CONFERENCE
Boriss Groiss ir intelektuālās vides pārstāvis, labi zināms gan Krievijā, gan Eiropā, gan arī Amerikā: uzsācis savu ceļu kā zinātniskais asistents Krievijā, paralēli tam aktīvi interesējoties par neoficiālo mākslu, publicējot rakstus mākslas zinātnē padomju samizdata žurnālos «Часы» un «Обводной канал». 80. gadu sākumā B. Groiss pārcēlās uz Vācijas Federatīvo Republiku, dzīvoja Minhenē un Ķelnē. Viņa zinātniskā biogrāfija ietver darbu Pensilvānijas Universitātes, Dienvidkarolīnas Universitātes Slāvistikas fakultātē, ilgu laiku Boriss Groiss pasniedz krievu kultūras teoriju Vestfāles Vilhelma universitātē. 2011. gadā B. Groiss strādāja par Krievijas paviljona kuratoru 54. Venēcijas biennālē. Turklāt filozofa un kulturologa darbība atspoguļojas arī aktīvā izdevējdarbībā un publicistikā. Vairākas grāmatas publicētas kopautorībā ar Iļju Kabakovu, mākslinieku–konceptuālistu.
„Komunisms. Post Sciptum” ir 2006. gadā publicētā darba „Das kommunistische Postscriptum“ tulkojums. To veikusi Ilva Skulte. Grāmata ir nelielu eseju krājums, kurās autors spriež par, kā nojaušams no nosaukuma, komunisma ideoloģijas lomu 20. gadsimta sabiedriskajā apziņā un šīs mācības sekām mūsdienās. B. Groiss skata komunistisko revolūciju, pirmkārt, caur valodu (linguistic turn): „Komunistiskā revolūcija ir sabiedrības pārlikšana no naudas medija valodas medijā. Tā ir sava veida lingvistiskais pavērsiens sociālajā praksē.” (7). Par kapitālisma mediatoru, pēc kulturologa domām, kalpo nauda, bet komunistiskās sabiedriskās iekārtas galvenais medijs ir valoda. Tādējādi Padomju Savienībā ražotās lietas nebija tik svarīgas tirgus un ekonomikas ziņā (kas būtiski kapitālisma sabiedrībai), bet gan kā ideoloģiski relatīvs izteikums. Esejā „Sabiedrības verbalizācija” kritiķis spriež par Rietumu filozofiju (Sokrāts, Hēgelis, Dekarts) paradoksa koncepcijas kontekstā, kas raksturīgs dažādiem filozofiskiem strāvojumiem. Kartēzisma epoché, kas apzīmē dažādu skatpunktu pretrunas, vēlāk atkārojas Huserla fenomenoloģijā, un jaunas paradoksa ideju attīstības stadijas sasniedza 20. gadsimta franču domātāji – Lakāns, Delēzs, Fuko. Filozofijas un politiskās ideoloģijas mijiedarbe ir daudzu domātāju iecienīta tēma, un Boriss Groiss nav izņēmums. Esejā „Paradoksa vara” autors Padomju Savienību traktē kā tādu varu, kas, pirmkārt, vadās pēc savas personīgās filozofijas. Marksisma–ļeņinisma mācība leģitimēja sovjetu varu kā tādu, un, pēc B. Groisa domām, padomju diktatoru pozīcija intuitīvi sekoja Sokrāta spriedumiem par valdniekiem–filozofiem kā ideāliem pārvaldītājiem. Tā autora prātojumi par komunistisko pēcvārdu noved pie jautājuma par padomju pieredzes unikalitāti un universālo jēgu. Šajā sakarā komunistiskajai ideoloģijai, sekojot B. Groisa atziņām, ir universāls raksturs, un tā polemizē ar mūsdienu ideoloģijām, kas tendētas uz nacionāliem modeļiem un lokālu kultūras identitāti (vienalga, vai tas būtu politiskais islāms, krievu nacionālā ideja vai Rietumu demokrātija).
