CONFERENCE
ZEM Raiņa zīmes
Dzejas dienas atklāja „Raiņa dzejas lasījumi” 4. septembrī „Rīga 2014” kultūras vasarnīcā Esplanādē. Tā bija aizraujoša iespēja jaunā gaismā ieraudzīt latviešu dzejas dižgaru – dažādu paaudžu dzejnieki lasīja pašu izvēlētus Raiņa tekstus – gan dzeju, gan dramaturģiju. Atmosfēru papildināja izcilas muzikālās starpspēles, ko sniedza Pēteris Draguns kopā ar perkusionistu Govindu Tivari. Tika dziedāta dziesma ar Raiņa dzejas vārdiem. Skanējums bija patiesi tīkams – etnogrāfiski atmosfērisks, ar viegli orientālu ievirzi.
Raiņa dzejas lasījumus dzīvus, kolorītus padarīja, protams, ne vien pašas tekstuālās kvalitātes, bet gan lielā mērā katra atšķirīgā lasītāja mīmika, intonācijas, lasīšanas maniere, savs īpatnais temperaments. Šīs modifikācijas ļāva saklausīt ik reizi „citu Raini”, izceļot kādu jaunu šī dzejnieka daiļrades šķautni. Turklāt arī izvēlētie teksti bija dažādi – sākot ar teju „programmatiskākajiem” tekstiem („Lauztās priedes”, „Kalnā kāpējs” u. c.) līdz nosacīti „perifērākiem” dzejdarbiem. Raiņa tekstus lasīja Edvīns Raups, Liāna Langa, Jānis Rokpelnis, Džeids Vils, Ērika Bērziņa, Arvis Viguls, Inga Gaile, Arturs Punte un Uldis Bērziņš.
Katrs no dzejas lasītājiem dalījās arī kādā atziņā, koncentrētā refleksijā par Raini vai viņa darbiem. Piemēram, I. Gaile pauda: „No Raiņa dzejas nevar nogurt, drīzāk no viņa (nemitīgās) kanonizācijas.” Savukārt Raiņa tekstu atdzejojumi sniedza iespēju ieklausīties teksta melodiskumā, formā un smalkumā, vienlaikus piedāvājot spēcīgu filozofisko materiālu, kura nozīme ir universāla.
Savukārt Raiņa 150. dzimšanas dienā turpat Esplanādē notika viens no svarīgākajiem Dzejas dienu pasākumiem „Latviešu dzejas maratons”, ko vadīja Nacionālā teātra aktieris Romāns Bargais. Tā laikā tika pasniegta žurnāla „Latvju Teksti” Dzejas balva dzejniecei Inesei Zanderei par dzejkrājumu „Putna miegā” un „Latvju Tekstu” poēmu konkursa balva Artim Ostupam par dzejprozas poēmu „Trīs fotogrāfijas”. Inese Zandere šajā dienā ciemojās Ventspilī, tāpēc viņas vietā uz skatuves devās krājuma redaktore Ieva Lešinska, kura pateicības runā pieminēja I. Zanderes valodisko precizitāti. Savukārt poēmu konkursa uzvarētājs Artis Ostups esot saņēmis balvu par sava darba novatoriskumu. Pirms kāda laika sociālajā tīklā „Facebook” bija izveidojusies polemika par žurnāla „Latvju Teksti” poēmu konkursa vērtēšanas kritērijiem un uzvarētāja darba žanra robežām, radot daudz jautājumu par to, kā atšķirt dzejas ciklu no poēmas. Pateicības runā Esplanādē A. Ostups pieminēja, ka viņa teksts patiesi nav tradicionāls, pasākuma noslēgumā skanēja arī poēmas lasījums autora izpildījumā, tādā veidā netieši atbildot uz daudziem jautājumiem, kas varētu raisīties, lasot poēmu žurnālā „Latvju Teksti”: poēmai pievienotajās fotogrāfijās atainotās personības ir Francs Kafka, Valters Benjamins un poēmas autors. Diemžēl autora lasījumā teksti, kas iespiedumā ir numurēti un izdalīti, saplūda vienkopus, tādējādi apgrūtinot teksta kā kopuma uztveri, tomēr klausītāji varēja pārliecināties par tēlu smalkumu un „fotogrāfisko” noskaņu.
