Foto no personīgā arhīva

Vija Birkova norāda, ka viņas darbs un ikdiena nevienu brīdi nav bijuši saistīti ar literatūru. Uz to viņa gājusi un tiekusies neapzināti. Dzejniece teic: „Man ir bijuši un ir visbrīnišķīgākie skolotāji šajā jomā. Sevis skaistāko daļu ierakstu dzejā, ar atlikušo cenšos sadzīvot, bet, var jau būt, ka arī atlikušais dzejā atrod savu vietu.”

Peresmenka I   Ziemīgs vējš uzstājīgi glauda mašīnas pliko pakausi brīžiem saltie pirksti sniedzas līdz kaklam un pleciem (kaimiņam garlaicīgi – iekāpj manā mašīnā un tarkšķ telefonā kā tāls radio) iztēlē zīmēju vaibstus pelēka metāla kārbiņām ar ziliem jumtiem kā beretēm logi vēsi līdzīgi tavām acīm bet lūpu nav neatceros   kailie koki aiz pelēkajām kārbām šķiet silti lai gan vējš ar vienu roku apķēries ap viņiem ar otru tvarsta rindā stāvošās mašīnas un cilvēkus   peresmenka – piebrauc balts izrūsējis busiņš un tumšā formā tērpti stāvi cits aiz cita pazūd vienā no pelēkajām kārbām ar zilu bereti   (vēl stundu klausos radio) no tevis neko citu neatceros – pelēka metāla kārba ar tumšiem logiem paliek aiz muguras   gaisma uzaususi sauli neredz bet es to jūtu – atdzisusī asins lēnām silst un pirkstu galos sāp tik ļoti ka novaidos   Ak, mūžs! Tā arī būtu aizmigusi pat plakstus nevajadzētu mirkšķināt   tik liels būtu bijis mans miers no atdzišanas kā lēna nomiršana   bet – ziemu nomainīja saule...    II Dēls manai mašīnai nomainīja ziemas riepas vienmēr paticis ātrums un smeldzoša mūzika kurai var pilnā balsī aurot līdzi varbūt tāpēc esmu laimīga ka sāpe aizplūst izaurojas izraudās pa nemanāmām mašīnas šķirbām logiem lūku izdeg kā krievijā lietais benzīns – gabaliem ne pilēm un varbūt tāpēc tu seko manām acīm kā mēnessērdzīgais – pat kādā pitalovas kafejnīcā dzerot trīs vienā caurspīdošā plastmasas glāzē kuru grūti noturēt rokās kur pārdevēja pāri visai telpai nokliedzas – Koļa, zavari čaiņik! un pasniedz milzīgu gan ne vairs baltu čaiņiku koļam iznirstošam no telpas tālākā gala gar saldētu cūku kāju galvu un citu subproduktu vitrīnām lēni slājošam pretī saucienam   – tu sēdi man pretī  un smaidi arī es smaidu un dzeru trīs vienā. Un koļa smaida un pārdevēja – cik gan cilvēks vienatnē ar sevi un sauli izskatās laimīgs.       Novembra etīdes   *** Izspūruši mati piesedz kaistošu vaigu kaklu plecu ja būtu garāki piesegtu arī kreiso sānu.   Neizturēju paskatījos tev acīs.   Skatienu trajektorijas taranēja kaut kur telpas vidū tik skaļi ka es nedzirdēju – runāja kāds vai visi apdulluši no blīkšķa.   Divi acu pāri kā iztramdītas dūjas tekalēja. Drebēja rokas un kafiju dzēru es ātri.   Atceros tikai balsi. Fonā – Balts klusums un cilvēku kustīgie augumi.   Siltums nekur neaizplūda tas svelmaini kāpa lūpās un acīs:        – Šķiet, man ir drudzis.     *** es varētu piesūkties garāmejošām lūpām goncīti dzert  lētas cigaretes pīpēt spiegt nakts vidū traukus plēst   aizveru durvis muti ausis acis dienu atstāju kā vienreizējas lietošanas glāzi apgrauztu ābola serdi   ārpus visa kas sakļauj salipina salauž gribu     *** Precīzi zinu kad gaiss saldi sabiezēja mums apkārt.   Trūka elpas bet elpojām –   kā bērnībā brienot vakara rasā skatiens – stirna spožas acis vai aizbēgot no visiem pieturā raudāju dūja ielaidās klēpī.   Trūka elpas bet elpoju – brīnuma gaismas maiguma pilna.   *** Ziemeļaustrumos mēļi zied kļavas. Rītos lapu āda kļūst caurspīdīga – kapilāri kā tīkls aizrūto sauli.   Miglājs apgriežas uz otra sāna. No izmirkušām drānām lāses uz lapu pietvīkušiem vaigiem pil.   Novembris vēl silts. Rāms –
kā savu kailumu
kā kļavu padošanos gaidot.     ***
Tava balss
caur tumsu un jūras auriem
mazliet uztraukta un sagurusi.
Manējā – maiga.

Ir bijis arī otrādi.

Balss ir savāda padarīšana –
viss atkarīgs no dzirdes
reizēm tavu balsi 
atskaņoju dažādās frekvencēs
katru tās svārstību ierakstu nošu līnijās 
izdziedu – savējā
reizēm tā visu dienu skan uz kakla 
zem matiem
gribas to iepīt bizē kopā ar purpura lentīti
galā aizsienot mezglu


citreiz tai vajag tavas acis un lūpas
lai varu vērot kā mainās zīlītes
plūst elpa.

Balss ir ārpus skaņas
tā klājas uz miesas iesūcas porās
kā lavandas eļļa.     ***   Mašīnas murrāšana palīdz aizmigt lukturis apzeltī tāltālu bruģi asfaltu vai granti (puspievērtām acīm grūti saprast) migla rasina stiklu un reizēm atskan logu tīrītāja puksti   Mūzika.  – Vai tu to klausies? Es nedzirdu. Tā izšķīst naksnīgajās debesīs.   Varbūt vienkārši iemiegu.   Un balss tava tāla – silts novembris.

Share