CONFERENCE
Maksims Trivaškevičs studējis medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Studiju gadus viņš pavadījis ne tikai mācoties, bet arī vētraini izklaidējoties. #528 ir paša Trivaškeviča stāsts par piedzīvoto tieši studiju gados – viņš toreiz dzīvojis dienesta viesnīcas istabiņā nr. 528. Autors skatās uz sevi un nav mainījis ne galvenā varoņa, ne galvenos dzīves faktus.
Kas vēl dzīvo Maksima Trivaškeviča istabiņā #528? Grāmatas galvenais varonis Maksims jeb Čmirs, Guļāns un Hohols. Maksima istabiņas biedrus var raksturot pavisam īsi: Guļāns ir labs Maksima draugs, lādzīgs puisis ar labu humora izjūtu; Hohols – mūžīgais parādnieks, kurš vienmēr dzīvo uz citu rēķina. „#528” minēti vēl neskaitāmi daudzi citi tēli, taču nevienam no tiem nav izveidots pietiekami pilnīgs portrets. Šie varoņi parādās epizodiski kāda konkrēta notikuma kontekstā, tie pārsvarā ir Maksima draugi un studiju biedri. Daļa no šiem tēliem tiek saukta vārdos, bet pārsvarā tiek izmantotas iesaukas. Vēl grāmatā figurē neskaitāmi daudzas meitenes, ar kurām Maksimam bijušas dzimumattiecības. Trešā tēlu kategorija nav pat izpelnījusies iesaukas, vien apzīmējumus, kā, piemēram: Brālēns, Onkulis, Pacients, Paciente utt.
Istabiņas #528 būtiskākais iemītnieks, protams, ir grāmatas centrālais tēls – Maksims. Viņš arī ir ļoti pretrunīgs, un viņa uzvedība izraisa visdažādākās reakcijas. Autors sevi raksturo savu literāro alter ego šādi: Maksims vienlaikus ir gudrs, zinātkārs, erudīts, asprātīgs, pašpārliecināts, dzīvi mīlošs. Viņš ļoti mīl un ciena savu mammu, prot prātīgi apieties ar naudu, viņš izvirza un sasniedz savus mērķus. Maksims piepilda savu bērnības sapni un kļūst par rakstnieku, viņš ir ļoti daudzpusīgs, jebkurā brīdī gatavs sevi pilnveidot un pieņemt izaicinājumus. Taču Maksimam ir arī otra seja – egoistiska, narcistiska, augstprātīga un ciniska. Viņš ir mačo, izmanto neskaitāmi daudzas pretējā dzimuma pārstāves, lai apmierinātu savas seksuālās vēlmes. Lielāko daļu no meitenēm viņš dēvē par trakām kucēm. Maksims absolūti nerēķinās ar citu jūtām un viedokli, attiecībās spēlējot dubultas un egoistiskas spēles. Viņš noteikti sevi un savas vēlmes vērtē visaugstāk. Turklāt Maksims bieži iestieg apreibinošo vielu purvā.
M. Trivaškeviča tekstā pavisam noteikti dominē izpriecas, uzdzīve, alkohols un dažādas narkotiskās vielas. Lasot #528, rodas iespaids, ka dzīvē nenotiek nekas interesants un smieklīgs, ja cilvēks nav lietojis kādu apreibinošu vielu. Arī iepazīšanos un draudzības pamatā ir alkohols. Trivaškevičs raksta: „Alkohols ir, bija un vēl ilgi būs efektīvākais cilvēku savstarpējo attiecību veicinātājs. Tas pārspēj „draugiem.lv”, „facebook.com” un visus citus sociālos tīklus, kopā ņemtus. Alkohols rada iespēju tikt gan pie jauniem draugiem, gan ienaidniekiem, kā arī jaunas ģimenes.” (16) Un, kur ir izklaides un alkohols, tur pavisam noteikti autora darbā ir sekss – ļoti daudz seksa. Nākas secināt, ka Latvijas jaunieši lieto visdažādākās apreibinošās vielas, regulāri nododas vienas nakts sakariem un kādreiz arī studē. Vēl daļa jauniešu cīnās ar kredītu valgiem, vergo ārzemēs vai nododas nelegālām darbībām. Sižetiski veidojas diezgan nožēlojama aina.