E. Raupa lasījumā valdzinošs bija dzejnieka balss tembrs un teksta ritmika. Tāpat arī Ingmāras Balodes lirika suģestēja ar smalkumu. Savukārt Liānas Langas elektrificējošā balss radīja pavisam citu, nedaudz tumšu un vēsu noskaņu – dzejniece lasīja dzejoļus no cikla „Peršas lielajam nekam”. U. Bērziņš lasīja dzejoļus no krājuma „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” un „Piemineklis kazai” tikai sev raksturīgajā rotaļīgajā intonācijā. Klausītājiem bija iespēja dzirdēt arī krājuma „nepāriet” autores Ievas Rupenheites dzejoļus – gan dzejnieces tēlam, gan lasījumam piemīt spēcīga enerģija.
Tā kā klausītāju rindās bija daudz skolēnu, piesakot katra dzejnieka uznācienu, pasākuma vadītājs tiecās vienkāršoti un pat naivi atklāt informāciju par katru radošo personību, kā arī šīs informācijas avotus, piemēram, „Wikipedia”, „Twitter”, Anetes Konstes komentāri vai personīgā pieredze „Dzejkoncertā”. Piesakot pirmo autoru Edvīnu Raupu, aktieris pauda kāda sava drauga domas, kas dzejnieka pozīciju vispārināja tik ļoti, ka pats E. Raups bija spiests atzīt: „Tas sirreālisms man tā „iegrieza kaulos”.”
PIE (tekstu) virsotnēm
Viens no Dzejas dienu ievadpasākumiem norisinājās Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11.stāvā. Tāpat kā no šīs vietas paveras varens skats uz Daugavu, Rīgu un pat tālāk, arī saruna, kuras galvenais iemesls bija Ineses Zanderes dzejas krājuma „Putna miegā” atvēršanas svētki, slēpa sevī dziļas, tālas un pat ambiciozas perspektīvas. Proti, līdzās dzejnieces ieskatam krājumā un stāstam par to, kā top viņas dzeja, daudz par to, cik nozīmīga mums visiem ir I. Zanderes radošā darbošanās, teica arī apgāda „Neputns” galvenā redaktore Laima Slava. Taču, kamēr runa bija vienīgi par dzeju, īstu emociju gammu sarunai gatavojās piešķirt laipni aicinātais un it kā kautrīgi malā sēdošais jaunais latviešu komponists Ēriks Ešenvalds. Klātesošajiem par prieku Ē. Ešenvalds atklāja, ka pēc Zanderes sarakstītā libreta top opera – par bibliotēkas celtniecību! Ārkārtīgi ekskluzīvs pavērsiens sarunā – stāsts par to, kā un vai komponists maina libretu, vai Zanderes dzejai piemīt muzikalitāte un kādā veidā Ešenvalds atrod mūzikas ceļu pie citiem, klasiskiem latviešu tekstiem.
Kā jau dramatiskam darbam pienākas, I. Zanderes libretā ir izmantota leģenda par iemūrēto jaunavu, kas ziedota celtniecības procesā, taču uztraukumiem nav pamata – LNB tapšanā neviena jaunava neesot cietusi. Protams, šī opera solās būt simboliska ne tikai bibliotēkas, bet arī visa Latvijas kultūras tapšanas procesa aspektā, kas manāmi priecē sirdi līdzās allaž trāpīgajiem I. Zanderes dzejas darbiem.
