Bērnības mīļuma pasaulē. Uldis Auseklis „apaļš mēness apaļš runcis”

Ar Ulda Ausekļa sirsnīgajiem bērnu dzejoļiem uzaug jau vismaz otrā paaudze – viņa pirmais dzejas krājums „Mēness platmalē” tika izdots pašā deviņdesmito gadu sākumā. Savukārt jau astoņdesmitajos gados rakstnieks ir sakārtojis dažādas bērnu grāmatas.

Grāmatiņā „apaļš mēness apaļš runcis” sastopamie dzejoļi ir „pārlaicīgi” – gluži vienkārši tāpēc, ka dzejoļos, dzejas tēlu vidū nav tādu reāliju, kas iezīmētu jelkādu specifisku „laikmetīgumu”. Tiklab es tos varētu lasīt, piemēram, savā bērnībā deviņdesmitajos, un man nerastos lieki jautājumi vai neskaidrības, un tikpat labi es tos varu lasīt 2013. gada jūlijā savam bērnam. Dzejoļi ir mīlīgi, sirsnīgi, nesarežģīti – jauka lasāmviela pirmsskolas vecuma bērniem. Tie mazie lasītāji, kuriem jau tuvojas skolas vecums, iespējams, vēl jo labāk spēs „nolasīt”, uztvert arī neuzbāzīgi tverto ētisko slāni U. Ausekļa dzejā, precīzāk šajā grāmatiņā izteiktāks „gaišās ētikas” slānis ieausts dzejoļos „labrīt!” („un nu man netrūkst nevienam / labrīt // ne sunim kas atiež zobus / un gatavs riet / ne kaimiņu puikam kas pūcīgs / grasās garām skriet // (...) nu man netrūkst nevienam / labrīt”), „kaķēns palicis viens”, kur vēstīts par kaķubērnu, kas palicis bez pajumtes, visticamāk cilvēku bezatbildības dēļ, mazajam lasītājam rosinot vērtīgas pārdomas: līdzi jušanu kaķēna skumjām pēc pajumtes, aizdomājoties, kāpēc šādas situācijas rodas un, iespējams, pašam palīdzot augt par atbildīgāku cilvēku. Arī dzejolis „dievmārīte”, kas būtībā vēsta par Latviju, apveltīts ar gaišu ētisko pamācību bērniem: „pati maza / bet par citu mazu / padomāt prot” dzejolī „runcis bīdelē miltus” runcis cītīgi bīdelē miltus, lai visas kaķenes saviem mazuļiem varētu sacept „pīrādziņus siltus”, tāpēc noslēgumā lasītājam retoriski tiek jautāts: „kurš tam (aut. piez. – čaklajam runcim) piedāvās / pīrādziņus siltus?” Delikātā veidā ietverta pamācība par laba atdarīšanu ar labu jeb cita darba novērtēšana, atalgošana.

Viens no visbiežāk sastopamajiem dzejas tēliem šajā grāmatā ir runcis. Tas ir arī viens no iecienītākajiem un plašāk tiražētajiem tēliem U. Ausekļa bērnu dzejā kopumā – runča tēls sastopams lielā daļā viņa dzejoļu; laikā no 2002. līdz 2010. gadam ir izdotas pat atsevišķas grāmatas „Ko dara runcis Francis”, „Runcis Francis un Parīzes dancis”, „Runcis Francis jeb Pasaule sēd uz velosipēda”.

Šoreiz runcis (lai gan netiek saukts par Franci) U. Ausekļa dzejā tiek atklāts gan kā sirsnīgs bērna draugs un jautrs nebēdnis, gan kā labdabīgs „viltnieks”, kas no galda „nozadzis” tunci, gan čakls bīdelētājs utt. Dzejoļos sastopama arī skaista hiperbola jeb kaķene ar fantastiski garām ūsām: „manai kaķenītei Sisī / ūsas garas garas garas / nu tik garas / ka viegli palekdamās / viņa nogrūž zvaigznes no debesīm” un skumīgs pamestais kaķēns Talsos. Tuvi, saprotami un „uzrunājoši” mazajiem dzejas lasītājiem droši vien būs arī visi pārējie U. Ausekļa dzejoļu tēli – ezēni, pelēni, mamma, tētis, vecmamma u. c. radinieki, mārīte, putni (strazds, stārķis), gliemeži u. c.