Iespaids par #528 valodu – pasmags, jo teksts ir pārpilns ar žargonvārdiem barbarismiem, vienkāršrunas un lamu vārdiem. Sākotnēji šo vārdu pārbagātais lietojums nedaudz šokē, jo tie ir lietoti gan vietā, gan nevietā. Taču vēlāk arī pie šāda stila var pierast, uztverot to kā M. Trivaškeviča rokrakstu. Turklāt, lai kā to negribētos atzīt, šādi runā daudzi jo daudzi Latvijas jaunieši – arī valoda Trivaškeviča tekstā ir autobiogrāfiska un dzīva, tāpēc #528 pavisam noteikti uzrunās trakulīgos esošos vai bijušos studentus. Arī teikumu konstrukcijas ir pietiekami vienkāršas, lai neradītu diskomfortu. M. Trivaškevičs neapgrūtina ne sevi, ne savus (varbūt ne vienmēr tos inteliģentākos un erudītākos) lasītājus ar dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem vai sarežģītākiem zemtekstiem.
Grāmata #528 sastāv no nelieliem stāstiem, kuri ne vienmēr ir hronoloģiski un sižetiski saistīti. Pavisam šos fragmentus var iedalīt divās daļās: atmiņas par dažādiem smieklīgiem un īpatnējiem gadījumiem (jeb kā pats autors saka – visādi prikoli) un pārdomas par izglītības sistēmu un dzīvi. M. Trivaškevičs atkal un atkal dalās pārdomās par to, ka diplomi un dažādi citi apliecinājumi ne vienmēr nozīmē arī zināšanas. Viņš asi kritizē izglītības birokrātisko sistēmu un situāciju valstī: „Apvienojot izglītību un medicīnu, mēs iegūstam pārzubrījušos studentus, kuri tā vietā, lai apgūtu jaunas ārstniecības metodes vai darbotos ar pacientiem, drukā milzīgas kaudzes ar nevienam nevajadzīgiem papīriem.”(24) #528 raida arī smagu akmeni tieši Rīgas Stradiņa universitātes virzienā: „Šī vieta man uzdzina šermuļus. Šeit viss nozīmēja gaidīšanu: gaidīšanu rindā, gaidīšanu, kad universitātes darbinieks beidzot atgriezīsies no pārtraukuma un iedos tev vajadzīgo izziņu, gaidīšanu, kad beidzot ar nokavēšanos atvērsies lekciju telpas durvis un mūs tā dēļ aizkavēs piecas minūtes pēc lekcijas beigām, gaidīšanu, kad kāds no dekāniem beidzot parakstīs tev nepieciešamo dokumentu, gaidīšana, kad tavus darbus ar vairāku nedēļu nokavēšanos beidzot izlabos un vēl uzdirsīs par to, ka savu darbu esi iesniedzis dažas dienas par vēlu, ierašanos lekcijā un pie zāles durvīm piestiprinātu zīmīti, ka lekcija ir pārcelta uz telpām pavisam citā pilsētas malā, ierašanos nodarbībā un paziņojumu, ka pasniedzējs nav ieradies, jo nav bijis par nodarbību informēts, tādēļ tā pārcelta uz citu dienu, ierašanos dekanātā, lai konstatētu, ka visi ir kārtējā konferencē, un beigu beigās ēdnīcā atklāt, ka no ēdiena pāri palikusi tikai smaka.” (201) Šo grāmatu pat varētu nosaukt par Rīgas Stradiņa universitātes antireklāmu, un te pirmo reizi rodas vēlme apsveikt Trivaškeviču par drosmi izteikt savu patieso viedokli, jo mazajā Latvijā tas ne katram ir pa spēkam. Jaunais autors daudz runā arī par sava sapņa piepildīšanu, viņš vairākkārt lasītājus aicina baudīt dzīvi un izmantot visdažādākās likteņa sniegtās iespējas. Lai viņa teiktajam būtu lielāks svars noteiktās lasītāju aprindās, Trivaškevičs Paulu Koelju nosauc par izcilu rakstnieku, šķiet, viņa ietekmē veidojot arī savu veiksmīgās dzīves filozofiju. Tomēr te saskatāma pretruna!
Trivaškevičs mudina lasītājus dzīvē sasniegt kaut ko vairāk, atsakoties no sabiedrības stereotipiem un ignorējot apkārtējo nosodījumu, taču paša aprakstītajā dzīves centrā atrodas diezgan ierobežota tipa baudas. Protams, viņš ir piepildījis vairākus savus sapņus, „kļuvis par rakstnieku”, dzīvē sasniedzis daudz vairāk nekā vidusmēra latviešu jaunietis, taču tad viņa „pamācības” sāk atkārtoties un kļūst uzmācīgākas par sabiedrības stereotipiem.
Romāns #528 izraisa ļoti pretrunīgas reakcijas, taču noteikti var teikt, ka latviešu literatūrā ir ienācis un jau zināmu vietu ieņēmis jauns rakstnieks ar savu īpatnēju rakstības stilu – viņa vārds ir Maksims Trivaškevičs.
