Lībiešu vēstnieks ārpasaulē. Valts Ernštreits "Lībiešu rakstu valoda"

Rakstīt recenziju par Valta Ernštreita grāmatu "Lībiešu rakstu valoda" (2011) ir pagodinājums un reizē nebūt ne vienkāršs uzdevums. Kā pastāstīt par šo grāmatu tā, lai tās nozīmīgums tiktu uztverts arī pārējā Latvijas sabiedrībā, ne tikai lībiešu vidē?.. Tas, ka šī grāmata ir būtiska lībiešiem, ir neapšaubāmi. Neskatoties uz visām viedokļu atšķirībām, kādas laika gaitā bijušas starp dažādiem lībiešiem un dažādām lībiešu organizācijām, katrs rakstisks apliecinājums mūsu esamībai ir svarīgs notikums mums visiem. It īpaši jau tāds apliecinājums kā V.Ernštreita grāmata, kas reizē aptver lībiešu literārās valodas vēsturi, lībiešu literatūras vēsturi, lībiešu valodniecības vēsturi un lielā mērā lībiešu vēsturi kā tādu. Tā ir tikpat kompakta un vienlaikus ietilpīga un daudzslāņaina kā pati lībiešu pasaule – šī grūti definējamā kopiena, kurā šodien ietilpst gan (V.Ernštreita vārdiem izsakoties) "konstatējamas lībiešu izcelsmes cilvēki", gan "pētnieki un interesenti" (15.lpp.). Un tajā ietilpst arī tie lībiešu pēcteči, kuru lībiskā izcelsme nekad nebūs dokumentāli konstatējama un pierādāma, taču tas neliedz mums savu lībiskumu attīstīt šeit un tagad, un nest arī nākotnē. (Runa ir par tiem mūsu vidū, kuru senči ir Vidzemes lībieši – tie, kas pirmie iekļuva mūsu rakstītās vēstures pirmajā dokumentā, kā V.Ernštreits raksturo "Indriķa hroniku" (10.lpp.), taču pirmie tika arī pakļauti asimilācijas procesam, uz ilgu laiku zaudējot iespēju nodot lībiešu valodu nākamajām paaudzēm dabiskā ceļā.)

Jebkurā gadījumā – darbošanās lībiešu lietās ikvienam no mums, kas tajās piedalās, reizē ir prieks un arī pienākums. Un ikreiz, kad to darām, būtībā mēs katrs esam iedomātās Līvõ republik (ja atsaucamies uz uzrakstu, kurš rotā vairākus V.Ernštreita vadītā uzņēmuma "NicePlace" ražotos suvenīrus) vēstnieks ārpasaulē. Grāmata "Lībiešu rakstu valoda" un tās autors šo vēstnieka pienākumu ir pildījis godam – latviešu lasītāju gan informējot un izglītojot, gan, cerams, arī ieinteresējot par noslēpumaino lībiešu pasauli.

Grāmatas sākumā mēģināts arī sniegt atbildi uz intriģējošo un patiesībā īsti neatbildamo jautājumu, kuru neizbēgami nācies dzirdēt katram lībiešu kopienas pārstāvim – cik tad īsti jūsu ir, to lībiešu; cik tagad ir lībiešu valodas runātāju? 2010./2011.gadā, kā rēķina V.Ernštreits, visā pasaulē lībiski spējuši sazināties ap 40 cilvēku, bet lībiešu valodas pamatus apguvuši ap 210 cilvēki. (Taču jāņem vērā, ka situācija mainās ar katru gadu.) Grāmatā ietverts bagātīgs izziņas materiāls, kas ļauj izsekot dažādiem lībiešu vēstures posmiem un uzzināt gan par cittautu pētnieku lomu lībiešu nacionālās pašapziņas modināšanā, gan par pašu lībiešu ievērojamām personībām, kultūras un sabiedriskās dzīves aktivitātēm (piemēram, Līvu savienības dibināšanu 1923. gadā, atjaunošanu 1988. gadā, Lībiešu kultūras centra atdalīšanos no Līvu savienības 1994. gadā utt.) un, protams, par dažādiem izdevumiem lībiešu valodā (gan grāmatām, gan periodiku). Lībiešu grāmatniecības un rakstu valodas vēsture gan ir tikai pusotru gadsimtu gara (salīdzinājumam ­– latviešu valodā grāmatas iznāk jau kopš Reformācijas laikiem). Taču tā ir spraiga un notikumiem bagāta, un savā ziņā multikulturāla ­– ja ņem vērā kaut vai lībiešu rakstu valodas avotu dažādo izdošanas vietu hronoloģisko uzskaitījumu (Londona, Pēterburga, Helsinki, Rīga, Tallina, Mazirbe), ko V.Ernštreits min kā vienu no iemesliem, kādēļ lībiešu ortogrāfijā ilgi valdīja nekonsekvence un variācijas (26.lpp.).

