Mērķtiecīga grāmata

M. G Leonardas grāmata "Vaboļpuika" ("Pētergailis", 2017) – topošas triloģijas 1. daļa – iznāca šā gada vasarā un tika pasniegta kā sensācija un unikums literatūrā. Turklāt – ar īpaši skaļu uzsaukumu radīt konkurenci un popularitātē pat pārspēt "Harija Potera" sērijas grāmatas. Un turklāt – grāmatas ceļu uz slavas zenītu bruģējis Dž. K. Roulingas atklājējs un izdevējs. Un vēl turklāt – Dž. K. Roulinga un M. G. Leonarda… Un vēl, un vēl, un vēl. Bet par visu pēc kārtas.

Jā, līdzības ar "Harija Potera" sērijas grāmatām mārketinga paņēmienu ziņā ir pārsteidzošas. Jau tas vien liek uzdot jautājumu – kā tiekšanās pēc unikalitātes un vēlmes pārspēt kādu citu dižpārdokli sasaucas ar identisku mārketinga triku (un ne tikai mārketinga triku) izmantošanu? Tajā pašā laikā grāmatas, protams, radikāli atšķiras. "Vaboļpuikas" oriģinalitāte un veiksme slēpjas tajā, ka autore balsta stāstu uz reāliem cilvēkiem, reālu pasauli un – kas vēl jo interesantāk – uz zinātni. Galvenais varonis ir pusaudzis Dārks, kura tētis zinātnieks strādā muzejā un reiz saka: "Dzīve ir noslēpums, dēls, zinātne ir instruments tā atklāšanai (..)." (92) Tēvabrālis ir arheologs, kas ceļo pa pasauli un atklāj interesantas senlietas. Kad Dārka tētis mīklaini pazūd, uzrodas antagoniste, kura aizraujas ar ģenētikas pētījumiem. Visa pasaule šajā grāmatā balstās uz zinātnieku labajiem un sliktajiem darbiem, un tādā ziņā tā ir reāla. Turklāt Dārks, satiekot meiteni, kas aizraujas ar aktierspēli un mēdz pārspīlēt, norāda: "Ja tu būtu slavena pētniece, es domāju, tad gan tu būtu apbrīnojama." (191) Nelielā didaktika, kas proponē tiekties pēc gudrības, nevis tukšas slavas, netraucē, lai gan ik pa laikam ir nomanāma.

Otra grāmatas veiksme ir vaboļu tēma. Tieši tā man radīja vēlmi izlasīt šo grāmatu. Vaboles un kukaiņi vispār ir visai pretrunīgas radības – vizuāli skaistas un pievilcīgas, bet nez vai ir daudz cilvēku (izņemot entomologus un biologus), kuri priecātos par vaboļu kājiņu pieskārieniem vai pat kukaiņu tuvošanos cilvēkam. Tajā pašā laikā kukaiņu šajā pasaulē ir ārkārtīgi daudz, nav zināms vēl neatklāto sugu skaits un vai vispār tās ir iespējams atklāt, un galēji ekstremālu apstākļu gadījumā pat tiek uzskatīts, ka varētu nākties pārtikt no kukaiņiem, vai uz šīs pasaules paliks tikai kukaiņi… Tātad visai interesantas radības, lai tās iepazītu tuvāk, papētītu un varbūt pat sāktu uztvert draudzīgāk.

Taču gan pirmo, gan otro veiksmi aizēno tas, ka grāmatas sižets ir ārkārtīgi banāls, lai gan droši vien nemirstošs un sens kā pasaule. Proti, pusaudzis, kuram nav mātes, iekļūst dīvainu notikumu virpulī, cenšoties glābt tēvu no ļaunas ģenētiķes savtīgajiem nolūkiem; viņam uzrodas divi draugi (jā, protams, līdz notikumu sākumam viņam draugu nav), ir pat dāma, ko glābt, un mistiskas, personificētas vaboles, kas palīdz draugu grupai viņu piedzīvojumos ar asa sižeta elementiem.

