CONFERENCE
Pirmās klajā tiek laistas intervijas ar projektā iesaistīto rakstnieku un literatūrkritiķi Gunti Bereli, kā arī ar nesen mūžībā aizgājušo lielisko dzejnieku Imantu Ziedoni, kura godināšanai maijs šogad Latvijā tika svinēts kā Imanta Ziedoņa mēnesis.
Šoreiz Ziedonis runā par sevi, savu dzīvi, daiļradi, uzskatiem, laikmetu, un nemanot skatītājam liekas, ka viņš sēž pretī savam vectēvam un uzklausa viņa pieredzē apbružāto dzīves patiesību. Patiesība, ne taisnība, kā saka Ziedonis, ir viņam interesējoša dzejas tematika, bet laikabiedru literārajā darbībā piesaistījis spēks, jauda (īpaši O. Vācieša daiļradē). Gribētos apgalvot, ka ne reizi vien Ziedonim piedēvētā paradoksalitāte ir viņa patiesība – viņa „spēka dzejas” dzinulis. Spēku Ziedonis savā daiļradē izaudzē ar paradoksa lietojumu gan saturiski, gan formāli, un tāpat arī gluži parastas intervijas ietvaros. Ne velti, jo latviskās pasaules tēls, caur ziedonisko prizmu raugoties, saistās ar paradoksalitāti – šādu skatījumu, šķiet, iemantojis arī viņa dēls Rimants Ziedonis („Paradoksālā Latvija”, 2006).
Patiesības un taisnības pretnostatījums aizsāk būtisku Ziedoņa pārdomu tēmu – dzejnieka un lasītāja savstarpējās attiecības. Ko lasītājs grib lasīt, un ko dzejnieks grib rakstīt? Ko tauta jūt, un ko dzejnieks tīši vai netīši izteic? Un kurš tad beigu beigās sajutis? Vislielāko interesi dzejniekā rada lasītāju interpretācija – kā atšķiras rakstītais saturs no lasītā, jo dzejas kvalitāti, nozīmību nosaka tautas sagatavotība tai. Tikai caur tautas atziņu dzeja spēj iegūt iezīmi starptautiskā kontekstā, tradīcijā. Ziedonis akcentē dzejoļu krājumu „Es ieeju sevī” – viņaprāt, tā ir tik tāda kaitināšana, nekur jau neesot iegājis, lai gan būtu vajadzējis, taču lasītājs domā citādi. Šeit manāms gan paradokss, gan tik ļoti dzejnieku interesējošā publikas interpretācija. Ne velti šis krājums iekļauts Latvijas Kultūras kanonā, un arī pats Ziedonis to atzīmē kā robežpunktu, kad jaunības maksimālisma agresivitāti aizstājusi tolerance. Tautas gatavība kādai dzejas tematikai, stilam dažkārt rezonējot palielina dzejas iedarbību neatkarīgi no dzejnieka ieceres tāpēc, ka dzejas komplicētība saistāma ar elementu attiecībām gan dzejā pašā, gan ārpus tās.
Ziedoni ārkārtīgi uztrauc diletantu iedzīvošanās bērnu literatūras laukā. Bērni nav protestējoša publika, tāpēc tas ir drošs darbības lauks arī netalantīgiem rakstniekiem. Ziedonis apbrīno bērnu pasaules uztveri, domāšanu, tāpēc rakstīšanu bērniem uztver kā iespēju patverties no pieaugušā iegrožotajiem domāšanas principiem, gūstot baudu. Centieni diletantismu izskaust no bērnu literatūras saistāmi ar vēlmi nosargāt šo brīvo, metafizisko pasaules uztveri bērnos, tomēr to izdarīt kļūst arvien grūtāk ne vien literatūras diletantisma, bet arī televīzijas pārraižu dēļ.
Kino joma Ziedonim interesējusi jau jaunībā – viņš rakstījis kinoscenārijus, ko atzinīgi novērtējis, piemēram, tāds Latvijas kultūras grands kā Eduards Smiļģis. Darbojoties šajā jomā, veiksme mijusies ar neveiksmi – cilvēku alkatību, tomēr Ziedonis spēj par to stāstīt ar smaidu, jo svarīgāka šajā jomā bijusi tieši pētīšanas iespēja. Dzejnieku aizrāvis dokumentālisms, ļaujot iedziļināties tautas, indivīdu tradīcijās, apziņā, dzīvesveidā. Darbības sfēru simbioze nav noliedzama, jo kino nozarē gūtā pieredze rosinājusi arī literāro darbību – tā tapusi „Kurzemīte”.
