KRAKK! BLĪKŠ! URRRRR! Kao Viets Ngujens „Lāčplēša dzimšana” un „Lāčplēša hronika”

Prievītes pie mugursomām, Nameja gredzenus pirkstos un cilvēku tūkstošus, kas skaļi dzied līdzi tautasdziesmām, var manīt vienīgi smagās mūzikas koncertos un reizi piecgadē Dziesmu svētkos. Drūmi, tāpēc fakts, ka senseno Andreja Pumpura eposu „Lāčplēsis” no putekļiem izcēlis un pārvērtis komiksā kāds vjetnamiešu frīks, nevis apgarots latvju bāleliņš, – nepārsteidz.

Un tomēr nekā pārlieku frīkaina Kao Vieta Ngujena izvēlē nav – nonākšana pie šāda pirmavota bijusi visai likumsakarīga. „Es gribētu kaut ko no klasikas – visīsāko, vismazāko,”[1] reiz jaunais mākslinieks teica kādai bibliotekārei, lai varētu pilnīgāk apgūt latviešu valodu; un paldies, ka šis lūgums tika izpildīts pēc tīrākās sirdsapziņas! Andreja Pumpura eposs, kuru bez drauga palīdzības diezin vai puisim būtu izdevies sagremot, tad arī motivējis mākslinieku no austrumu tematikas pārorientēties uz seno baltu tēlojumu un „Lāčplēša” atveidojumu komiksā izvēlēties par Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas diplomdarba grafikā mērķi (darbs novērtēts ar izcili!).

Komiksu grāmatu „Lāčplēša dzimšana” (Zvaigzne ABC, 2009) un „Lāčplēša hronika” (Zvaigzne ABC, 2012) ilustratīvais materiāls, kas tapis jauktā zīmēšanas tehnikā, izmantojot akvareļus, krāsainos zīmuļus, flomāsterus un tušu, ir būtiski dominējošs pār tekstuālo. Abās grāmatās K. V. Ngujens izmantojis lielākoties zemes (brūno, zaļo, pelēko) un saules (zeltaino un ugunssarkano) toņus – apzināti vai neapzināti, taču šī īpatnība akcentē seno baltu ciešo saikni ar dabu un dara komiksus ļoti piestāvošus mūsu rāmajai mentalitātei. Diemžēl pašreizējo Latvijas iedzīvotāju multinacionālums gan jaunajam māksliniekam pamatīgi sajaucis galvu, jo komiksa varoņi drīzāk līdzinās mongoļiem vai mūsu paskarbajiem kaimiņiem somugriem un baltiskumu karotāju un pagānisko dievu vaibstos sazīmēt ir grūti. Arī pats Lāčplēsis, kas abās grāmatās vēl ir zīdaiņa un bērna vecumā, drīzāk līdzinās robustai meitenei, nevis topošajam tautas atbrīvotājam.

K. V. Ngujena veikums pielīdzināms kinofilmām, kas uzņemtas pēc konkrēta literāra darba motīviem, taču ekranizācija vērtējama vien kā režisora fantāzija par konkrēto tēmu. „Lāčplēša dzimšanā” K. V. Ngujens piedāvā savu Lāčplēša izcelsmes versiju, eposā ietverto skopo informāciju samiksējot ar latviešu tautas teiku materiālu un pamatīgi piefantazējot klāt. Lāčplēsis, Jodu valdnieka nogalētā Pērkona kalēja dēls, piekopj mauglisku dzīvesveidu līdz pat 7 gadu vecumam (vai ilgāk – to uzzināsim vien nākamajās komiksa daļās), mitinoties mežā starp lāčiem, nesaprotot cilvēku valodu un neredzot atšķirību starp sevi un dzīvniekiem, lai gan A. Pumpura gādīgās rokas Lāčplēsi jau mazuļa vecumā nodod Lielvārda apgādībā. Taču „Lāčplēša dzimšana” absolūti nav rāms un bērnišķīgs pastāstiņš par maza, lāčausaina puisēna bērnību, kā pēc apraksta varētu likties – autors tautas varoņa izcelsmi un turpmākās gaitas atklāj caur nemitīgiem baltiešu cīniņiem, sižetu veidojot ļoti dinamisku (nepārtraukta kustība raksturīga arī „Lāčplēša hronikai”).

