CONFERENCE
Pieci runči un viena mince – šādi, turpinot kaķu tēmu, varētu apzīmēt „bikibuku” 3. laidiena dzejnieku kolektīvu, turklāt divi no tiem (ohoho!) ir Rainis un Aspazija (pārējie: Vilis Plūdonis, Herberts Dorbe, Aivars Neibarts un Jānis Baltvilks). Diemžēl šobrīd, šķiet, abu dzejnieku patieso vērtību latviešu literatūrā apzinās vien retais – lielākoties par viņiem atceras jaunie dizaineri, kam drukāt abu bildes uz t–krekliem un citām tekstilprecēm šķiet vienkārši „hipsterīgi”, tāpēc apsveicami, ka līdzās populārākajiem „Kaķenītei bērni bija - / Nu jūs, suņi, sargaties!” un „Mazā sirmā kumeliņā/ Jāj pa ceļu pasaciņa” lasītāji varēs no jauna iepazīt arī citus simtgadīgus dzejoļus – Raiņa „Zirņa bērnus” un Aspazijas „Viešņu”.
„Zirņa bērnus” ilustratore Anete Melece padarījusi ļoti garšīgus, līdztekus tekstam secīgi attēlojot zirņu augšanu pākstī, pāksts plīšanu un zirņu nonākšanu milzīgā, koši sarkanā zupas katlā. Mīlīgi un vienlaikus pamācoši – manuprāt, arī pašam Rainim patiktu, vienīgi mazais lasītājs varētu apmulst no senaizmirstajām vārdu formām: „pākste”, „vasar - karstumā” un „sala” (vārda „sals” vietā).
Aspazijas „Viešņa”, pretstatā krāsainajai zirņu grāmatai, ir daudz mierīgākos toņos – grāmatiņā dominē pelēkais, zilpelēkais un brūnais, taču kā spēcīgs kontrasts tiem katrā lappusē ir spilgti sarkans meitenītes – viešņas tēls, kas gan uzreiz rada mazliet traucējošas asociācijas ar sarkanmati no Kārļa Skalbes „Bendes meitiņas”. Taču kopumā grāmatas ilustratīvais noformējums nudien ir neparasts – bildes šūtas/izšūtas un kombinētas no audumu gabaliņiem, nevis zīmētas, un rada fotogrāfijas efektu. Par pašu dzejoli runājot – tipiska Aspazija: rotaļīga noskaņa un kaudze deminutīvu.
Nākamā ir mana un manas vēl nelasošās meitas favorītgrāmata (jo kaķis virsū!) – Viļa Plūdoņa „Circenis, nodevējs” – ministāstiņš par peļu ādu ģērētāju un tirgotāju. Kaut ko tamlīdzīgu vizuālās mākslas stundās gleznoja arī mani talantīgākie klasesbiedri... Alekseja Naumova ilustrācijās, šķiet, izmantotas gan guašas (vai līdzīgas) krāsas, gan flomāsteri, gan parastais zīmulis, turklāt zīmuļa līnijas nav izdzēstas, kas rada efektu – šīs grāmatiņas bildes tiešām varētu būt gleznojis arī bērns. Turklāt „Circenī, nodevējā” arī ir kontrasti – senlaicīgas pūralādes, skapji un gultas ar svītrainām segām mijas ar ko pavisam laikmetīgu un blakusesošu – Centrāltirgus paviljoniem ilustrāciju fonā. Savukārt Viļa Plūdoņa dzejolis ir ļoti pateicīgs, lai to deklamētu Māmiņdienas pasākumos vai arī pie eglītes: ritmisks, skanīgs, ar atskaņām – tāpēc vien šo grāmatiņu ir vērts iegādāties.
Herberta Dorbes „Rāmi zvēri”, kā dzejoļa beigās atklājas, ir grāmata par grāmatu. Atkal gluži cits ilustrēšanas paņēmiens, pavisam cita krāsu gamma (siltie zemes toņi) un līdz mazākajai spalviņai precīzs plēsīgo zvēru (vilku, tīģeru, lauvu) attēlojums – pazīmes, kas vistiešāk raksturo Gitas Treices māksliniecisko risinājumu. Dzejolītis bezgala vienkāršs.
Pēdējās divas var dēvēt par „multeņu” grāmatām, jo mākslinieki izmantojuši animatoriem līdzīgu piegājienu un ilustrācijas vietumis šķiet telpiskas un kustīgas. Pirmā no tām – Aivara Neibarta „Mājiņa” ar atveramām durtiņām uz vāka – uzreiz atgādina veco labo „Fantadromu”, jo māksliniece Gundega Muzikante dzejoļa ilustrācijas ieturējusi kosmiskā/citas planētas stilā un arī šo mājiņu (uz vistas kājiņas) attēlojusi līdzīgu raķetei. Dzejolis gan vairāk ir piemērots ilustrēšanai, nevis lasīšanai (ja šāds ir oriģinālais rindu lauzums), jo lasītājam–iesācējam tamlīdzīgs dalījums varētu likties nesaprotams: „Grozījās mājiņa, grozījās uz visām debesu pusēm,/ kamēr pēkšņi/ ieķērcās: „Krā! Krā!” mājiņa un/ aši uz tuvīnā mākoņa uzlaidās. Bet/ Bumbulītis taču mājiņai, kuru no/ zila gaisa uz vārnas kājiņas uzbūvēja/ spārnus vēl nemaz nebija piebūvējis”.
Savukārt Jāņa Baltvilka „Preču vilciena” ilustratoru Ernestu Kļaviņu droši var dēvēt par latviešu Pikaso. Kubiskas formas un futūristiski elementi – šāds ir „Bikibuka” 3. metiena pēdējās grāmatiņas ilustratīvais piedāvājums, kas lieliski piestāv Baltvilka dadaistiskajam dzejolim–skaitāmpantam, kas mazo lasītāju informē par to, ko īsti pārvadā preču vilcieni (cementu, kūdru un naftu).
Turot rokās „Bikibuka” sēriju, mani ikreiz pārņem prieks, un šim priekam ir divi cēloņi: sajūsma par daudzajām kabatas formāta grāmatiņām ar sirsnīgajām un dažviet pat naivi bērnišķīgajām ilustrācijām, un apziņa, ka šīs grāmatas ir 100 % „Made in Latvia” – tātad ir cerība, ka latviešu bērnu literatūras īpatsvars grāmatnīcās reiz atkal pārsniegs „Egmont” krāsainos, bet saturiski mazvērtīgos tulkojumus.
 vairāk atgādina kaķenes un kaķēnu padarīšanu. Proti, „Bikibuka” sērija pielīdzināma tādai varen auglīgai kaķenei, un ik gada ceturksni izdotās 6 grāmatiņas – raženam kaķēnu metienam, turklāt arī šiem kaķēniem (kā jau dabā iekārtots) ir atšķirīgi kažoki, uzvedība un citas īpatnības. Atgādinājumam – kopumā plānots izdot apaļus 100 „bikibukus”, ļaujot mazajam lasītājam krāt grāmatiņas līdzīgi uzlīmēm, „kinderolu” figūriņām u. tml. sīkumiem, taču šie „sīkumi” nenoliedzami ir vērtīgāki – lai arī mazmazītiņa, tā tomēr ir literatūra.){kind=link}