Par augstākām sfairām lika domāt arī Krišjāņa Barona muzeja sadarbībā ar Šri Činmoja centru rīkotā „Dzejas meditācija”, viens no pēdējos gados par tradīciju kļuvušajiem Dzejas dienu pasākumiem, kas arī šogad ienesa pilsētas centrā gaišumu un mieru. Pasākums pašos pamatos ir eklektisks — Barontēva muzeja vide (ar koklēm, vairākām labām dziedambalsīm un brakšķošu bezmaz cara laika parketu, un interesanti tautiskām lustrām, bet arī dienasgaismas spuldzēm, kas aizpildīja klusuma brīžus, dūcot kā gaismas zobeni) un nelielā tautasdziesmu iesaistīšana programmā norisa līdzās indiešu mantrām un elpošanas vingrinājumiem un veidoja labestīgu bengāļu–indiešu–ASV–Rīgas garīgumu. Brīžiem radās sajūta, ka laiks zaudē nozīmi un patiesībā nav atšķirības starp latviešu tautasdziesmām un indiešu mantrām, un dažādu laiku un autoru dzeju, jo tas viss ir tikai kādā mūžīgā klātbūtnē saglabātas liecības par to, kā uz mirkli kādam izdevies pieskarties īstumam. Zīmīgi, ka pasākuma laikā gandrīz nebija aplausu, jo cilvēki bija pārāk vienoti un atslābinājušies, lai izpildītu klausītāju lomu. Ar ideju, ka katrs cilvēks ir daļa no Visuma un cilvēku labi izteiktais kļūst citiem par prieku neatkarīgi no tā, kas un kad to teicis, arī tika pamatots – pasākuma galvenajā daļā ne reizi netika nosaukti tekstu autori. Tajā pašā laikā, šķiet, pasākums neko nezaudētu, ja netiktu skaidrots, ka rāmums esot latvieša mentalitātes daļa, savukārt rasa — alķīmiska zelta sastāvdaļa.
Pasākuma beigās savu dzeju bija iespēja deklamēt/lasīt arī apmeklētājiem. Kāds aizrautīgi runāja Ārijas Elksnes rindas... Kāds improvizētās dzejas rindās atklāja savus iespaidus par pasākumu, sastindzinot klausītājus vēl izteiktākā meditatīvā noskaņā, kuru caurauda vien fotoaparātu klikšķi. Noslēgumā pasākuma apmeklētājiem tika paskaidrots, ka viņi nu var būt rāmas rasas lāses un dot šo rāmumu un tīrību visai pasaulei. Lai kā arī būtu, tas noteikti ir JAUKI, un jaukas lietas ir ļoti vērtīgas.
Pasākums, kura organizācijā visnotaļ varēja just „augsti pacelto” degunu, ir latviešu modernās dzejas hrestomātiju veidojošais „Mūsu mātes un tēvi. Mēs. Latvija” jeb „Klasiskais dzejas vakars” Mazajā Ģildē. Gan vienmuļi, gan raiti nolasītie dzejas darbi acīmredzot bija domāti ne tikai Latvijas patriotiem, bet arī skolēniem – kā neliels ekskurss un mākslinieciski veidots mikslis, antoloģija. Patīkamu performances viengabalainību nodrošināja dzejas mikšļa lasītāji un izrādes „Dzeja” dalībnieki – Jaunā Rīgas teātra aktieri Maija Apine, Ģirts Krūmiņš un Ivars Krasts – viņu izpildījumā jebkurš teksts varētu skanēt dzejiski, nemaz nerunājot par poētiski augstvērtīgiem, sirsnīgiem un mazāk uzrunājošiem dzimtenes mīlestības apliecinājumiem. Svinīgā daļa – Nacionālā rakstniecības atbalsta fonda stipendijas tika pasniegtas Arvim Vigulam un Jānim Rokpelnim. Savukārt par pasākuma absurdo pusi parūpējās Latvijas Valsts prezidents, kurš acīmredzot patriotisma saviļņojumā varēja izturēt tikai 1/3 no pasākuma un, skanot kādam latviešu klasiķa dzejolim, ar miesassargu poētisko „Ejam!” pameta zāli, krietni patraucējot patriotiskajā meditācijā ieslīgušos (prezidenta runu var noklausīties te - www.president.lv/pk/content/). Varbūt prezidenta runai veltīto laiku citu reizi varētu atdot arī Latvijas krievu u. c. tautību dzejniekiem jeb tiem „mēs”, kas ne mazāk pieder un vēlas piederēt Latvijai, kas nes tās vārdu pasaulē un velta savai zemei arī daudzus cieņas cauraustus tekstus.
