CONFERENCE
Grāmatā ir trīsdesmit trīs īsi stāsti, apceres par kādu vārdu, kas sākas ar atbilstošu burtu alfabētiskā secībā. Un grāmatā ir trīsdesmit trīs akmeņi – katram stāstam savs. Izskatās, ka stāsti un akmeņi ir dzimuši (vai vismaz auguši) roku rokā – tāpat kā katrs alfabēta burtu pārstāvošais vārds šajā grāmatā ir apaudzis ar savu stāstu un caur to ieguvis savu vērtību un svaru. Akmeņi, kas „apdzīvo” grāmatu, rada iespaidu, ka ir tikuši pacelti no zemes vienaldzības putekļiem, droši vien notīrīti ar skaidru domu palīdzību un ieguvuši katrs sev jaunu seju – cits putna, cits zvēra, cits puķes vai sažņaugtas dūres veidolu –, kā arī jaunu dzīvi. Un, tāpat kā, skatoties uz akmeņiem, rodas sajūta, ka tiem ir vesels dzīvesstāsts stāstāms, arī, lasot īsos stāstus, tā vien šķiet, ka tie ir tikai ievads kaut kam lielākam, ilgtspējīgākam. Tas, protams, rosina lasītāja iztēli un, pat ja neizdodas piekrist visām apcerēm, ko autore piedāvā, lasītājam noteikti rodas pašam sava filozofiska versija par alfabētā piedāvātajiem vārdiem, un uz kaut kur ieraudzītiem akmeņiem arī kādu laiku nebūs iespējams skatīties vienaldzīgi.
Piekrist pilnīgi visam autores teiktajam nemaz arī nevajag – jau no pirmajām rindām ir skaidrs, ka grāmata ir viņas absolūti subjektīvu pārdomu, dzīves secinājumu un apcerējumu virknējums. Rodas sajūta, ka tajā apkopotas idejas un sižeti, kas radušies garu pastaigu vai radoša darba – teiksim, akmentiņu apgleznošanas – laikā. Daži stāsti vairāk līdzinās jūsmīgām apcerēm, piemēram, „Rīga” vai „Ēna”. Citi, piemēram, „Tikums”, ir kā fabula, no kuras var gūt kādu pamācību. Vēl citi stāsti – „Īkšķis”, „Zebra” – ir kā teikas, kurās autore izpaudusi savu versiju par to, kā radušās lietas un kāda ir bijusi kārtība pasaulē laikos, kurus cilvēki vairs neatminas. „Īkšķis”, „Ģimene”, „Uzticība” – tās ir pasakas, kurās darbojas sirreālistiski tēli un risinās fantastiski notikumi: „Kad cilvēku vēl nav bijis, īkšķi bijuši cukursaldi un auguši it visur: uz zemes, uz kalniem un pauguriem, uz kokiem un krūmiem, uz ūdens un pat uz ledus.” (32); „Gumijas zābakam bija sieva. Arī gumijas zābaks. (..) Prieka asaras raušot, galošradiņi jau plānoja, kādu instrumentu baltajiem zābakbēbjiem mācīt, tomēr beigās vienojās par tradīcijas turpināšanu – uzņemt jaunos dalībniekus pašmāju apavkorī.” (24, 26)
Grāmata saturiski ir tikpat raiba, cik raibi ir apgleznotie akmentiņi, kas rotā tās ilustrācijas. Taču tāda acīmredzot arī bijusi autores iecere – parādīt pasaules krāsainību, daudzveidību, katras mazās lietas nozīmīgumu, gandrīz vai ar pirkstu norādot, ka ikvienai lietai ir sava vērtība, sava neatkārtojamā dzīve un sūtība. Pat laternai, kas mīl ielu. Un čiekuram – „bēdu krātuvei”. Un īkšķim, kas, kā izrādās, ir dzīvojis jau ilgi pirms cilvēka rašanās, bijis patstāvīgs un pašpietiekams.