Vairāki dzejoļi izceļas ar īpašu ritmiku, kas tos tuvina skaitāmpantu izteiksmei; šāda uzsvērti ritmizēta pieeja, klausoties dzejoļu lasījumu, īpaši saistoša būs tieši pirmsskolas vecuma bērniem. Piemēram, manai teju piecus gadus vecajai klausītājai grāmata nolasīta priekšā vienu reizi – toties pēc tam bieži dažādās intonācijās dzirdu vienas frāzes skandēšanu, kas ir ne vien dzejoļa rinda, bet arī pats grāmatas nosaukums – „apaļš mēness apaļš runcis”. Iespējams, tieši šajā frāzē slēpjas īpaši veiksmīga, spēcīga asociativitāte, tāpēc pat piecgadīgs bērns dzejoli var itin viegli iemācīties no galvas.

Interesants elements ir dzejoļu tapšanas vieta un laiks, kas atzīmēts katra konkrētā teksta beigās. Vietumis arī atzīmēts, ka dzejolis tapis, piemēram, ceļā no vienas minētās vietas uz otru vai vienkārši – ceļā. Mazajam lasītājam šis elements visdrīzāk nekādu īpašu interesi gan neraisīs, tomēr, domājot par autoru, var atcerēties: kādā intervijā Uldis Auseklis minējis, ka ir ļoti pateicīgs vietām (un arī laikam), kas inspirējušas radīt konkrētus dzejoļus. Tāpēc piezīme par teksta tapšanas vietu varētu tikt uztverta kā sava veida „pateicība” konkrētajam brīdim, kas palīdzējis dzejolim „dzimt”.

Taču piezīme zem katra dzejoļa nav vienīgā detaļa, kura kādai noteiktai Latvijas vietai/vietvārdam piešķir īpašu nozīmi šajā grāmatā – vairākos dzejoļos te rotaļīgi apspēlēti vai integrēti vietvārdi. Dzejolī „ceļa dziesmiņa” vairākkārt tiek atkārtota frāze „uz Lutriņiem uz Lutriņiem”: gan veidojot skanisku efektu, gan piešķirot īpašu ritmu un kustības dinamiku tēlotajam braucienam „ar veļļukiem”. Bezmāju kaķēnam tiek dots Talsiņa vārds, jo tas, šķiet, pamanīts Talsos; runcis miltus bīdelē tieši Blīdenē, un mince Saldū ceļ galdā pīrāgus, jo tieši tā dzejoļa ietvaros atkal veidojas veiksmīga skaniskā saspēle.

Dzejoļus ilustrējusi māksliniece Signe Ērmane-Ļitvina: ilustrācijas – atbilstoši U. Ausekļa dzejoļu noskaņai – arī ir ļoti sirsnīgas, mīlīgas, nepretenciozas, bērnišķīgi jaukas. Kopējā to tēlainība ir gana tradicionāla, varētu pat sacīt, ka ilustrācijas veidotas gaužām „klasiskā” latviešu bērnu grāmatu ilustrēšanas manierē, atgādina kaut ko jau redzētu. Tomēr tas nav mīnuss, jo katram pirmsskolniekam pasaule ir jauna, un kāpēc gan neļaut bērnam sildīties „mīļuma saulītē”, kur zīmētā vide ir viscaur smaidoša, mammas – allaž laimīgas un košas, un viss ir omulīgs, mājīgs, bez asām šķautnēm vai skarbiem kontrastiem?