CONFERENCE
Krājumu ievada solīds un izsmeļošs Valda Rūmnieka raksts par Čaka darbu publikācijām un vērtējumiem trimdā. Raksts atgādina, ka laba literatūra dzīvo ārpus dzejnieka un pēc viņa nāves („dzejnieka fiziskais mūžs beidzies, radošais – turpinās” (8)) nonāk pie lasītāja, pateicoties daudzu citu kopdarbam, kuri papildina rakstnieka mantojumu gan ar vērtējumiem un tekstu nozīmes lasījumiem, gan radošām, iedzīvinošām interpretācijām. Tostarp trimdas čakiānā (25) 70. gados radušās dzīvas diskusijas par domstarpībām, kādas pastāvējušas Annas Brigaderes prēmijas komisijā, lemjot par prēmijas piešķiršanu Čakam; attiecīgo 1939.–1940. gada norisi līdz ar tās priekšvēsturi un sekām izgaismo Antra Medne interesantā un ļoti pamatīgā rakstā „Aleksandrs Čaks un Annas Brigaderes prēmija”.
Citi krājuma raksti dažādos līmeņos ataino vidi, kurā tapusi Čaka daiļrade. Aijas Brasliņas raksts par mākslinieku biedrību „Zaļā vārna” ir reizē pētnieciski cienījams un saistošs. Raksta autore izvērsti apraksta krievu futūrisma ietekmi uz latviešu 20. gadu mākslinieku biedrošanās formām, izseko biedrības finansiālajām un organizatoriskajām nedienām un atrod vietu arī košām detaļām no „Trauksmes” grupas 1929. g. Jelgavā rīkotā pasākuma: „Vēlā stundā atgriežoties no pieticīgi apmeklētajiem dzejas lasījumiem Tautas namā, Čaks zvetējis „ar papēžiem pa mietpilsoņu slēģiem, izkliegdams kareivīgus saukļus aizmigušajiem „zemgaļu zālēdājiem”.”” (42)
Ievas Lejiņas raksts par Čaka ģimenes lauku māju „Pelādēm” arī, domājams, ir pētnieciski cienījams, taču par to būtu labāk spriest novadpētniecības vai vēstures speciālistiem. Informācija par ēkām kā kultūrvēsturisku objektu, šķiet, nesniedz pilnīgi neko, kas būtu izmantojams Čaka daiļrades interpretācijā, un, izlasot rakstu, kas lielā mērā sastāv no Čaka senču uzskaitījuma, atmiņā paliek tikai nedaudzi saistošāki akcenti, piemēram, māju vārda iespējamā saikne ar Gaiziņkalna apkārtnes sikspārņu populāciju (56); Lejiņas rakstā uz pašu Čaku attiecas tikai apmēram divas rindkopas. Savukārt Andris Sproģis rakstā ar noslēpumaino nosaukumu „Kāda teksta diskursa mīklas” pārliecinoši (lai gan ne zinātniskajā stilā) apstrīd kāda Čaka Kopotajos rakstos ievietota padomju propagandas uzsaukuma piederību dzejnieka spalvai; stāstījums par raksta autora pakāpenisko nokļūšanu pie atklājuma dveš patiesu azartu un ļauj lasot izjust literatūrzinātni kā piedzīvojumu.
Par interesantākajiem un novatoriskākajiem krājuma rakstiem jāuzskata tie, kas analizē Čaka darbu interpretācijas citās mākslās. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva (veiksmīga muzeju sadarbība!) saistoši raksturo R. Sutas grafikas stilu ar trāpīgām atsaucēm uz persiešu mākslu, laikabiedru atmiņām un mākslinieka lasītajām lekcijām. N. Jevsejeva izskaidro, ka R. Sutu padarīja par izcilu ilustratoru viņam piemītošais stāstnieka talants, interese par ritma lietojumu tēlotājmākslā un iedvesmošanās no persiešu miniatūrām, turklāt viņam tāpat kā Čakam bijušas tuvas kroga un pilsētas tēmas.
Krājumu noslēdz erudīts un izsmeļošs Silvijas Radzobes raksts „Modernisma iezīmes Aleksandra Čaka/ Erika Ādamsona bērnu lugā „Nagla, Tomāts un Plūmīte” un tās iestudējumā Dailes teātrī”. Uz pārējo krājuma rakstu fona S. Radzobes raksts izceļas jau ar to, ka praktiski vienīgais analizē kādu no Čaka literārajiem darbiem, bet arī pats par sevi tas ir augstākajā mērā kvalitatīvs un baudāms; protams, nepārsteidz izrādītais zināšanu līmenis par teātri, modernismu un visu, kas ar tiem saistīts. S. Radzobe izvirza vērienīgu tēzi: „„Nagla, Tomāts un Plūmīte” ir novatorisks, sava laika modernā teātra estētikai atbilstošs, tehniskā ziņā precīzi izstrādāts dramaturģiskais darbs, kurš ne savā, ne arī vēlākā laikā nav ticis adekvāti novērtēts.” (106); rakstā šis apgalvojums tiek pārliecinoši izvērsts ar atsaucēm uz ekspresionisma virziena niansēm, tādiem moderno teātri raksturojošiem jēdzieniem kā „spēle” un „groteska”, kā arī neskaitāmiem salīdzinājumiem ar ārzemju dramaturģijas un režijas sasniegumiem.
Trešās Čaka konferences krājums tātad neiepriecinās strukturālas tekstu analīzes cienītājus, bet ir vērtīgs ar rūpīgi apkopotu informāciju par tēmām, kas saistībā ar Čaka daiļradi tiešām var izrādīties noderīgas (trimdas čakiāna, „Zaļā vārna”, A. Brigaderes prēmija, „Nagla, Tomāts un Plūmīte”). Varbūt nozīmīgs ir arī atgādinājums, ka ne literatūra, ne cita māksla, protams, nepastāv vakuumā. Šis rakstu krājums rāda, kā mākslas un mākslinieki sadzīvo kopā un cits citu iedvesmo, kā māksla dzīvo interpretācijās un arī (vienmēr) atkarībā no politiskās vides. Šīs norises un apstākļi, un vērtējumi ir tikpat dabiska un saprotama radošā procesa daļa kā tas, ka Rīgas pašvaldības sponsorēts rakstu krājums, kurā patiesībā ir ļoti maz ar pilsētu saistītu tēmu, tiek dēvēts par „Pilsētas variācijām”. Galvenais, ka process turpinās; varbūt māksla nekad nav bijusi tīra (Izolēta. Sterila?) no apkārtējās dzīves, bet cauri visam tā joprojām spēj būt dzīva.