CAUR valodu skanējumu
Bagātīgi apmeklētie ārzemju viesu lasījumi grāmatu un kultūrpreču veikalā „Niceplace Mansards” bija patīkams atsvaidzinājums ierastajai dzejas skaņai. Tieši skaņai – latviešu valoda šajā pasākumā tomēr bija tikai, jāsaka, nepilnīgs starpnieks, un centrā izvirzījās tas, ko nespējam tvert caur nozīmi, bet tieši caur to, kā skanēja svešvalodas autoru lasījumā. Te, protams, arī nozīme tam, kā autors mēdz lasīt savu dzeju, cik „atvērts” viņš ir publikai, kādā veidā darbojas kā savas dzejas „medijs”. No sešiem viesiem spilgtā atmiņā palikuši trīs – Ticiāna Koluso (Itālija), Goro Takano (Japāna) un Ilze Butkute (Lietuva). Šie dzejnieki tiešā komunikācijā ar auditoriju „ievilka” savā dzejā dziļāk – T. Koluzo ar fantastisku itāliešu valodas skanējumu un dzīvesprieku, kas it kā kontrastēja ar vērojošo dzeju, taču galu galā izveidoja harmonisku koptēlu ar patīkamu pēcgaršu, kuru varēja sajust arī Arvja Vigula atdzejojumos. Goro Takano pārsteidza ar savu dzejošanas manieri – japānis, kurš raksta dzeju tikai angliski un japāniski netulko, tomēr bija saprotams mums, latviešiem, caur Ivara Šteinberga tikpat radošo pieeju. Un Ilze Butkute laikam nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu, jo vairākkārt uzsvēra savas karmiskās un reinkarnatīvās saites ar Rīgu un Latviju, kuras ieraugāmas ne tikai lietuviski netipiskajā, bet latviskajā vārdā „Ilze”, bet arī viņas dzejā, kurā dzejas cilvēks min tos pašus bruģakmeņus, ko mēs, un jūt tās pašas bēdas un sāpes, ko mēs… Kopumā pasākums tiešām nevarēja atstāt vienaldzīgu, liekot izjust patiesu prieku par to, ka ir tik daudz dažādu valodu, kurās skan dzeja, un pēkšņi arī tā patiesi sajūtot pārsteigumu par valodu dažādību šajā pasaulē.
AIZ (ne)redzamā
Ja citus gadus Dzejas dienas kļuva bagātākas, tieši pateicoties „Metafiziskajam dzejas vakaram” Vijoļšķūnī, piedāvājot paplašināt un dažreiz pat apvērst metafiziskās dzejas izpratnes robežas, tad šogad pasākums, lai gan ar visai nemetafizisku un neparastu nosaukumu „Autortiesības”, piedāvāja to, ko ar metafizisko dzeju varētu saprast vistiešāk un varbūt arī viskonservatīvāk. Lai gan nevar noliegt pasākuma gaišo un mierīgo atmosfēru, dzeja šoreiz nerezonēja ar to. Iespējams, pie vainas autortiesības – ko ar tām saprast un ko ar tām patiesībā iesākt, nezināja neviens. Varbūt ir tiesa, ka autortiesības metaforiski varam attiecināt uz jebko, taču asociatīvā to saikne ar likumpārkāpšanu un sodiem, un draudiem kaut kur zemapziņā paliek. Nelīdzēja ne cietuma kapelānes Rudītes Losānes iedrošinājums, ka par autortiesību pārkāpumiem vēl neviens cietumā nav sēdējis, ne metaforiskāki autortiesību piedēvējumi Dievam, pašam autoram vai mīlestībai, par valsti un dzimteni nemaz nerunājot. Turklāt pasākumā iztrūka autoru pieteikuma, ne vienmēr visi „varoņi” zināmi vaigā…
Viens no visplašāk reklamētajiem un droši viena arī apmeklētākajiem Dzejas dienu pasākumiem – „Dzejkoncerts” – notika Baltās nakts ietvaros – 6. septembrī Rīgas Doma baznīcā. Pasākuma vērienīgums izpaudās, protams, gan vietā, kur tas norisa, gan programmas izveidē, kura paredzēja, ka ne tikai ierasti cits citu papildinās dzejnieki/-ces un grupa „Sigma”, bet arī horeogrāfijas priekšnesumi. Dzeja pasākumā nav vienīgais uzmanības vērtais elements, ir jāpievērš uzmanība arī grupas „Sigma” pavadījumam, muzikālajam izpildījumam un horeogrāfijai kā vienojošiem faktoriem – visi trīs bija vienlīdz svarīgi, bet situācijā, kurā pasākumu lielākoties jābauda acīm, ne dzirdi, vienotības sajūta neradās, jo ne visiem šāda iespēja bija – ne no visām sēdvietām bija vienlīdz laba redzamība. Dažiem par koncerta vizuālo pusi nācās uzzināt tikai no bildēm koncerta brošūrā.
