Vija Birkova norāda, ka viņas darbs un ikdiena nevienu brīdi nav bijuši saistīti ar literatūru. Uz to viņa gājusi un tiekusies neapzināti. Dzejniece teic: „Man ir bijuši un ir visbrīnišķīgākie skolotāji šajā jomā. Sevis skaistāko daļu ierakstu dzejā, ar atlikušo cenšos sadzīvot, bet, var jau būt, ka arī atlikušais dzejā atrod savu vietu.”
Peresmenka
I
Ziemīgs vējš uzstājīgi glauda mašīnas pliko pakausi
brīžiem saltie pirksti sniedzas līdz kaklam un pleciem
(kaimiņam garlaicīgi – iekāpj manā mašīnā un tarkšķ telefonā kā tāls radio)
iztēlē zīmēju vaibstus pelēka metāla kārbiņām ar ziliem jumtiem kā beretēm
logi vēsi līdzīgi tavām acīm bet lūpu nav
neatceros
kailie koki aiz pelēkajām kārbām šķiet silti lai gan vējš
ar vienu roku apķēries ap viņiem ar otru
tvarsta rindā stāvošās mašīnas un cilvēkus
peresmenka –
piebrauc balts izrūsējis busiņš un tumšā formā tērpti stāvi
cits aiz cita pazūd vienā no pelēkajām kārbām ar zilu bereti
(vēl stundu klausos radio)
no tevis neko citu neatceros –
pelēka metāla kārba ar tumšiem logiem paliek aiz muguras
gaisma uzaususi sauli neredz
bet es to jūtu – atdzisusī asins lēnām silst un pirkstu galos sāp tik ļoti
ka novaidos
Ak, mūžs! Tā arī būtu aizmigusi
pat plakstus nevajadzētu mirkšķināt
tik liels būtu bijis mans miers no atdzišanas
kā lēna nomiršana
bet – ziemu nomainīja saule...
II
Dēls manai mašīnai nomainīja ziemas riepas
vienmēr paticis ātrums un smeldzoša mūzika
kurai var pilnā balsī aurot līdzi
varbūt tāpēc esmu laimīga
ka sāpe aizplūst izaurojas izraudās
pa nemanāmām mašīnas šķirbām logiem lūku izdeg
kā krievijā lietais benzīns – gabaliem ne pilēm
un varbūt tāpēc tu seko manām acīm kā mēnessērdzīgais –
pat kādā pitalovas kafejnīcā
dzerot trīs vienā caurspīdošā plastmasas glāzē
kuru grūti noturēt rokās
kur pārdevēja pāri visai telpai nokliedzas – Koļa, zavari čaiņik!
un pasniedz milzīgu gan ne vairs baltu čaiņiku koļam
iznirstošam no telpas tālākā gala
gar saldētu cūku kāju galvu un citu subproduktu vitrīnām
lēni slājošam pretī saucienam
– tu sēdi man pretī un smaidi
arī es smaidu
un dzeru trīs vienā.
Un koļa smaida un pārdevēja –
cik gan cilvēks vienatnē ar sevi un sauli izskatās laimīgs.
Novembra etīdes
***
Izspūruši mati piesedz kaistošu vaigu
kaklu plecu ja būtu garāki
piesegtu arī kreiso sānu.
Neizturēju
paskatījos tev acīs.
Skatienu trajektorijas taranēja
kaut kur telpas vidū tik skaļi ka es nedzirdēju –
runāja kāds
vai visi apdulluši no blīkšķa.
Divi acu pāri kā iztramdītas dūjas tekalēja.
Drebēja rokas un kafiju dzēru es ātri.
Atceros tikai balsi. Fonā –
Balts klusums un cilvēku kustīgie augumi.
Siltums nekur neaizplūda tas svelmaini kāpa lūpās un acīs:
– Šķiet, man ir drudzis.
***
es varētu piesūkties garāmejošām lūpām
goncīti dzert lētas cigaretes pīpēt spiegt nakts vidū
traukus plēst
aizveru durvis muti ausis acis
dienu atstāju kā vienreizējas lietošanas glāzi
apgrauztu ābola serdi
ārpus visa
kas sakļauj salipina salauž
gribu
***
Precīzi zinu
kad
gaiss saldi sabiezēja
mums apkārt.
Trūka elpas
bet elpojām –
kā bērnībā brienot
vakara rasā
skatiens – stirna
spožas acis
vai
aizbēgot no visiem
pieturā raudāju
dūja ielaidās klēpī.
Trūka elpas
bet elpoju –
brīnuma gaismas
maiguma pilna.
***
Ziemeļaustrumos mēļi zied kļavas.
Rītos lapu āda kļūst caurspīdīga –
kapilāri kā tīkls aizrūto sauli.
Miglājs apgriežas uz otra sāna.
No izmirkušām drānām lāses
uz lapu pietvīkušiem vaigiem pil.
Novembris vēl silts. Rāms –
kā savu kailumu
kā kļavu padošanos gaidot.
***
Tava balss
caur tumsu un jūras auriem
mazliet uztraukta un sagurusi.
Manējā – maiga.
Ir bijis arī otrādi.
Balss ir savāda padarīšana –
viss atkarīgs no dzirdes
reizēm tavu balsi
atskaņoju dažādās frekvencēs
katru tās svārstību ierakstu nošu līnijās
izdziedu – savējā
reizēm tā visu dienu skan uz kakla
zem matiem
gribas to iepīt bizē kopā ar purpura lentīti
galā aizsienot mezglu citreiz tai vajag tavas acis un lūpas
lai varu vērot kā mainās zīlītes
plūst elpa.
Balss ir ārpus skaņas
tā klājas uz miesas iesūcas porās
kā lavandas eļļa.
***
Mašīnas murrāšana palīdz aizmigt
lukturis apzeltī tāltālu bruģi
asfaltu vai granti
(puspievērtām acīm grūti saprast)
migla rasina stiklu
un reizēm atskan logu tīrītāja puksti
Mūzika.
– Vai tu to klausies?
Es nedzirdu.
Tā izšķīst naksnīgajās debesīs.
Varbūt vienkārši iemiegu.
Un balss tava tāla –
silts novembris.