Kopumā B. Groiss savās esejās cenšas izvairīties no acīmredzamas kritikas (par spīti savai profesionāla kritiķa nostājai). Viņa mērķis ir mēģināt analizēt komunismu nevis lai to attaisnotu vai apsūdzētu, bet gan vēloties šo 20. gadsimta parādību saprast. Izvēloties lingvistisku pieeju komunisma un kapitālisma sabiedrību attēlošanā, autors akcentē ekonomisko pozīciju atšķirības: tas, kas tirgus ekonomikā tiek risināts ar pieprasījuma un piedāvājuma korelāciju, komunismā izvēršas par diskusiju, tātad tiek risināts ar vārda palīdzību. Un šajā tēzē slēpjas viena no pretenzijām pret B. Groisa tekstu: deklaratīvi izvairoties no vēsturiskas pieejas, autoram viegli pārmest skatījuma un secinājumu virspusību. Par piemēru var kalpot B. Groisa izteika par to, ka Padomju Savienībā tika sasniegts komunisms (kad un kādā veidā tas tika sasniegts?). Šāds apgalvojums liek šaubīties. Ne mazāk aiz matiem pievilkts šķiet PSRS salīdzinājums ar Platona valsti, par ko B. Groiss raksta esejā „Paradoksa vara”. Turklāt kulturologu ļoti interesē Staļina tēls, kuru viņš visai viegli salīdzina ar Platonu, sapludinot padomju diktatoru ar ideālā filozofa tēlu: „Vēlīnajos Staļina rakstos, kas iznākuši neilgi pirms viņa nāves, ar zināmu novēlojumu pārdomāts revolucionārais linguistic turn, ko politiski padomju komunistiskā partija bija veikusi jau daudz agrāk. Šos rakstus Staļins sacerēja zināmā mērā neparastā formā – tas ir, kā atbildes uz jautājumiem, ko uzstādījusi kāda anonīma „jauno biedru grupa”, kura Staļinam it kā esot lūgusi izteikt presei savas domas par valodniecības jautājumiem (..). Paliek iespaids, ka Staļins izmēģinājis literārajā žanrā, ko varētu dēvēt par sarunu ar sevi, turklāt jautājumi, ko viņš grasās sev uzdot, sadalās starp fiktīvām personām, lai saglabātu fragmentārismu un reizē visam tekstam piešķirtu dzīvu un provizorisku raksturu.” (44). Šķiet, šāda padomju vadoņa attēlošana un interpretācija nav gluži attaisnota.
Grāmatā iekļauta arī Ilvas Skultes un Ievas Astahovskas intervija ar Borisu Groisu, kas veikta 2014. gadā. Tajā B. Groiss atzīmē savas personīgās pieredzes nozīmi, dzīvojot Padomju Savienībā, kur viņš pirms emigrācijas paspēja pastrādāt dažādos zinātniskajos institūtos, kas bija saistīti ar plānošanu. Viens no šīs grāmatas rakstīšanas mērķiem arī bijusi vēlme pašam autoram tiks skaidrībā ar padomju sabiedrības funkcionēšanas mehānismiem. No otras puses, grāmatas nosaukumā iekļautais vārds „post scriptum” paredz, ka uz komunismu skatīsies vērotājs no malas. B. Groisa tekstā komunisms tiek attēlots kā pabeigts etaps, taču autoram ir svarīgs tieši filozofiskais (filoloģiskais) aspekts, nevis vēsturiskais konteksts, kuru autors nereti ignorē.
Pēc grāmatas „Komunisms. Post Scriptum” izlasīšanas var secināt, ka autors neskata Padomju Savienību kā reālu objektu, bet redz tajā kādu konstruktu, kas ļauj spriest jau par mūsdienu sabiedrību. Izveidojot loģisku valodas–logosa–paradoksa ķēdīti, autors akcentē tieši pēdējo pozīciju, caur paradoksa prizmu cenšoties izskaidrot vadības un filozofēšanas principus. Taču pieteiktais un daudzsološais paradokss kā metode, kuru B. Groiss izmanto arī savā tekstveidē, neizskatās pārlieku veiksmīgs vai pārliecinošs. Drīzāk Borisa Groisa teksts provocē (paver) jaunu (kārtējo) kritisko kapitālisma diskursu.