Pētnieka gars Ziedonī atspoguļojas arī popularitātes jautājumā. Viņš neies garām ieinteresētam cilvēkam, viņš nebaidīsies pajautāt: „Ko tu gribi?” Popularitāte Ziedonim nav vajadzība, bet gan slogs, gan iespēja. Slogs, jo nākas saskarties ar ļaudīm, kas cenšas izmantot viņa stāvokli vai gluži vienkārši zīmējas, bet iespēja, jo pēkšņi var pārsteigt negaidīta iedvesmojoša satikšanās vai piedāvāts pieredzi bagātinošs ceļojums dabā un cita domās. Ziedonis meklē jēgu, tāpēc slavas izmantošana nenozīmīgiem mērķiem viņu nevaldzina.
Tomēr pretmeti ne vienmēr ir tik attālināti, kā sākumā šķiet. Zemes cilvēks vai garīgo patiesību meklētājs, skumjas vai prieks, pagātne vai nākotne – Imants Ziedonis stāv tam visam vidū un runā – tieši tas parastam latviešu (un cittautu) cilvēkam iekrīt sirdī, jo liekas – kāds viņu saprot. Tagadne neizslēdz bijušo un gaidāmo, tāpat kā arājs, ar arklu apveļot velēnu, var aizdomāties par esības principiem, bet skumjas varam izstāstīt ar prieku. Kā Ziedonis.
Dokumentālais materiāls ir saistošs Imanta Ziedoņa personības portretēšanas aspektā, taču māc šaubas, vai cilvēkam bez padziļinātām priekšzināšanām par latviešu literatūru, sevišķi Ziedoņa daiļradi, šis materiāls liksies noderīgs – tas nevar kalpot kā pamatzināšanu avots, jo tam nav izteikti informatīva rakstura. Neskatoties uz trīsdaļīgo struktūru (Es; Es un literatūra; Es un laiks), jāatzīmē hronoloģijas un jēgpilna secīguma trūkums videomateriālā, jo tas iespējami apgrūtina izpratnes radīšanu skolēniem par rakstnieku un laikmetu, – stāstījuma plūduma saraustīšana mazliet iedragā radīto atmosfēru. Tomēr par spīti tam, Ziedonis ir gana spilgta personība, lai ar savu liego humoru un vienkāršību liktos interesants bērniem arī tuvplāna sarunā 44 minūšu garumā.
Tehniski videomateriāls neizceļas ar iespaidīgu kvalitāti – drīzāk vien apmierinošu. Iepriekšminētā saturiskā rituma neorganizētība tiecas norādīt uz nelielu vieglprātību, bet par tehniskajām nepilnībām grūti spriest – lai gan jāatceras, ka materiāls filmēts 2000. gadā, kad kvalitatīva filmēšanai un tāpat arī montēšanai, apstrādei nepieciešamā tehnika bija pieejama (?). Mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz vizuālo uztveri, tāpēc šāda skrupuloza piekasīšanās transformējama materiāla potenciāla skices veidolā, kas piesaistītu pastiprinātu uzmanību gan produktam, gan Ziedoņa personībai un ieguldījumam latviešu literatūrā, sabiedriskajā dzīvē un pašapziņā.
DVD gan formāli, gan saturiski aicina jaunos rakstīt – tas nav nedz noliedzams, nedz nopeļams. Gribas ļauties cerībai, ka šis materiāls spēs būt intereses sēkla kaut jel vienā jaunietī, bērnā – lai Latvijas jaunatnei gribētos izlasīt vismaz vienu Ziedoņa dzejas krājumu, epifāniju, pasaku vai prozas darbu no brīvas gribas. Un kas zina – varbūt šī cikla iespaidā kāds uzsāks arī literāro jaunradi. Turklāt videomateriāls izdots izdevīgā laikā, kad Ziedoņa popularitāte ir ārkārtīgi augsta, kad gribas aizbēgt no mārketinga stratēģijām un ļauties ziedoniskai jēgai – šis videomateriāls dod iespēju iepazīt Ziedoni laikā, kad viņu satikt Esplanādē vai kur citur vairs nav iespējams. Mums un nākamajām paaudzēm būs iespēja viņu redzēt vaigā, dzirdēt viņa balsi, kā arī, vissvarīgāk, viņu uzklausīt, kas ir neatsverama vērtība un galvenais videomateriāla ieguldījums.