Pašizdomātais Lāčplēša dzīves gājums ļauj K. V. Ngujenu vērtēt ne vien kā talantīgu mākslinieku, bet arī kā potenciālu pasaku rakstnieku, kas apveltīts ar plašu iztēli, vienīgi pie izteiksmes veida derētu piestrādāt rūpīgāk (vietumis teksts ir nevajadzīgi panaivs), kā arī turpināt latviešu valodas pilnīgāku apguvi un vārdu krājuma paplašināšanu. Lai arī uzrakstīt tekstu „Lāčplēša dzimšanai” K. V. Njugenam palīdzējusi rozentāļu latviešu valodas skolotāja, visai nesaprotama ir dažādu nedzirdētu izsauksmes vārdu, kas paredzēti skaņu atdarināšanai, izvēle. Piemēram: „Brangs! Brangs!” (putnu spārnu vēzieni) un „Kennn!” (skaņa, zobeniem saduroties). Pārējie („Trah!”, „Urrrr!” „Lāčplēša dzimšanā” un „Horaaa!”, „Krakamm!” „Lāčplēša hronikā”) arī ir tikpat savādi, tomēr pieņemamāki.

Lai gan pirmajā komiksu grāmatā lielākoties dominē K. V. Ngujena fantāzija, stāstījumā vairākkārt iekļauti arī patiesi vēsturiski un mitoloģiski fakti, ko autors pasniedz kā atsevišķas piebildes uz lapaspušu malām, piemēram: „Pēkons ir senbaltiešu dievs un jodu vajātājs. Jūlijs ir Pērkona medību laiks, velni un jodi baidās no viņa un paslēpjas ozolos.” (9) „Lāčplēša hronikā” gan šī izglītošana turpināta netiek. K. V. Ngujens tajā aizrautīgi fantazē tālāk, no A. Pumpura paņemot vien pašu dievu sapulces faktu un galveno tematiku (krustnešu ienākšanu Baltijā), taču tās norisi diriģējot pēc saviem ieskatiem. Savādi, taču sapulces laikā Lāčplēsis joprojām ir mazs zēns, kas parādījies likteņa dieviešu vīzijās. Kur tad biklā Staburadzīte un stāsts par stalto jaunieti, kas iemests atvarā, guļot raganu jājamajā bluķī? Tā vietā K. V. Ngujens iekļāvis epizodi, kurā mauglis Lāčplēsis jau agrā bērnībā stājas pretī Tumšajam bruņiniekam un gandrīz iet bojā (ar šiem notikumiem grāmata beidzas). Viela pārdomām – kā un vai nākamajos izdevumos autoram izdosies sabalansēt šīs hronoloģiskās atšķirības?

Komiksu grāmatu „Lāčplēša dzimšana” un „Lāčplēša hronika” lasītāju auditoriju iespējams izvērst ļoti plaši – sākot no maziem puišeļiem, kurus aizrauj zobenu kaujas, dievi, kas lidinās gaisā, un baismīgi varoņi maskās, un beidzot ar mūsdienīgām latviešu valodas skolotājām, kam vecais Lāčplēsis jau sen ir līdz kaklam un kas mācību stundās eposu vietā labprātāk lasītu komiksus (vismaz pa kluso – zem galda). Jācer, ka arī K. V. Ngujena aizrautība nemazināsies un tuvākajā laikā viņš komiksu veidā izstāstīs mums visu Lāčplēša dzīvesstāstu un, kas zina – varbūt tam būs gluži citādas beigas...