
Katru pašmāju autora darbu, kas paredzēts bērnu auditorijai, domās ceļu uz pjedestāliņa un pašam autoram atzinīgi papliķēju pa plecu. Izklausās pēc suņa astes cilāšanas, tomēr lielākoties latviešu bērnu grāmatas ir tiešām vērtīgas, turklāt aizraujošu tekstu papildina oriģinālas ilustrācijas, veidojot lielisku tandēmu. Vienīgi izdevumu skaits apbēdina.
Par laimi, latviešu bērnu literatūrai pēdējā gadu desmita laikā izkristalizējusies pašai sava mamma, kuras pienākumi arī nav no vienkāršākajiem. Proti, regulāri iepriecināt mazos lasītājus ar saviem jaunpienesumiem un gādīgi apčubināt arī kolēģu sastrādāto. Ineses Zanderes pjedestāls nu jau ietiecas debesīs – viņa ir autore vairāk nekā 20 bērnu grāmatām, turklāt katra ir atšķirīga, savdabīga un viltīgi pamācoša (piem., „Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti” un „Kā Lupatiņi mazgājās”).
„Trīs draugi vienas upes krastā” (Liels un mazs, 2014) uzrunā ar savu vienkāršību. Grāmata ir krāsaina, tomēr piezemēta, „silta” un ļoti atbilstoša latvieša mentalitātei – ilustrācijās dominē brūnais, sarkanbrūnais, maigi oranžais un tumši zaļais tonis. Arī I. Zanderes stāstījums ir rāms, plūstošs – kā upe, pie kuras sēž draugi un apcer savus nākotnes plānus. Taču vienlaikus tā ir mūsdienīga pasaka par šobrīd aktuālo mājokļa jautājuma tēmu, lai gan izteikti modernu to dara viens vienīgs vārds – PROJEKTS, bez kura būvniecība vairs nav iespējama vispār, – projekti mēdz būt pat suņu būdām.
Kā jau īstenai pasakai pieklājas, tā sākas ar klasisko vārdu „reiz”. Trīs draugi – krievu krauklis, vācu vēzis un zviedru zirgs –, kas nu jau ir pieauguši un gatavi apņemt sievas, nolemj celt māju, kurā visi varētu itin mīlīgi mitināties. Bet, ak vai, – nesakrīt projekti! Loģiski, jo vēži dzīvo ūdenī, zirgi ganās leknās pļavās, bet kraukļi mājo koku galotnēs. Un te nekas nav maināms, tā ir lietu dabiskā kārtība. Tāpat pārliecībā, ka vēža ģimene neskraidīs pa pļavu, kraukļa – nelīdīs ūdenī un zirga – nekad nelidos. Vienojošais elements ir tikai upe, kas folklorā tiek atspoguļota kā nosacīta meditāciju vieta – arī I. Zanderes dažādos līmeņos dzīvojošie trīs draugi satiekas krastmalā un mēģina rast kopsaucēju.
Mitoloģiski maģiskais skaitlis „3” dominē arī visos projektu aprakstos: „trīs sprīžus zem ūdens”, „trīs hektāru platībā” un „trīs metru augstumā”. Šis ūdens – zemes – debesu dalījums un atšķirīgie projekti draugus satrauc tik ļoti, ka saruna novirzās pilnīgi absurdā gultnē, t. i., piepeši tiek apšaubīta pat precēšanās nepieciešamība vispār. Par laimi, I. Zandere īstajā brīdī veikli pamāj ar burvju nūjiņu, visas nesaskaņas izčib, un pasakai ir tradicionālas, mierpilnas beigas ar ilgas un laimīgas dzīvošanas potenciālu.
Pieaugušajiem līdz ar grāmatas pirmo teikumu noteikti rodas jautājums – kāpēc zvēriem tieši šādas tautības? Varbūt ir vērts noraust vēstures grāmatai putekļus un atminēties likumsakarības? Taču šī ir bērnu literatūra. Bērns nepārzina vēsturi (viņam pirmsskolas vecumā tas arī nav jādara), taču, iespējams, kopā ar tēti ir skatījies hokeju vai kopā ar mammu – Eirovīziju, tāpēc varētu būt dzirdējis par šo lielvalstu, tautu esamību. Ja tomēr nav, mākslinieks Juris Petraškevičs grāmatas ilustrācijās ieslēpis nelielu špikeri, katru no zvēriem attēlojot tradicionāli, pat stereotipiski. Proti, kraukli – miliča cepurē, vēzi – frakā, bet zirgu – kreklā un bikšturos, kas ieturēti Zviedrijas karoga krāsās.
Kopumā grāmatas vizuālais noformējums ir izteikti bērnišķīgs – tieši tāds, kāds bērniem varētu patikt, jo imitē viņu radošās izpausmes. Grāmatā ieraugāmi tipiski otrklasnieka koki ar varenu stumbru un tieviem, līkiem zariem un par bērnības klasiku kļuvušās spēcīgās zīmuļa kontūrlīnijas, kas redzamas cauri krāsojumam. Sazīmējami arī guašas krāsu triepieni un flomāsteru visvarenība. Un neviena teksta līnija nav perfekti taisna, un burti ir dažāda lieluma. Teksta ir maz, galvenā vieta katrā atvērumā atvēlēta krāsainajām ilustrācijām, kas viscaur grāmatai atspoguļo fantastiski avatārisku vidi ar gigantiskiem kokiem, eksotiskiem augiem un zivīm Lohnesa briesmoņa izmērā.
Ineses Zanderes valoda ir ļoti vienkārša, saprotama arī pavisam maziem un lieliski piemērota tam, lai pasaku varētu klausīties pirms miega:
„Iestājās klusums, tikai upe čaloja un traucēja trim draugiem domāt. Pagāja viena stunda, otra stunda, trešā stunda, bet trīs draugi vēl aizvien domāja.”
Vecākiem tikai jāsagatavo atbildes uz jautājumiem: kas ir projekts? kas ir hektārs? kā izskatās dubultdurvis? un ko nozīmē „ekstravagants”? Rakstniece meistarīgi izved pašradītos tēlus cauri sarežģījumiem un piedāvā samilzušajai problēmai mierpilnu atrisinājumu bez kašķiem, apvainojumiem un plūkšanās. Turklāt atšķirīgās nacionalitātes, tātad arī temperamenti absolūti nav strīda motivētāji, tieši pretēji – I. Zandere visus zvērus rātni sasēdina upes krastā un liek tiem… vienkārši domāt. Attiecīgi šis ir brīnišķīgs piemērs, kā bērnam mācīt savaldīt savas emocijas: „Vai atceries, ko grāmatā darīja vēzis, krauklis un zirgs?”
Pasaka „Trīs draugi vienas upes krastā” ir universāla – piemēram, grāmatu iespējams pasniegt jaunajam pārim kāzās kā asprātīgu mājienu savas ligzdiņas vīšanai. Tikpat labi tā noder, nākot uz sālsmaizes svinībām jaunuzceltā mājoklī, – arī pieaugušajiem būs, par ko pasmaidīt, atceroties savas ambīcijas un savus projektus. Un, protams, smaidīs arī bērni, fantazējot par to, ka garām lidojošais krauklis noteikti dodas uz savu ekstravaganto guļamistabu triju metru augstumā.