Latviešu orvels. Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis"

“Pie visām notikušām pašnāvībām es neesmu vainīga. Akmeņi manos pamatos ir tīri un labi akmeņi. Tiem ir stingras un godīgas dvēseles. Tāpat mani baļķi. Tie visi savā laikā smaidot auguši pret debesīm; (..) tie ar lepnumu tur manus sānus pret visām aukām un lietiem. Paši cilvēki ir vainīgi. Viņu sirdis ir izkutējušas un kļuvušas gļēvas, tāpēc tie iet bojā pirms laika, pārziņa kungs!”

/Aleksandrs Čaks/

Daļēji šis citāts no A. Čaka stāsta “Kalte” (krājumā “Aizslēgtās durvis”, 1938) varētu raksturot noskaņas Osvalda Zebra romānā: dzīvs, reflektējošs koka nams, kas ik pa laikam ierunājas, iečīkstas, bet visbiežāk klusē, ļaujoties savam it kā loģiskajam, tomēr dramatiskajam liktenim; vēstītājs, kas it kā nav tas pats, kas koka nams, tomēr vērtē savus varoņus, piešķirdams zināmu daudzumu ironijas, runājot par negatīvajiem tēliem (romānā tie ir spilgti arī gluži fiziski) un cienīgi līdzpārdzīvodams varoņiem, kas cīnās ar ļaunumu.

Čaka dzīvais nams ir ne tikai sirsnīgāks, bet arī iekļauts padziļinātā sentimenta, stilizācijas un poētiskuma matricā – vienvārdsakot, modernisma un autora labsirdīgā lirisma caurstrāvots tēls; Čakam personificētās lietas ir cilvēkam iedzimtā dvēseliskuma substrāts. Bet ko uz šī pamata 21. gs. otrajā gadu desmitā lasītājiem stāsta Zebris?

Protams, tas ir stāsts par cilvēkiem – kādu savdabīgu ļaužu “komūnu”, kurai nav ne kaimiņu, ne ārēju ienaidnieku vai draugu un kas apdzīvo vienu konkrētu, pareizāk sakot, pavisam parastu koka namu. Kā pareizi piezīmē galvenais romāna antagonists Zintis, kura garums un nejaukums tiek ne tikai formāli, bet ar laiku arī idejiski autora ekspluatēts – pārmaiņas vecajā namā sākas ar dievticīgās Lidijas apmešanos kādā no izīrētajām istabām. Visi nama iedzīvotāji ir uzskatāmi par noteiktā manierē trakiem un arī dzīvē radošiem (fantazējošiem): fiziķis izgudrotājs, elektriķis tirāns, tulkotāja krāpēja, daži uz saprātu un skaidru veselību maz spējīgi pensionāri, gados jauns sadists un viņa dīvainā māte. Nama nepilnīgās ģimenes veido tieši tādu sociālā un noskaņas dobuma atmosfēru, kāda acīmredzot ir nepieciešama tendenciozajam autoram, jo koka nama pasaule ir apvērsta ar visur esošajiem spoguļiem un aizspogulijas motīvu. Visprātīgākie izrādās mazi bērni, nevis pieaugušie. Kopējo romāna sižetu varētu raksturot ar dažiem intriģējošiem, bet nebūt ne objektīvi tvertiem atslēgas vārdiem: kauns, slepkavība, pašnāvība, totalitārs mikrokosmoss (ja ne fašisms), alkoholisms, vardarbība pret bērniem, bēgšana... Un pēc šīs pārejas no sociālās uz patētisko noti par romāna atslēgvārdiem der arī apakšnodaļu nosaukumi: “Pa lēzenu nogāzi”, “Būrī” utt. Turklāt Zebris veido savu romānu diezgan piesardzīgi un struktūras ziņā praktiski nevainojami: ko sliktu var teikt par trīsdaļīgu, teju dramatisku darbu vai simfoniju atgādinošu kompozīciju, kurā skaidri saskatāma ekspozīcija, iepazīstinot ar koka nama iedzīvotājiem un varbūt kādam lasītājam liekot sašust par to, ka romāns šķietami tiks veidots no stāstiem..? Ekspozīcijai seko darbības kāpinājums un atrisinājums, ko visu jau atkal var redzēt satura rādītājā – starp citu, satura rādītājs ir bijis vajadzīgs vienīgi pašam autoram, citādi tas savā sīkumainajā vēlmē nominēt visus posmus varoņu dzīvē zaudē nozīmi.