Vērtīgi – pasākumā piedalījās dzejnieki, pēc kuru dzejoļiem „Sigma” ir veidojusi dziesmu tekstus.
Negaidīti sirsnīgs Dzejas dienu pasākums izdevās pirmajā „Runā dzejnieks” sērijā – uz „NicePlace Mansards” grāmatu veikala „skatuves” kāpa kādreiz zināmi un iemīļoti dzejnieki. Daži no viņiem joprojām aktīvi darbojas – tulko un raksta dzeju – līdz pat šodienai, taču pārsvarā tie ir cilvēki, kuri latviešu dzejas vēsturē ir ienākuši un nostiprinājušies krietnā savu daudz skaļāko laikabiedru ēnā. Par spīti tam, ka latviešu dzejas „grandi” bija klāt pasākuma laikā un noraudzījās notiekošajā no grāmatu veikala plauktiem, dzīvie dzejnieki priecēja ar savu dzīvīgumu daudz tīkamāk par jebkuru in memoriam lasījumu. Savus labākos dzejoļus 7 minūtēs it kā no jauna prezentēja Lija Brīdaka, Olga Lisovska, Valdis Bisenieks, Aija Līce, Valdis Rūja, Velta Kaltiņa un Arnolds Auziņš (pēdējie divi nosauktie varētu būt mazāk zināmi, tāpēc nereti redzēts, ka Veltu nodēvē par Viju, bet Arnoldu Auziņu dzejasdienas.lv redaktori acīmredzot sajaukuši ar t. s. „vidējās” paaudzes dzejnieci Annu Auziņu). Jāsaka, ka spilgtākie iespaidi radušies ne tik daudz dzejas sakarā, cik – vērojot un iepazīstot klātienē šo dzejnieku savstarpējās attiecības, mazos, nedaudz ikdienišķos pastāstus par viņu braucieniem pie lasītājiem provincē, par dalību Dzejas dienās jaunībā. Tāpēc, protams, blakus Valda Bisenieka ārkārtīgi modernajam dzejas „remiksam” prātā paliek ārkārtīgi pozitīvu emociju, sociālas kritikas un pagātnes nostalģijas cauraustu latviešu dzejas „vecmammu un opapu” vēlme uzstāties, paspīdēt, noderēt.
IZ nomales
Jāņa Akuratera muzeja pagalmā, speciāli veidotā nojumē, akcijas „Cafe Spleen” ietvaros Baltajā naktī notika Literārās akadēmijas Jāņa Rokpeļņa Dzejas meistardarbnīcas lasījumi „Nakts. Nenoteikts mirdzums”. Dzejas lasījumi bija īpaši ar Pirmajam pasaules karam veltīto tematiku, kas saistīta gan ar tā simtgadi, gan ar aktuālajiem ģeopolitiskajiem notikumiem Eiropā. Skatuves scenogrāfija gan atmosfēriski atspoguļoja asiņainos 20. gadsimta sākuma notikumus, gan radīja specifisku dramatisko ierāmējumu, kas varētu asociēties ar avangarda estētikas transformācijām.
Pasākumu ievadīja Jāņa Rokpeļņa uzruna, kurā dzejnieks akcentēja to, ka tieši karš pamodina cilvēkam mūžam piemītošos instinktus un ka nāves ēnā tas liek domāt par dzīvē būtiskāko, tostarp par latviešu tautas brīvību. Literārās akadēmijas jauno autoru dzejas lasījumi notika divās daļās – katrā daļā ap galdu, kas tika novietots uz skatuves, pulcējās autoru grupa. Kopumā uzstājās deviņi jaunie dzejnieki: Anna Belkovska, Vija Birkova, Kristīne Barbare, Kristiāna Kārkliņa, Ilze Ozola, Vilnis Orlovskis, Ance Kristāla, Dita Vīksna un Sintija Kampāne. Katra autora priekšnesumu ievadīja Jāņa Akuratera kara laika dienasgrāmatas ieraksti hronoloģiskā secībā, tādējādi radīdami dzīves paralēli starp retrospektīvu ceļojumu cauri kara baismām un šī laika pieredzi, draudīgajām atblāzmām un priekšnojautām. Dzejas meistardarbnīcas dalībnieku dzejoļi precīzi uztaustīja un atraisīja mūžīgos jautājumus par dzīvību, nāvi un laiku, kas tika papildināti ar Edmunda Frīdvalda un Andželikas Frīdvaldes dark ambient un glitch music žanrā intonētu fonu, kura noskaņas sniedzās no mūzikas lādītes skaņām līdz zvanu dunoņai.
