Politiķa dvēsele mēdz būt skaista. Dāgs Hammaršelds „Ceļa zīmes”

Aijas Eimanas tulkotās un apgāda „Zvaigzne ABC” izdotās Hammaršelda dienasgrāmatas ceturtais vāks raksturo autoru kā vienu no pazīstamākajām 20. gs. personībām. Ambiciozi un, protams, nepatiesi. Ne mirkli nenoniecinot bijušā ANO ģenerālsekretāra un Nobela Miera prēmijas laureāta darbību, tomēr jāatzīst, ka viņa vārds vien nenodrošina grāmatai tādu reklāmu, kāda būtu, piemēram, Hitlera, Reigana vai Mātes Terēzes memuāriem, un nez vai tie, kam īsti neinteresē politikas vēsture, tā uzreiz var pateikt, kas Hammaršelda kungs bija. Tad nu iepazīstot autora lielākos panākumus – zviedrs Hammaršelds jau 47 gadu vecumā bija kļuvis par ANO ģenerālsekretāru un pēc astoņiem šajā amatā pavadītajiem gadiem paspējis saniknot vairākas lielvalstu varas, tad mīklainos apstākļos gājis bojā aviokatastrofā.

Šāda vīra dzīvesstāsts noteikti izklausās biogrāfijas vērts, līdz ar to grūti būs atrast kādu, kurš varētu iebilst pret viņa dienasgrāmatas publicēšanu tālajā 1963. gadā zviedru valodā vai tagad – latviešu valodā. Taču dienasgrāmatā, kura lepojas ar nosaukumu „Ceļa zīmes”, nav biogrāfijas. Tajā nav Hammaršelda dzīves datu, nav emociju un atklāsmju par politiķa sūro ikdienu, tajā nav anekdošu par piedzīvoto privātajās sarunās ar ASV un PSRS līderiem, nav arī savu politisko uzskatu attaisnošanas un mēģinājumu tos padarīt saprotamus citiem. Kas tad ir šajā dienasgrāmatā? Mistika, Dievs un jautājumi.

Lai izprastu šāda mēroga valstsvīra atklāšanos pasaulei kā ļoti apgarotu un eksistenciālos jautājumos visu mūžu iegrimuši personību, pamēģiniet to pašu attiecināt uz to cilvēku, par kuru balsojāt pēdējās Saeimas vēlēšanās. Ir ticams, ka politiķiem un uzņēmējiem nav sirds un viņu vienīgās domas grozās vien ap naudu un varu. Mēģinājums vidējam latvietim (un cilvēkam kopumā) iegalvot ko citu ir visai bezcerīgs, galu galā, pat apspriežot Raimonda Paula kungu, papildus godpilnajam „maestro” seko nievājošais „mēģināja arī politikā”, kas it kā izslēdz viens otru. Hammaršelda dienasgrāmata ir pierādījums tam, ka politiķis spēj būt arī, vienkārši sakot, dvēseles cilvēks.

Šo faktu lasītājs aptver pēc pirmajām trim lappusēm, un tas arī ir „Ceļa zīmju” lielākais trūkums, proti, nekas no tālāk izlasītā nepārspēs pirmo trīs lappušu atklāsmi, turklāt, ja vispirms tiek izlasīti arī Vairas Vīķes-Freibergas un Jura Rubeņa rakstītie ievadi, tad nevajag arī pirmās trīs lappuses. Dienasgrāmata sastāv no hronoloģiski sakārtotiem aforismiem, tēlainiem retoriskajiem jautājumiem, Bībeles un literātu citātiem, kuri nav saistīti tēmas vai notikumu ziņā, līdz ar to nekas daudz nebūs zaudēts, ja grāmatu kāds sāks lasīt no vidus. Tas viss var atbaidīt lasītāju, īpaši tad, ja „apdedzināti pirksti” ar praktiski bezjēdzīgajām pašmotivējošajām un liekulīgā pozitīvisma grāmatām.

Taču nevajadzētu arī ļauties aizbaidīšanai. Ja uz brītiņu aizmirstam, kas ir „Ceļa zīmju” autors, tad paveras izmisušas dvēseles, kura nez kā iemaldījusies pasaulē, jautājošie kliedzieni un Dieva meklējumi. Starp citu, grāmata nav domāta tikai kristiešiem un sprediķu mīļotājiem. Hammaršelds rāda dažādas savas dvēseles izpausmes, turklāt kā neapšaubāmi ticīgs cilvēks viņš nekautrējas arī uzdot baznīcai neērtus jautājumus, piemēram, Kristus nāve tiek aprakstīta šādi: „Kāpēc? Vai viņš upurē sevi citiem, bet sevis paša – lielummānijas dēļ? Vai viņš sevi atdod citu dēļ?”