Atsevišķas detaļas liek izbrīnā savilkt uzacis. Piemēram, ja grāmata ir par zinātniekiem un zinātnes spēku, kā pēkšņi, glābjot tēvu, kurš iekalts važās, šīs važas salūst pašas no sevis, ja jau ļaunā ģenētiķe ir tik gudra, ka spēj radīt pati savu vaboļu armiju? Kā trīs parasti bērni, kuri netīšām iekļūst neparastos notikumos, spēj "pārvarēt" gravitāciju un pārvietoties pa kokiem un mēbeļu kalnu kaimiņu pagalmā kā mērkaķēni, kam bez rokām un kājām ir vēl aste līdzsvaram? Kā padsmitgadīgs puika var izgatavot spridzekļus un uzspridzināt māju? Kā ļaundare, kura atrodas notikumu epicentrā, neviena nemanīta tomēr aizbēg? Jāteic – brīnumu brīnumi. Un turklāt tādi, kas nepārliecina, īpaši, ja nākas salīdzināt ar grāmatu par burvju pasauli, kurai bija un ir ārkārtīgi viegli noticēt… Vaboles arī zaudē savu oriģinālo pievilcību, kad autore tās pataisa par ģenētiski modificētām, turklāt tādā veidā, ka tām nepieciešams cilvēkdraugs, kuru tās pašas izvēlas. Te arī seko viena bīstama un absolūti neatbalstāma ideja vai iespējama tendence – skatīt vaboles kā potenciālus mājdzīvniekus.

Grāmatas valoda ir samērā elementāra, bet vienlaikus, sekojot zinātnes principiem, pilna ar dažādiem uz vabolēm attiecinātiem terminiem, kas tiek skaidroti grāmatas beigās. Tas ir visai labs veids, kā iepazīt zinātnisko valodu nesarežģītā veidā. Taču tajā pašā laikā zinātnisko terminu lietojums tekstā rada šaubas, vai tiešām bērni ikdienas valodā tos izmanto, tāpēc grāmata atstāj sakonstruētu iespaidu. Kā arī – ir dažas lietas, kuras tomēr vajadzētu paskaidrot (īpaši tāpēc, ka grāmata domāta bērniem), pat ja tās neattiecas uz zinātnisko valodu, piemēram, kas ir guturāla balss (196), Belfāstas tipa izlietne (154), gorgona (232).

Autorei ir bijusi vēlme grāmatā salikt visu iespējamo: pārspēt dižpārdokļus, būt viegli ekranizējamai, padarīt sižetu asu un spraigu, vienlaikus aicinot pētīt vaboles… Šis darbs pats pasaka priekšā, ko tajā ieraudzīt, un lasītājs zaudē atklāšanas prieku. Jā, nevar noliegt, ka dažbrīd grāmatu ir aizraujoši un viegli lasīt. (Izņemot tulkojuma neveiklības, kuras ļoti prasītos rūpīgāk izrediģēt, piemēram: "(..) garais, kaulainais vīrietis, tērpies nobružātā lietusmētelī, kas bija parādījies no durvīm pie dēļiem aizsistā veikala, aizsteidzās pa ielu"; "tas ir ļoti laipni no tevis"; "un kāpēc viņas vārds rakstīts virs durvīm telpai, no kuras pazuda tētis?"; "Virdžīnija izskatījās tik iespaidota no viņa stāstītā, ka Dārks nosarka" u. c.). Bet ne jau teikumu virknēšana ir tas, kādēļ mēs lasām grāmatas. Un gribētos domāt – rakstām tās ne tikai tāpēc, ka gribam pārspēt citu grāmatu veiksmes mārketingu, bet arī tāpēc, ka ir kaut kas svarīgs, ko teikt. Mūsdienās, protams, par lasītāju uzmanību ir jācīnās, jo piedāvājums ir plašs, taču grūti piekrist tam, ka grāmata "Vaboļpuika" ir pārsteidzoši labāka par citām dižpārdokļu stila grāmatām. Plaši tiražēts sižets, tēlu uzbūves paņēmieni un psiholoģija, nedaudz variēts "brīnumlīdzekļu" klāsts – tie ir tie paši vēži, tikai citā kulītē. Lai katrs lasītājs lemj pats, vai ar to pietiek sajūsmai.