brīvs no salīdzināšanas un paralēļu vilkšanas, lasīšanas prieku darot neatkarīgu no reāliju un laika mezglojumu nemitīgas analīzes un, iespējams, ļaujot saskatīt vēl kādas citas teksta interpretācijas iespējas.

Sabo darbu raksturo plašs grieķu un romiešu mitoloģijas reāliju virknējums, kas iederīgi grezno darba sižetiskos pavērsienus. Tāpat rakstniece min antīkajā pasaulē tik būtiskos jēdzienus kā  Hybris [2] un Nemesis [3]. Šo jēdzienu pieminējums rosina domāt: vai augstprātība un lepnība pati par sevi nav šis pelnītais sods? Un kā tverami dievi un cilvēki? Vai tiešām dievi visu lemj cilvēka vietā? Vai viņi ir tik vareni un visu redzoši, ietekmējoši? Romāna konteksts liek domāt, ka ne – lai gan dievi ir vareni, tie visu neredz, bet varbūt negrib redzēt.

Kopumā darbu raksturo bagāta valoda ar cildenu vēstījumu. Šis naratīvs attāli atgādina antīko episko stilu, kuram sekojot tikusi sacerēta arī "Eneīda". Tāpat episku sajūtu rada dievu klātbūtne, kas tiek raksturota kā pašsaprotama parādība, nevis pārdabisks brīnums. Zīmīgi, ka autore galvenajiem varoņiem piešķir episkajam stilam raksturīgus epitetus: Ainejs − Žēlīgais Tēvs, Turns − Ozolstumbrs, Venera − Putās dzimusī (tā visdrīzāk ir kā atsauce uz Veneras grieķu mīlestības dievietes līdzinieces Afrodītes vārdu, kas tiešā tulkojumā to arī nozīmē, bet nav skaidrs, vai tas ir autores pašas radīts epitets vai atsauce uz minētā varoņeposa "Kreūsīda" fragmentiem). Šie visi epiteti ir šķietami stilizēti, varbūt šādu īpatnību veidojušas atsauces uz jau minētās "Kreūsīdas" fragmentiem, bet tiklab tā varētu būt arī autores iecere dažādot ierasto un neiet pa klasiķu iemītajām takām. Manuprāt, arī personifikāciju lietojums norāda uz tādu kā antīkās kultūras domāšanas modeli: Liktenis, Visums, Nebūtība.

Magdas Sabo romāna vēstījums lielākoties tiek risināts kā nebeidzams monologs. Protams, sastopami arī atsevišķi dialogi, bet to ir uzkrītoši maz. Tā vien šķiet, ka arī tā ir kārtējā autores rotaļa ar tradīciju, vēlme pārveidot, jo episkais stils mēdz vairīties no dialogiem, izvēršot garākas vai īsākas runas, kuras virza stāstījumu.

Lai arī saturiski darbs liekas ļoti saistošs, tomēr viena darvas karote jāpiemet. Radās iespaids, ka grāmata nodota milzīgā steigā, iespējams, tas saistīts ar autores simtgadi, jo ir vairākas neuzmanības kļūdas: 25., 128., 136., 213., 215., 218., 227., 231., 238. lpp. Sāku atzīmēt, kad kļūdas kļuva biežākas, jo tās traucēja baudīt vēstījumu. Šis pārmetums gan neattiecas uz grāmatas autori, bet gan izdevuma redakcijas nepietiekami rūpīgo attieksmi.

Romāna sākuma lappuses ievelk sižetā, iemetot lasītāju pašā notikumu epicentrā. Prāts nenogurstoši projicē trojiešu radurakstus, pazīstamos valdnieku un varoņu tēlus, brūkošas pilsētas nolemto bezcerību, velkot paralēles ar Vergilija "Eneīdu".

No Vergilija "Eneīdas" uzzinām, ka Ainejs ir dziļi dievbijīgs, viņš klausa dieviem un paļaujas uz tiem, taču Sabo darbā varonim parādās arī citas rakstura šķautnes, piemēram, pirmajā nodaļā ar nosaukumu "Ierocis un vīrietis" attēlota epizode, kurā Ainejam uzkritusi degoša ogle: "Tulzna, − viņš glāstīja rokas locītavu, − apdega rociņa." Deminutīva formas lietošana parāda episko varoni citā (negaidītā?) gaismā. Pieminēšanas vērta ir arī bēgšanas epizode: ".. Ainejs bija tēva ratos sabāzis ne vien dievus un dārgumu maisu, bet arī visu, ko vēl spējis sagrābt .." (21. lpp.) Tad seko kāda peripetija, kura draud pārvērsties bezgaumīgā romiešu Bībeles zaimošanā. Tomēr turpmākais ceļojums, saistošā valoda un romāna uzbūve visādā ziņā attaisno autores ieceri.

