Čaplina pudele. Jusi Adlers-Olsens „Vēstule pudelē”

Rakstnieks ir izdomājis izteiksmīgu veidu, kā tiek uzrakstīts teksts uz vēstules, kura tiks ielikta pudelē: „Ar koka skaidu iedūra plaukstas pamatnē tik stipri, ka acīs nevilšus sariesās asaras. Minūti vai divas viņš ļāva asinīm pilēt uz spožās kurpes. Tad noplēsa lielu papīra gabalu un iemērca skaidu asinīs, bet pēc tam grozījās un raustīja ķēdi tā, lai varētu saskatīt, ko raksta sev aiz muguras. Cik vien labi spēdams, viņš sīkiem burtiņiem pastāstīja par savu nelaimi. Pēdīgi parakstījās, saritināja papīru un iebāza to pudelē.” (9) Taču J. Adlera-Olsena darbs nav spilgtākais sava žanra pārstāvis vai, precīzāk, grāmatas uzmanības centrā ir kriminālromāna žanram ne tik tipiskā psiholoģija intrigas atrisināšanas un darbības vietā. Rakstnieks neliek lasītājiem neziņā meklēt vainīgo un nerada intrigu par to, kurš varētu būt aukstasinīgais slepkava. Tā vietā var brīvi sekot līdzi ikviena varoņa rīcībai un domām. Jau romāna sākumā autors piedāvā iepazīties ar visiem kriminālromāna varoņiem – gan Q nodaļas darbiniekiem, gan noziedznieku, gan upuriem. Nodaļu nomaina nodaļa, kas paralēli ļauj iepazīst noziedznieku, izmeklētājus un pārējās iesaistītās puses.

Noziedznieks nav no nekurienes uzradies ļaundaris, viņa rīcība tiek rūpīgi pamatota. Tiek pastāstīts, kāpēc no mācītāja ģimenes nākušais vīrietis par savu nopelnīšanas un dzīvesveida avotu ir izvēlējies bērnus no reliģiskām ģimenēm. No ģimenēm tiek pieprasīta izpirkuma nauda, un viens no diviem nolaupītajiem bērniem parasti tiek nogalināts. Jau kopš bērnības galvenajam varonim ticība ir bijusi kaut kas pretdabisks, iekšēji abi ar māsu ir alkuši citu dzīvi – brīvu no aizspriedumiem, liekulības un aizraujošu: „Kad viņi piedalījās obligātajās Bībeles stundās vai dievkalpojumā stāvēja pret debesīm pastiepto roku mudžeklī, starp gaviļu kliedzieniem un ekstāzes pārņemtajiem pieaugušajiem, viņi pavērsa skatienu uz iekšu un kavējās paši savā realitātē.” (168) Viņi bija bērni, kuri alka prieka, bet vecāku izvēle par labu reliģijai to liedza. Pēdējā reize, kad bērnu slepkava smejas, ir brīdis bērnībā: tēvs – mācītājs – viņu noper par to, ka viņš ir attēlojis Čārliju Čaplinu. Zem dēla gultas tiek atrasti 24 žurnāli, par katru žurnāla numuru pienākas sitiens, kas tiek dubultots, jo dēls tēvam neatbild, kur tos ņēmis. Šīs epizodes rakstnieks pasniedz kā atmiņas, kuras tiek iestarpinātas starp epizodi par noziedznieka sievu, kura vīru ir krāpusi. Tāpat kā tēvs ir sodījis dēlu par dzīves prieku, tā to dara nu jau pieaugušais vīrietis attiecībā pret savu sievu.

Ne mazāko līdzjūtību šis varonis neizjūt, regulāri nogalinot mazus bērnus, pirms tam no vecākiem vēl saņemot izpirkuma naudu. Izveicīgais slepkava tādejādi ne tikai nopelna naudu iztikai, bet arī attīra pasauli no reliģiskiem personāžiem. Savā ziņā ļaundaris un ticības nīdējs jūtas kā veicot misiju: „Tomēr tieši otrais dēls un vidējā no māsiņām – ceturtais numurs bariņā – bija tieši tas, kas vajadzīgs. Viņi bija darbīgi, paši glītākie no bērniem un turklāt noteica toni. Mātes acuraugi. Apzinīgi baznīcas apmeklētāji, bet reizē arī mazliet nevaldāmi. Tādi parasti kādā brīdī kļūst par augstākajiem priesteriem vai tiek izslēgti no draudzes. Ticīgi un tomēr dzīvi apliecinoši. Varbūt mazliet līdzīgi viņam, kāds viņš reiz bija.” (38) Tā slepkava „atbrīvo” bērnus no iespējamām ciešanām, kādas ir bijis spiests piedzīvot pats, – dzīves bez prieka un sapņu piepildījuma.