Lai dinamizētu romāna formu, Zebris sintezē vairākas metodes vienkopus. Autoram, piemēram, svarīgas šķiet priekšmetu krāsas, ar kurām viņš it kā darbojas kā pedantisks stilists vai saprātīgs gleznotājs – pieņemu, ka ar krāsu un toņu epitetiem tiek mēģināts aizpildīt sižetisko mazasinību, piešķirt valodai zināmu “runīgumu” pat tad, kad nenotiek dramatiski pagriezieni. Jautājums – vai šādi epiteti nepadara vēstījuma stilu primitīvāku vai pārlieku emblēmisku: “”Dies, kāpēc es nevilku savas tumšās tenisenes,” iekšēji sirdījas Mārtiņš un cenšas nepētīt savas brūnās sandalenes, kuru lielajos caurumos smaida dzeltenas zeķes. (..) bet pa gabalu izskatās pēc Gunāra bālajā ģīmī iespraustiem zobiem.” (48. lpp.) Lai gan tiekšanās uz oriģinalitāti var nospēlēt arī ļaunus jokus, jo rodas dīvainas tēlu konstrukcijas (tieši konstrukcijas visā savā samākslotībā), turklāt šajā gadījumā vienkopus: “Sarkanajos matos atspīd balta telefona podziņu gaisma (..); zalktis lūr uz viņas violeto kedu caur kafijbundžas iluminatoru (..); izvelk ko līdzīgu vafeļu paciņai melnā krāsā.” (49. lpp.) Kas par sarežģīto podziņu gaismu? Kas ir kafijbundža? Vai vafeļu paciņas izskatam mūsdienās vēl ir standarts? Autoram ir arī ļoti spraiga fantāzija: “Apakškreklā un melnajās mājas biksēs viņš izskatās pēc draudīga armijas virspavēlnieka, kurš gatavojas gūstekņu pratināšanai.” (59. lpp.)

Tomēr interesanti, ka brīžiem dzīvā nama viszinība pāriet nelielā dokumentālā vērojumā – kā ar slēptu kameru, kas nesaprot gluži visu un kopumā Zebrim ir nepieciešama, lai būvētu romāna konstrukciju un virzītu to pretī absurdam risinājumam un tad – gluži dabiskam atrisinājumam: “Regīna runā kaut ko gluži nesaprotamu, šķiet, par aromātiskām dūmu svecēm, par vīrakiem, kas esot tieši šobrīd dabūjami no kāda Kārļonkuļa. Regīna pamāj Romānam, lai apsēžas, - istabas vidū pie zema galdiņa nomesti četri koši dzelteni spilveni, šķiet, paredzēti sēdēšanai.”¹ (26. lpp.)

Stāsts par koka namu sākas ar kinematogrāfisku skatu no putna lidojuma: “No augšas viss šķiet niecīgs. Viņu cietoksnis – balto ķieģeļu gruveši – ir knapi saredzams. Vārdu sen zaudējusi iela (..) pazūd zem jauno namu terasēm (..).” (9. lpp.) Optiskums, kas it kā nepieder pie cilvēka spējām, kaut vai tas, ka atmiņas glabā vien vecais nams un palīdz uzturēt fotogrāfijas, brīžiem pastiprina notiekošā atsvešinājumu: “Anna raugās krāsu brīnumā, lāses un biezais stikls lauž gaismu vēl un vēl, krāsu pārāk daudz cilvēka acij (..).” (132. lpp.) Runājot par novērojuma poētiku, ko autors cenšas ievīt, nedaudz dīvaini šķiet tas, ka pēc ekspozīcijas koka nams tikai retu reizi nopūšas, viņa “dzīvīgums” un caururbjošs vai virspusējs novērojums tiek aizmirsts, lai parādītos vien noslēgumā. Toties uz nebūt ne obligātu mirkli romānā atdzīvojas mēbeles, kuras iemītnieki vēlas utilizēt; autors it kā atklāj animācijas paņēmienus, nespēdams atturēties no kārdinājuma piešķirt romāna risinājumam sirreālo deus ex machina – vairākkārt atdzīvojas attēli uz apģērba, savu dzīvi sāk dzīvot daža varoņa pirksti, pārvēršoties par čūskām utt. Tas viss, lai veiksmīgi izkļūtu no romāna, vienīgi neskaidra paliek skaļi domājoša runča Gagārina nozīme – uz kurieni šim tēlam būtu jālido? Un kādēļ gan pelēkais runcis nevarētu viņa ievadītā, bet vēlāk pusaizmirstā saimnieka Gunāra tēlu papildināt gluži kā tāda Zaļā vārna?

