"Mums katram ir sava intonācija…" jeb gadalaiku simfonija

"Mums katram ir sava intonācija,

Mēs stāvam blakus, bet ļoti tālu."

(Silvija Ludženiece)

Kā zināms, simfonija ir simfoniskajam orķestrim komponēts skaņdarbs, kas parasti sastāv no 4 daļām. Tomēr ir vērts atcerēties, ka  simfonija ir grieķu cilmes vārds (ἡ συμφωνία), kas nozīmē arī 'piekrišanu', 'saskaņu' un 'harmoniju', savukārt sengrieķu darbības vārds συμφωνεῖν burtiski nozīmē 'skanēt kopā', 'būt harmonijā', un, jāatzīst, šajā krājumā piedāvātā dzejoļu izlase tiešām veido vienu kopīgu harmonisku skanējumu. Turklāt, tāpat kā simfonijā ir 4 daļas, grāmatā lasāmos dzejoļus – kaut arī ļoti nosacīti un aptuveni – tematiski var iedalīt 4 gadalaikos, kas ik pa laikam iezīmējas kādā no dzejoļiem: "pavasara vēstules", "vasaras vaļa", "rudenīgs rīts", "apsnigušais ābeļzars". Tādēļ šīs smalkās un meistarīgi veidotās trioletas var baudīt jebkurā gadalaikā.

Runājot par formu, jāsaka, ka mani kā lasītāju patīkami pārsteidza autoru izvēle pievērsties senajai dzejas formai laikā, kad mūsdienu dzejniekiem labāk patīk ļauties brīvībai un eksperimentiem. Eksperimentēt, protams, nemaz nav slikti, un mākslinieciskai izpausmei var piemist visdažādākās formas, taču ir grūti nepamanīt: tiklīdz literatūrā parādās kāda jauna vēsma, visi, kas nevēlas atpalikt no modes, cenšas sekot jaunajai tendencei. Lasot dažādus literatūras žurnālus, esmu vairākkārt piefiksējusi, ka jaunie dzejnieki lielākoties konsekventi vairās no pantmēra, nemaz nerunājot par atskaņām. Tieši tāpēc dzejas krājums "Ir robeža starp mums tik smalka" mani ieinteresēja uzreiz, tiklīdz es to ieraudzīju: uz vāka bija rakstīts "trioletas".

Trioleta (fr. triolet) ir 13. gs. Francijā radusies "stingrā strofiskā forma – astoņrinde, kur pirmā rinda nemainīgā veidā tiek atkārtota ceturtajā un septītajā rindā, bet otrā rinda noslēdzošajā – astotajā rindā, turklāt iztiekot tikai ar diviem atskaņu pāriem" (Janīna Kursīte) [1]. Kaut arī trioletas pamatā ir stingra un nopietna konstrukcija, katrs autors saviem dzejoļiem piešķir neatkārtojamas nokrāsas, jo "katram ir sava intonācija", savi paņēmieni un savs redzējums. Piemēram, Harijs Krūze salīdzina trioletu gan ar jauku un šarmantu dāmu, gan ar modernu debesskrāpi, kura "stikli mirdz saulē, liekas, ka tas pacelsies gaisā, tik viegls un gaisīgs tas ir", savukārt Janai Eglei tā ir "kā mantra, kā meditatīva deja atkārtotām figūrām". Daiga Lapāne atklāj: "Kad tulkota proza vai pētītas antīkās strofas, kā cits portāls pēkšņi paveras baroka laika pils durvis, un var ļauties trioletu dejai." Silvijas Ludženieces trioletas ir viņas "sarunas ar sevi, tuvajiem un tālajiem, saprastajiem un nesaprastajiem divējādās saulēs", bet Sandrai Vensko trioleta "nozīmē ļauties dzīves pieredzei un nepazust nekontrolētu vārdu plūsmā". Savukārt Aija Vikmane, kas, šķiet, vienīgā nav "strikti ievērojusi akadēmiski noteiktas trioletu formas", saka tā: "Es vienkārši spēlējos. Ar kastaņām vai kastaņetēm – kas to lai zina?"

Katra autora individuālais stils un priekšstats par trioletu atspoguļojas viņa dzejoļos – tiem netrūkst nedz mūsdienīguma, nedz ironijas, nedz arī rotaļīguma:

"tev potītes nav tik smalkas

lai tevi kāds mīlētu ļoti (..)"

(Jana Egle)

"(..) Es tevī tagad iepērkos kā lielveikalā.

Tur dabūjams ir viss – gan lēts, gan dārgs,

                                     gan sūrs, gan salds."

(Harijs Krūze)

Bet, lasot Daigas Lapānes dzeju, manī vēl vairāk nostiprinājās pārliecība par to, ka satura ziņā trioletai tiešām nav nekādu ierobežojumu, jo, izrādās, trioleta var būt arī patriotiska (jau ir decembris, taču nesen bija valsts svētki):

"Te, Latvijā, mēs tomēr satikāmies –

Cik gaismas gadu varbūt bija iets…

Mūs vienmēr kāda gaiša doma sies,

Te, Latvijā, mēs tomēr satikāmies.

Kāds malā sēdēs, un kāds arī smies,

Bet svētās krāsās mūsu karogs zied.

Te, Latvijā, mēs tomēr satikāmies,

Lai gadu simtus arī tālāk ietu."

(Daiga Lapāne)

Jāpiebilst, ka arī telpa, kurā atrodas liriskais varonis/risinās kādi notikumi, nav vienveidīga. Par fonu kļūst ne vien dabas ainas, bet arī tukšas ielas un pat piesmēķēts restorāns:

"Spīd sliedes stacijā, un aizsmakuša

                                                       saksofona raudas

Tik labi piestāv restorānam piesmēķētam.

Pie loga pavērta to klausījos bez naudas.

Spīd lukturis uz perona, un aizsmakuša

                                                       saksofona raudas. (..)"

(Harijs Krūze)

Ir vērts atsevišķi atzīmēt arī grāmatas noformējumu, kas ir minimālistisks, bet ļoti gaumīgs: uz baltā fona ir biezā slānī klāti dažādu krāsu otas triepieni. Šis impresionismam raksturīgais paņēmiens, manuprāt, diezgan labi iezīmē krājuma koncepciju, rosinādams domāt par tādiem atslēgvārdiem kā emocijas, iespaidi, improvizācija.

"No miglas iznirst silueti,

Un rādās saule mēnessbāla.

Kā skopi mākslinieka meti

No miglas iznirst silueti –

Vīd rudens krāsas ārēs reti.

Kā senas patiesības grālā

No miglas iznirst silueti

Un atver citas gaismas tāles."

(Daiga Lapāne)

Simbolu un sižetu daudzveidība ne vien ļauj lasītājam izvēlēties šībrīža noskaņojumam atbilstošu trioletu, bet arī veido noskaņojumu, liekot atgriezties pie šī dzejas krājuma vēl un vēl. Turklāt, pateicoties grāmatas nelielajam izmēram, to var ņemt līdzi un baudīt dzeju pat sabiedriskajā transportā, kafejnīcā, parkā vai arī, atrodoties kādā kompānijā, skaļi nolasīt klātesošajiem kādu skaistu un asprātīgu trioletu!

[1] Kursīte J. Ievads. Ir robeža starp mums tik smalka. Rīga: Jumava, 2017, 6. lpp.