Čārlija Čaplina talants tiek attīstīts katrā jaunā izpirkšanas gadījumā – gan izmantojot jaunu ārējo veidolu, gan psiholoģiski izspēlējot situācijas, kurām notic ne tikai bērnu vecāki, bet arī izmeklētājs Karls Merks. Ar šo tēlu parasti saistītas komiskās ainas. Autors Karla valodu padara spilgtāku, izmantojot gan sarkasmu, gan izteiksmīgus salīdzinājumus. Kad kolēģis izmeklētājam jautā, vai kaut kas ir palicis pāri no pudeles, kurā tika atrasta vēstule, viņš asi atbild: „Jā, ja tu tos trīstūkstoš piecsimt sīkos gabaliņus skudras pimpja lielumā sauc par „kaut ko”, tie man ir te, plastmasas maisiņā.” (95) Komiskas situācijas tiek radītas, izmantojot Karla un viņa palīga Asada, sīriešu musulmaņa, dialogus, līdz ar to abi partneri, kuri darbā koncentrējas vienam mērķim, savā domāšanā ir ļoti atšķirīgi, un to galvenokārt nosaka dažādā kultūras pieredze un atšķirības. Pārsvarā Asadam daudzus vārdus un terminus, dzīvojot Dānijā, neizdodas uztvert ar pirmo reizi vai arī viņš tos vispār nesaprot. Izmeklēšanas lietas, kas ir piestiprinātas darba kabinetā pie sienas, Asads savieno ar sarkanu un zilu aukliņu, atkarībā no tā, vai tās savā starpā ir saistītas; par šo situāciju Karls reaģē sev piemītošā ironiskajā stilā: „Fantastisks mākslas darbs, Asad. Endijs Vorhols nav dzīvojis velti.” (26) Pavadījis lielāko dzīves daļu Sīrijā, uz šādu frāzi Asads, protams, nevar reaģēt izsmeļoši, tā iemesla dēļ, ka nekad nav dzirdējis par tādu Endiju Vorholu. „Kāds Endijs?” ir vienīgais jautājums, kas izskan no sīrieša mutes.

Arī Karla iekšējais dialogs spēj neitralizēt baiso sižetu. Brīdī, kad Karls redz savu mīļoto Monu apspīlētā blūzē, viņš nespēj domāt un izjūt vienīgi iekāri, bet, iedomājoties sievas draugu – pakistānieti, kurš vienmēr staigā ar turbānu galvā, mēģina saņemt sevi rokās: „„Saņemies, Karl,” viņš nodomāja. „Ja jau to spēj Kurkuma ar sapītu bārdu, tad spēj arī tu.”” (194)

Viena no aktuālākajām romāna tēmām ir reliģija kā viltus glābējs, kas piesaista vājas gribas un ne pārāk izglītotus cilvēkus. Arī Karla Merka palīgs Asads ticības dēļ jūtas ne pārāk labi; dzīve Eiropā nebūt nav tik labvēlīga, kā gribētos... Autors uzmanību pievērš arī attiecību tematikai, kas nevienam no varoņiem nav izdevušās. Reliģijas apkarotāja ģimenē ir bijušas vardarbīgas attiecības, kur tēvs sit gan sievu, gan bērnus. Dēls, kurš izaug no šīs ģimenes, līdz šim nav sitis nedz sievu, nedz dēlu, bet viņš spēj ieslodzīt dzīvesbiedri šaurā telpā, virsū uzmetot kastes, cerot, ka viņa neizdzīvos. Dēlu gan viņš nogādā pie savas māsas ar domu, ka atgriezīsies un audzināšanu pārņems savās rokās. Viņš vēlas pasargāt bērnu no ticības. Savukārt Karls Merks mēģina uzlabot privāto dzīvi, kārtojot attiecības ar sava dēla māti un arvien biežāk tiekoties ar savu draudzeni.

Romāns tiek stāstīts trešajā personā, kas izslēdz iespēju nemanot pievienoties pirmās personas vēstījumam. Nodaļu nomaina nodaļa, paralēli norisinās trīs līdz četri sižeti. Lasītājam vienlaicīgi ir iespēja sekot līdzi gan izmeklētāju darbībai, gan noziedznieka pagātnei un tagadnei, kad viņš ir kopā ar sievu, gan situācijām, kad viņš ir atradis nākamā upura ģimeni. Romānā uzsvars ir novirzīts uz varoņu psiholoģiskajiem raksturiem un skaidrojumu, kāpēc viņi rīkojas tieši tā un ne citādi. J. Adlers-Olsens ļoti detalizēti vēsta par noziedznieka bērnību, lai būtu skaidri viņa rīcības motīvi. Grāmatas beigās šis princips tiek spēcīgi apliecināts: kad Karls kārtējo reizi mēģina noskaidrot, kā slepkavu sauc, tas atbild: „Čaplins.” (471) Slepkava sevī joprojām ir bērns, kurš vēlas priecāties, nav piederīgs reliģijas pasaulei, kas iegrožo cilvēku un soda par vēlmi būt laimīgam...

Lai gan romānam „Vēstule pudelē” iztrūkst intrigas un spraigas darbības, tā psiholoģiskais uzsvars uzrunā: autors kriminālromāna žanru pavērsis sev interesējošā psiholoģisma aspektā. Neesmu lasījusi iepriekš izdotos Jusi Adlera-Olsena darbus „Sieviete būrī” un „Fazānu slepkavas”, kur Q nodaļas izmeklētājs Karls Merks noteikti risina tikpat aizraujošas situācijas, bet pēc iepazīšanās ar detektīvu „Vēstule pudelē” labprāt to izdarītu: interesanti, vai arī šajos romānos autoru interesē varoņu psiholoģija un rīcības iemesli?

*Raidījums "Dzīvīte", 2013. gada 12. septembris