Šo un citu iemeslu dēļ valodas pareizības jautājumi grāmatā "Lībiešu rakstu valoda" skarti vairākkārt – gan atskatoties vēsturē, gan runājot par mūsdienu situāciju. Ar atzinību uzsvērts arī, ka vairāki no 20. gadsimta ievērojamākajiem lībiešu rakstu valodas kopējiem ir "tīrījuši lībiešu rakstu valodu no latviešu valodas ietekmes" (204.lpp.). Protams, rūpēm par valodas pareizību un "tīrību" bieži ir bijusi svarīga loma dažādu tautu nacionālās pašapziņas modināšanā un uzturēšanā (ko varu apliecināt no sava sociolingvistes skatpunkta un balstoties uz maniem pētījumiem par šo tēmu). Tomēr šādām rūpēm nevajadzētu kļūt par pašmērķi; jāuzmanās, lai valodas kopšana neizvērstos par pārspīlētu pūrismu un preskriptīvismu. Ievērojamais britu valodnieks Deivids Kristals ir īpaši uzsvēris pūrisma kaitīgumu apdraudēto valodu situācijā, kad pārmērīgi kritiska attieksme pret valodas pārmaiņām un aizguvumiem var atbaidīt no tās lietošanas jauno paaudzi (David Crystal (2000) Language Death, 117.lpp.).

Tādēļ mazliet neiecietīgi (bet nenoliedzami, šāda īpašība nevienam lībietim nav sveša!) skan V.Ernštreita kā Lībiešu kultūras centra pārstāvja vērtējums: "Lielāko daļu Līvu savienības izdevumu, jo īpaši pēdējā gadu desmitā, raksturo visai nevērīga attieksme pret valodu, proti, izdevumos atrodams pietiekami daudz tehnisku un valodas kļūdu." (187.lpp.) Līdzīgi raksturota arī Dundagas novada avīzes sadaļa "Līvõ āiga. Līvu laiks". Šie apstākļi, pēc V.Ernštreita domām, "rada pamatotas un pieaugošas bažas par publiskā telpā lietojamās lībiešu valodas degradāciju" (188.lpp.). Protams, kļūdas nav laba lieta, bet vai būtu vietā runāt par "valodas degradāciju" situācijā, kad svarīgāk būtu nodrošināt, lai lībiešu valodas lietojums publiskajā telpā vispār pieaugtu? Turklāt – vai ir lietderīgi (kaut vai netiešā veidā) pretstatīt dažādu lībiešu organizāciju darbību?.. Visu cieņu Lībiešu kultūras centram, tā rīkotajām konferencēm un izdotajām publikācijām, kas "adekvāti atspoguļo aktuālos [lībiešu] ortogrāfijas principus" (188.lpp.). Taču jānovērtē arī Līvu savienība ar tās aktīvo jauniešu un ne tikai jauniešu kopienu, kas lībiešu valodu cenšas lietot gan kopāsanākšanas reizēs, gan komunicējot internetā (jā, arī nebaidoties kļūdīties!), gan mācot lībiešu valodu bērniem ikgadējās vasaras nometnēs u.c. Svarīgākais ir nevis pretstati, bet dažādība un mijiedarbība.

Nobeigumā gribas pieminēt kādu tīri tehnisku, bet vienlaikus simbolisku aspektu. Grāmata "Lībiešu rakstu valoda" ir viens no retajiem gadījumiem, kur autora runāšana par sevi trešajā personā šķiet pilnībā iederīga (un neatgādina to bēdīgi slaveno, sovjetiski birokrātisko stilu, no kura Latvijas akadēmiskā vide tikai pamazām atbrīvojas). Te situācija ir mazliet citāda – jo, kad grāmatas autors Valts Ernštreits runā par "lībiešu izcelsmes pētnieku Valtu Ernštreitu" (23.lpp.) un viņa publikācijām, un citviet atsaucas arī uz tulkotāju Valtu Ernštreitu, lībiešu dzejas antoloģijas sastādītāju Valtu Ernštreitu, Lībiešu kultūras centra kādreizējo vadītāju Valtu Ernštreitu u.c., tad tas nav tādēļ, ka viņš kautrētos par sevi runāt pirmajā personā, pārspīlēti ievērojot kādu "zinātniska stila" tradīciju, bet gan tādēļ, ka viņš tiešām ir pārstāvējis visas šīs dažādās jomas un lomas lībiešu jaunāko laiku kultūras vēsturē.

Pārfrāzējot klasiķi, jāsaka: mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik daudzveidīga un interdisciplināra būs mūsu darbība.