Ņemot vērā, ka daudzi Hammaršelda ieraksti ir grūti uztverami un šķiet nesakarīgi, vietā ir jautājums, vai savas dzīves laikā viņš domājis par to publicēšanu vai arī rakstījis tos kā vien savām acīm paredzētu dienasgrāmatu. Grāmatas vidū šo jautājumu uzdod pats autors, bet vēstulē kolēģim neilgi pirms nāves viņš skaidri norādījis, ka pirmajos gados uzrakstīto nav plānojis publicēt. Līdz ar to tieši grāmatas pirmā puse uzskatāma par patiesāko autora personības atspoguļojumu, jo, zinot, ka teksts tiks publicēts, autors sevis rakstītajam  pievērš lielāku uzmanību un kaut  neviļus piedomā,  kā to uztvers lasītājs.

Iespējams, arī tādēļ dienasgrāmatas otrajā pusē parādās arvien vienpusīgāki viedokļi, kuros tiek izteikta arvien lielāka paļāvība Dievam. Protams, ļoti svarīga ir paša Hammaršelda personības attīstība, kura varētu būt atbildīga par viņa ticības nostiprināšanos, taču šajā ziņā interesants ir cits aspekts, proti, dienasgrāmatu Hammaršelds atstājis jau gatavā manuskriptā, pakāpeniski pārrakstot to mašīnrakstā. Šādā gadījumā diemžēl nav iespējams būt absolūti drošiem, ka mūža nogalē Hammaršelds nav savās jaunības rindās ieviesis kādas „korekcijas”.

Grāmatas valodu nevar nosaukt par visraitāko un lasāmāko pasaulē. Hammaršelds nebija rakstnieks, un dažviet vārdi savērpti pietiekami sarežģītās teikumu konstrukcijās, ir grūti izsekot pat šķietami vienkāršai domai, piemēram: „Edip, ķēniņdēļ, troņmantiniek – laimes izredzētais, nevainojamais – spiests vienmēr apzināties iespēju, beigās faktu –, ka arī viņš ir vainīgs.” Taču netrūkst arī trāpīgu un skaistu salīdzinājumu, kā arī spēcīgu iespaidu atstāj Hammaršelda aforismi, it īpaši tie, kuros neparādās reliģijas ietekme. Piemēram: „Muļķis klaigāja tirgus laukumā. Neviens neapstājās, lai viņam atbildētu. Tas apliecināja, ka viņa pieņēmumi ir neapstrīdami.” Aforismos parādās gan absurds, gan farss, kas interesanti kontrastē ar paļaušanos Dieva vārda priekšā, taču iestarpināti arī visai klišejiski izteikumi („Uz tīrām drēbēm pat mazākais traips krīt acīs.”), kurus mēģināts pieteikt kā aforismus, taču tas nav izdevies oriģinalitātes trūkuma dēļ.. Tas nav trūkums, ja uzskatām Hammaršelda darbu par dienasgrāmatu, par autora dvēseles spoguli, savukārt par nopietnu iebildumu tas kļūst gadījumā, kad kāds cenšas „Ceļa zīmes” uzlūkot kā daiļliteratūru. Jo šajā ziņā, manuprāt, grāmata nemaz tik lieliska lasāmviela nav.

Atsevišķi izceļamas Hammaršelda vārsmas grāmatas noslēgumā. Tajās īpaši spēcīgs ir izvēles un upurēšanās motīvs. „Raudi, ja spēj, raudi, bet nežēlojies. Ceļš tevi izvēlējās – un tev tam jāpateicas.” Diemžēl jau atkal Hammaršelda dzejas spilgtākais vēstījums ir „politiķis = mistiķis! Nevar būt!”. Savukārt, norobežojoties no autora personības un aizmirstot par viņa reliģisko pārliecību, var lasīt visnotaļ dziļas, pesimistiski uzmundrinošas rindas ar noskaņu, ka viss ir „slikti, taču es pats izvēlējos ceļu pretim upurim un radu tajā prieku un piepildījumu”.

Protams, Hammaršelda pirmsnāves vēstījumā, kurā viņš lūdz izvērtēt manuskripa publicēšanu un sniedz tam atļauju, nav skaidri norādīts, ka dienasgrāmata būtu pabeigta, jo viņš gāja bojā avārijā. Savukārt publicētajā variantā dienasgrāmatas noslēgums ir spirāles veidā pieskaņots tās sākumam: grāmatas pirmais teikums „es klīstu tālāk nezināmajā zemē” perfekti sasaucas ar noslēdzošo „un es sāku atpazīt karti, debespuses”. Svarīgi ievērot, ka tikai „sāku atpazīt”, nevis „esmu atpazinis” (sapratis), līdz ar to arī mūža nogalē Hammaršelds vēl pats neuzskatīja, ka būtu sasniedzis virsotni. Vai „Ceļa zīmes” ir Hammaršelda personiskās kāpnes pie atbildēm par Dievu un nāvi, ko viņš tik bieži piesauca savās pārdomās? Grāmatas nosaukums liecina tieši par norādēm, nevis ceļa mērķi. Savu kāpņu galu Hammaršelds sasniedza 1961. gadā, pēc sevis atstājot laicīgajai pasaulei tekstu, kura ideāls lasīšanas variants būtu ne nieka nezināt par autora personību, jo laicīgajā pasaulē politikas atbalss tomēr aizēno centienus sasniegt virsotnes ļaužu sirdī.