Autore raksta ar apskaužamu tēlainību, un viņas iztēlei arī, šķiet, nav robežu. Tā ir mākslinieciskas dvēseles priekšrocība – saskatīt ikdienišķās lietās pasaules varoņus ar brīnumainiem dzīvesstāstiem un pastāstīt par tiem, izmantojot tādus epitetus, salīdzinājumus un personifikācijas, ka stāsts atdzīvojas un liek sevi ieraudzīt, izgaršot un izsmaržot. Daži stāsti ļoti atgādina miegā redzētus sapņus – tik dzīvi, piesātināti, bet, kad tie beigušies, nevar saprast, vai tam bijis kāds loģisks izskaidrojums.
„Pasaules alfabēts lielajiem un mazajiem” ir darbs vai, precīzāk, daudzu neliela apjoma darbu apkopojums, ko grūti iedalīt vienā konkrētā žanrā. Grāmatā ir pat izraksti no dienasgrāmatas (no Omulības dienasgrāmatas, starp citu!). Mazliet mulsinoša varētu šķist alfabētu pārstāvošo vārdu izvēle – starp tiem nav nekādas loģiskas saiknes, turklāt netiek ievērots arī loģiskāk saprotamais lietvārdu princips – starp tiem „iemaldījušies” arī apstākļa vārdi („Kopā” un „Ļoti”). Daļa stāstu virsrakstu – „Draudzība”, „Februāris”, „Gadījums”, „Matemātika”, „Omulība”, „Tikums”, „Uzticība”, „Vērtība” – var šķist raksturojam pārāk abstraktas parādības, kas parasti nekalpo kā ierasts piemērs alfabēta apguvē. Taču šis darbs nekādi nav saistīts ar alfabēta apguvi! Vismaz ne tradicionālā izpratnē. Grāmatā nevajadzētu meklēt kādas sakarības, loģisku kārtību vai vienotu domu. Kaut gan, nē, vienota doma tomēr ir – tā vien šķiet, ka autore ar nolūku pārkāpusi dažādas robežas un standarta pieņēmumus, lai pavēstītu, ka pasaule ir viens liels, raibs un ar robežām nedalāms kopums, kas pieder visiem: „Pasaule ir tāda pati kā bērnībā – viena visiem. (..) Ja noskrubinātu apmales, žogus un citus šķēršļus savā starpā, visi bērni saprastu, ka pati pasaule ir mājas. Cilvēku šūpulis.” (7)
J. Erlates grāmata „Pasaules alfabēts lielajiem un mazajiem” nav pretencioza, šķiet, tapusi vieglu roku un ir vieglai lasīšanas stundai paredzēta – mierīgai vakara apcerei, domu izvēdināšanai, pasapņošanai par šo un to… Pavisam mazajiem šī grāmata diez vai derēs – ja ar to domājam bērnus –, jo, lai gan saturiski tā būtu saistoša arī mazākajiem lasītājiem, t. i., klausītājiem, grāmatā nav ilustrāciju, kam „piesiet acis” un kurās „iedzīvoties”, kamēr pieaugušais lasa priekšā (un, kā pieredze vēsta, maziem bērniem, kuri paši vēl nelasa, ilustrācijas ir būtiska grāmatas sastāvdaļa). Diemžēl arī tās dažas lappuses ar gleznainajiem akmeņiem situāciju neglābs… Tomēr, ja autore, norādot „lielajiem un mazajiem”, ar to domājusi tā saucamos „pasaules lielos” – varenos, ietekmīgos, noteicējus – un „pasaules mazos” – vājos, neaizsargātos, nenodrošinātos, slimību un nabadzības piemeklētos –, tad, jā, šī grāmata tik tiešām būs piemērota katram, visām kārtām un šķirām (galu galā tā nav grāmata par to, kā gūt panākumus uzņēmējdarbībā vai kā audzēt bonsai kociņus). Tajā sadzīvo gan konkrētu parādību reāls izskaidrojums – kā vieda cilvēka atbildes uz „kāpēcīša” jautājumiem –, gan pasakas ar labām beigām, gan nenopietni stāsti, gan arī gluži fantastiski domu lidojumi par visu un neko. Un tieši tāpēc grāmata derēs gandrīz ikvienam – gan lielākam, gan mazākam (lai ko tas arī nozīmētu) –, lai palasītu un uzlasītu domu akmentiņus, ko autore izkaisījusi pa visu grāmatu, un izlemtu, vai pievienot tos kolekcijai vai mest prom tālu jūrā.