“Koka nama ļaužu” autoram acīmredzami piemīt arī zināmas literāras apsēstības, kuras viņš, neskatoties uz nu jau otro grāmatu, diezgan apšaubāmā veidā cenšas “izdzīt”, it kā turpinot strādāt pie viena un tā paša teksta. Zebris jau atkal atgriežas pie stāstu krājumā “Brīvība tīklos” iedzīvinātajiem bērnu tēliem, nemaz i nedomādams mainīt viņu vārdus. Literatūrvēsturniekiem būs ko aizdomāties, jo līdz ar romāna parādīšanos vairāki krājuma stāsti sāk izskatīties pēc ne tik veikliem un ne tik pabeigtiem uzmetumiem: piemēram, “Ceļā uz pilsētu” satur “Koka nama ļaužu” noslēdzošās daļas motīvu.

Šķiet, nav mainījies stāstos redzamais idejiskais vektors – romānā autors virzību uz labo tēlo daudz plašāk un dzīvāk, apliecinādams humānismu, bet šoreiz neatsaukdamies uz Andreja Upīša “Robežniekiem” vai Franca Kafkas “Procesu”, tā vietā saturā inkrustējot Dieva meklējumus un arī parodijdzejolīti par Rīgā 19. gs. b. dzimušu žurnālistu Leo Kembeku no Dostojevska “Velniem”: “Lev Kambek i Vek i Vek.” Bet varbūt Zebra nodoms ir pat nopietnāks, nekā Dostojevskim, jo “Vek”, ar ko krievu klasiķis domājis sava laika laikrakstu, nozīmē “gadsimts”, bet vēsturiskā laika ziņā, domājot konkrētu 20. gs. desmitgadi, “Koka nama ļaudis” ir pilnīgi kastrēts romāns. Vai tā ir mākslīga konstrukcija, mahinācija ar ambīcijām tēlot pārlaicīgo? Jā, turklāt uzmācīgi ņemta Džordža Orvela “1984” un Viljama Goldinga “Mušu pavēlnieka” pamatne, kuras ietvaros autors negaidīti sāk konstruēt totalitārisma pasauli iekš koka nama ar vienu līderi un viņa šķietami pamatotām traumām, kas motīvu veidā atrodas arī katram viņa sekotājam. Un te jau arī retās romāna darbības laika norādes iegūst izsmējīgu nozīmi: romānā tēlotais tirāns saņem vērtīgu sarkanu banknoti ar plikpauri, kas tik ļoti atgādina sārtos 10, 100 vai pat 500 padomju rubļus ar Ļeņina galvu. Pēterburga, kas it kā nekad nav bijusi Ļeņingrada, sagrūšana, izlaušanās, robežu atvēršanās – spriediet nu, ko tas viss atgādina, jo Zebra romāns, nelietojot nevienu vēsturisku artefaktu, vēsta par ļoti konkrētu mūsu vēstures posmu.

Ir tīkama Osvalda Zebra literārā ambiciozitāte – uzrakstīt romānu noteikti nav viegli. Pēc apbalvotā stāstu krājuma “Brīvība tīklos”, kas diez vai bija balvas vērts, romāns tiešām vieš cerības nākotnes darbiem. Tomēr jāatzīst, ka literārie avoti, no kuriem rakstnieks smeļ iedvesmu, piemēram, Dostojevskis, Čaks, Orvels vai vēl kāds, paliek ne tikai nepārspēti, bet ir arī nepārliecinoši stilizēti, inkorporēti “pret pašu gribu” darbā, kas varēja iet arī savu ceļu. Uz to norāda viss labais, tehniski daudzsološais, lai gan ne vienmēr viegli izprotamais, kas “Koka nama ļaudīs” atrodams. Runā, ka pasaule savā lieliskumā arī nav radusies ne trijās, ne piecās, bet 7 un pat vairāk dienās.