„Poētiskais ceļojums ar dzejniekiem” – šo pasākumu gribētos nodēvēt par dzejas un urbānā rudens ieelpu. Dzejas dinamiskais pulss šoreiz aicināja izstaigāt vēl vienu Rīgas daļu –Teiku, kur tās sirdī – Zemitāna laukumā – jau vienpadsmito reizi sākās „Ceļojums ar dzejniekiem”. Kā pirmā uzstājās Anna Auziņa ar dusmīgiem un skumjiem dzejoļiem. Dzeju deklamēja arī Inga Gaile un Agrita Grīnvalde (pirmo reizi šajā pasākumā, zīmīgi – pie liela ozola gluži kā nogatavojusies zīle latviešu dzejā, aplūkojot dzejoļos dzīvi no atvasaras līdz rudenim). Arvja Vigula lasītais dzejolis tapis pirms pusgada, taču joprojām neesot pabeigts; laiks rādīs, vai piepildīsies Ērikas Bērziņas pareģojums, ka Arvis Viguls būs garākā dzejoļa īpašnieks. Toms Treibergs dzejas brīnumā dalījās no elektrības namiņa augšas, Agnese Rutkēviča pie apaugušā ugunsmūra Palmu ielā, Rihards Bargais vecā tramvaja galapunktā lasīja jaunu dzejoli par to, kas ir citiem, bet kā nav pašam. Henriks Eliass Zēgners lasīja dzeju pie pieminekļa Pēterim Pirmajam (jaunajam dzejniekam izdevās dzejā paust pasākuma laika apstākļus: "Lūk, saulīte spīd, un cilvēki priecīgi."), Kārlis Vērdiņš uz VEF Kultūras pils kāpnēm. Noslēgumā tehnisku iemeslu (varbūt mistikas) dēļ dzejas baudītāji skatījās īsfilmu „Ceļojums ar dzejniekiem. 10 gadi” bez skaņas, taču to brīnišķīgi papildināja Andra Akmentiņa dzeja un muzikālais priekšnesums.
Kopumā „Ceļojuma” dzejā dominēja personiskās izjūtas un attiecības ar apkārtējiem procesiem, pilsētas reālijas, sievietes pasaule (piemēram, Ingai Gailei dzejolis "Dievasvētība" par bērnudārza audzinātājām), laika dimensija. Taču, šķiet, atšķirībā no iepriekšējo gadu pasākumiem, šim „Ceļojumam ar dzejniekiem” trūka sasaistes ar konkrēto vietu...