Romānā laika vēriens ir iespaidīgs − tagadne, pagātne un nākotne. Tiek nolobītas Vergilija cēlās heksametrā austās kārtas un paliek kaili fakti līdz pat sadzīviskām ainām. No "Eneīdas" pamata tiek veidots atšķirīgs veidols. Tiek izvirzīti jautājumi – vai var apmaldīties savā pilsētā? Vai var nest paralizētu tēvu uz pleciem, vedot pie rokas divgadīgu bērnu? Vai nākotnes zināšana palīdz vai traucē? Cik svarīga ir pagātne un tās apzināšanās?

"Mirklis" ir stāsts par spēcīgiem cilvēkiem, to dzimumam nav nozīmes, taču pagurst arī visstiprākie, kuri māca: ".. nāve ir svarīga tikai tik ilgi, kamēr nav iestājusies, un vislielākā žēlastība ir nemaz nepiedzimt." (122. lpp.)

Radīt impēriju ir pārcilvēcisks darbs, to nevar paveikt viens cilvēks. Un tās nav fiziskas grūtības. Romas Impērijas veiksmes priekšnosacījums ir domāšanas veids, kuru saskaņā ar Sabo "Mirkli" lielā mērā ietekmējuši Īlijā jeb Trojā izdzīvojušie senči: "Izglābtos Trojas dievus kopā ar savas dzimtas svētajiem uzticēšu savai smaidacei saderētajai Lavīnijai, ņem šīs mazās statuetes, nākamā Itālijas pirmā kundze, sargā tās godbijīgi." (49. lpp.)

Lavīnija, Aineja saderētā, pārstāv Itāliju kā godīguma, taisnīguma, tiešuma iemiesojums: "Es triektu pret sienu savu bērnu zīdaiņa vecumā, ja nojaustu, ka pieaugušam viņam nebūs drosmes mesties nezināmās briesmās .." (75. lpp.) Savukārt trojiešu austrumnieciskā mentalitāte pievieno disciplīnu, karalisku audzināšanu, viltu, intrigas, cietsirdību, pat atklātus melus. Savienojot šos lielumus, radusies varena politiska iekārta, kura ir ienācēju dibināta. Tas raksturo Romu – dažādu tautu un cilšu sajaukums: "Mācies, lai pagātni, savas tautas pagātni, vari pārciest tāpat kā to, par ko arī tu būsi atbildīga, – tagadni un nākotni." (91. lpp.)

Šis ceļojums ir filozofisks frīģiešu dzīves tēlojums, kuram nebūt nav jābūt patiesam, tas ir autores iztēlē radīts attaisnojums, paskaidrojums vai vienkārši paplašinājums. Kā katrs ceļojums, tas ir stāsts par atgriešanos un to, vai atgriešanās attaisnojas.

"Un lido laiks, un lido laiks, un lido gadi, simt gadu, divtūkstoš gadu, un nošalks tālīnie krasti, un nošalks mazās un lielās ostas, jo liela būs izziņotā vēsts: nav vairs akmeņainā Īlijas krastā nekā cita, vien pelēku suņu bars, nekā cita. Pelēkie suņi staigā, paceļ smailos purnus pret zalgo mēnesi un raud garo raudu dziesmu, jo krastā neviena cita nav, tikai klusums un akmeņi, un pīšļi, un vientulība. Kā lai sazina kāds, kurš tur nokļūtu, ko šeit sedz, ko glabā putekļi, kādas pēdas, kādu divu kāju maigo rakstu. Te starp nozieguma un soda pīlāriem ir staigājusi karaliene Kreūsa." (250. lpp.)

[1] www.tezaurs.lv

[2] Hybris (novec.) − lielība, lepnums; pārgalvība, spīts; pašdižošanās personifikācija (www.tezaurs.lv)

[3] Nemesis – pelnīta, taisnīga soda personifikācija (Veismans, A. D. Grieķu-krievu valodas vārdnīca. Sanktpēterburga, 1899. (krievu val.)).