Poētiskā orientēšanās pilsētvidē, šogad ar nosaukumu “Pilna mute medusmaizes”, kā daļa no Dzejas dienām norisinājās piekto gadu ar rekordlielu dalībnieku skaitu (pieteicās 42 komandas). Šķiet, šis ir viens no tiem Dzejas dienu pasākumiem, kas vairāk piesaista jauniešus un arī tādus cilvēkus, kurus interesē aktīvs dzīvesveids un tikai kaut cik — dzeja. Dzejas dienu programmā iekļauto pasākumu dažādība ir slavējama. Vairākas komandas pārstāvēja skolas, kas gan varbūt neliecina par īpašu jauniešu kaislību pret Dzejas dienām, drīzāk literatūras skolotāju prasmi izmantot situāciju. Šogad orientēšanās forma atkal bija mainīta, paredzot sabiedriskā transporta izmantošanu un koncentrējoties uz dzejnieku vārdos nosauktajām vietām Rīgā (lai gan bija iekļauts arī A. Deglavs, A. Grīns un G. Merķelis, kas pazīstami ar citiem literārās darbības veidiem, nemaz nerunājot par Vaidelotes ielas nosaukuma iedvesmotāju Asju, kura varbūt nodzīvoja visu mūžu, nesaskaroties ar dzeju, lai gan, tiesa, runāja atskaņās). Paralēli tika pārbaudīta prasme lietot „Google” meklētāja 1. lappusi, lai iegūtu tāda veida zināšanas, kādas, kas zina, kādam kaut kur vēl var nodrošināt sekmīgu atzīmi literatūrā (Kurā gadā Krogzemju Mikus iestājās skolotāju seminārā? Kā sauca Aleksandra Grīna dzimtās mājas?). Tomēr visu cieņu — komandām bija arī jāiemācās no galvas izlozēta mūsdienu latviešu autora teksts un jānodod sava radošā interpretācija publikas vērtējumam — ne vairāk, ne mazāk — uz Dailes teātra skatuves. Tas prasīja ne tikai iedziļināšanos un sava ceļa atrašanu pie dzejas, bet arī drosmi, lai arī minētā skatuve atradās teātra iekšpagalmiņā – Epikūra dārzā. Tiesa, to pašu punktu skaitu varēja iegūt arī, salīmējot no avīzēm labi lielu kubu, tā ka literatūra tomēr šajā pasākumā nebija tik būtiska. Bija redzams, ka uzdevumus veidojuši cilvēki, kas ir uz “jūs” ar valodas smalkumiem (Cik lieli koki aug skvēriņā? Nu, ļoti lieli.), toties ļoti nopietni uztver to, lai uzdevumi būtu tiešām jāizpilda, nevis atbildes varētu uzminēt (lai gan viens uzdevums tomēr piešķīra lielu punktu skaitu cilvēkiem ar anagrammu šifrēšanas prasmēm).
Toties valodisku baudījumu sniedza komandu nosaukumi, piemēram, otro vietu ieguva “Glāzšķūņa trallallā rūķīši” (pirmo — “Šampanieša brīvdienas”, trešo — “Darba rezerves”). Radās jautājums, ko varam sagaidīt nākamgad, ja jau pasākuma forma katru gadu mainās un gan tradicionāla, gan nakts, gan velo, gan sabiedriskā transporta orientēšanās jau izsmelta (segveji? akvalangi? motodeltaplāns?). Pasākuma vadītāji atklāja, ka nākamgad pasākums drīzāk notikšot Bolderājā vai Jelgavā, un novēlēja dalībniekiem nākotnē vairāk braukt ar velosipēdu un iet kājām, nekā izmantot “Rīgas Satiksmes” pakalpojumus.
Šī gada dzejas dienu sakarā gribas domāt par saziņai nepieciešamo minimālo vārdu skaitu. Tam, protams, ir tikpat maz tieša sakara ar Dzejas dienām kā tādām, cik ar „Divpadsmit krēsliem”. Vienkārši cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, kā veidot, stimulēt, attīstīt savu prāta un emocionālo pasauli. Patiess prieks, ka šo iespēju vidū ir arī Dzejas dienas kā ikgadējs pasākums, kas uztveres centrā novieto dzeju un dažādas tās modifikācijas. Caur šo pasākumu mēs – interesenti un nereti vienkārši ierindas cilvēki – papildinām savu „vārdu krājumu”. Nebūtu brīnums, ka Dzejas dienas nepieciešamas vien nelielam procentam cilvēku, un dažbrīd pasākuma norises laikā aktīva tā aģitēšana sociālajos tīklos šķiet kaitinoša tāpēc, ka rodas vēlme pasargāt šāda veida pasākumus no birkas „Domāts visiem”, jo tas, kas domāts visiem, pilda tikai obligātā minimuma funkciju, bet Dzejas dienas viennozīmīgi paplašina garīgo un intelektuālo apvārsni kā gluži sīks un tikai šķietami maznozīmīgs prievārds. Lai pateiktu kaut ko vairāk, ir jāzina kaut kas vairāk. Ir jāzina, kas ir Dzejas dienas, un divas nedēļas 2014. gada rudens sākumā piedāvāja visas iespējas tās iepazīt.
