Viens. Dzīve. Trīs . Piejūras pilsētu literārais izdevums „Vārds” Nr. 5

Ir tādi meži kā Mežaparkā, kuriem cauri iet taisni, asfaltēti celiņi un kuros jau pa gabalu var redzēt, kas tālāk sagaidāms. Dažreiz zem kokiem ir plāksnītes ar sugu nosaukumiem. Bet ir tādi, kur ceļš jau aiz pirmā līkuma sadalās visādās briežu un mežacūku takās, vijas un krustojas pats ar sevi, izsīkst un negaidīti parādās no jauna, tā ka pat grūti izšķirt, kur te taka, kur zeme, kur koks, kur krūms, kur papardājs: visapkārt ir vienkārši mežs. Otrie ir interesantākie. Un tieši tāds mežs droši vien ir redzams uz „Vārda” piektā numura vāka. Izdevuma saturs viscaur saglabā zināmu neprognozējamību un nenoteiktību, lai arī (piejūras vārdam atbilstoši) nekad nav tālu ūdeņu tematiskā klātbūtne un Kurzemes identitātes meklējumi. Lasītājam ir iespēja ne tikai ieraudzīt pasauli no Kurzemes puses un ieskatīties aiz valstu un tautu robežām, bet arī aizmirst atšķirību starp daiļliteratūru un dokumentālo literatūru un starp cilvēkiem, kas kaut ko piedzīvo, atceras, stāsta, pārstāsta vai klausās. Ir vienkārši teksti.

Tomēr pieturoties pie pazīstamām kategorijām, kā jau svešā teritorijā pierasts, šos tekstus varētu dalīt dzejā, prozā un, izmantojot izdevuma sadaļas nosaukumu, tekstos „apkārt tekstiem”.

Izdevumā ir samērā daudz dzejas un daudz atdzejojumu, kuri rada īpaši spilgtus iespaidus. Numura ieskaņu palīdz veidot ļoti mīļš Olafa Gūtmaņa veltījumdzejolis Liepājai. Seko daži Eduarda Aivara dzejoļi, kuru virsrakstu garums vairs nepārsteidz, tomēr savā pašparodiskajā bezkaunībā nodrošina D vitamīna devu. Labi, ka vienā no tiem pateikts, ka „viss nav dzeja”, citādi lasot tieši tāds jautājums arī rodas. E. Aivara dzejoļi šķiet kā nevērīgi garāmskrejošu iespaidu un domu pieraksti, tomēr šāds efekts laikam ir sasniedzams īpašā mākslinieciskā darbā, jo dzejoļi ir izteikti atšķirīgi no, piemēram, A. Eipura tvitera ierakstiem (kaut arī pēdējais dzejolis – tikpat politisks).

Patīkami pārsteidz Oļega Zolotova cilvēciskā, pašironiskā aprunāšanās ar Gondelmanu par dzejnieka dzīvi. (Turpinot jautājumu, ko provocē Eipura teksti, – vai vārdam „Gondelman” ir spēks padarīt par dzeju teikumu „Būtībā visas tās vecenes vienādas” (9)? Subjektīvi izrādās, ka ir gan – katrā ziņā par īpatnu un smaržīgu tekstu.) Garajā dzejojumā priecē Kanta trīsas, Bēthovena murkšķis, suicīda karpa un citi saistoši tēli, bet galvenais – iespēja uzzināt, kā izskatās nesimpātiskajā gaitenītī, kurā pēdējos n gadus Rīgā mīt „nevalstiskā mēlē” domājošie un rakstošie. Tāpēc iepriecina arī ziņa par sagaidāmu Latvijas krievu dzejnieku antoloģiju.

Tāpat kā Latvijas krieva O. Zolotova teksti, arī Krievijas latvieša Jāņa Granta dzejoļi lasāmi Mairas Asares atdzejojumā. Starp tiem rodams visai cinisks skatījums uz dzejnieka grūto dzīvi un iespējamajiem risinājumiem („Nopērc cirvi”), ļoti mīlīgs dzejolītis par ģimeni un to, kā cilvēku dīvainības pāriet uz citiem, interesanti dzejā notverts laiks un vaļu skatījums uz kontinentiem, kā arī iespēja minēt, kas ir pantogrāfs.

Ar atdzejotāja Agra Traškova starpniecību lasītājam ir iespēja gremdēties Paula Cēlana tīri skaidrajos rudens un sēru tēlos. Nedaudz traucē dažas dīvainas gramatiskas izvēles („nekad balss atskan”, „tas kļūst truls aiz acīm”), ko, šķiet, būtu gan vajadzējis mainīt, pametot aiz muguras vācu valodas ainavu. Savukārt M. Asares atdzejotās Cēlana „Nāves fūgas” spokaini mītiskotajās vēstures šaušalās izceļas visai neordinārs ļaundaris, kurš „draisko ar čūskām un sapņo” (39) kā kādā gadsimtu mijas vinjetē.

Vojcehs Pestka M. Salēja atdzejojumā piedāvā interesantu skatījumu uz nāvi („Ticības apliecība”), aizkustinošu skatījumu uz dzīvi („Pastaiga pa virvi”) un fantastisku eksistenciāla noguruma iespaidu: „Un manā plakstiņā ieauga rītausmas miežagrauds/ klunkuroju pāri uz otru pusi/ vilkdams visa nebijušā/ un vairs neatkārtojamā riteņoto ceļasomu.” (102).

Liepājniece Baiba Dēķena papildina izdevumu ar jaukiem, atklāti romantiskiem dzejoļiem (starp tiem dzejolis par Parīzi – variācija par Munameģa tēmu, kura no vienaldzīgas kļūst par sajūsminošu brīdī, kad idilli papildina detaļa par neskūtajām kājām). Kontrastā ir daži tādi kā sociāli skarbi vērojumi, taču šķiet, ka lielāka spēja uzrunāt ir tiem dzejoļiem, kuros B. Dēķena skatās uz iekšu. Attālinoties no piejūras, bet paliekot Kurzemes robežās, izdevums piedāvā Skrundas iemītnieces Intas Kamparas dzejoļus, kuri ļauj apzināties Latvijas klusināto skaistumu (pavisam nopietni), kā arī piedāvā valdzinošu alternatīvas laika skaitīšanas veidu: „lietus. pēdējais vārds./ pirmā sakne. asns. dzinums./ sievas sniegā./ viens. dzīve. trīs.” (97)

Literāro prozu šajā numurā vispirms pārstāv Ivo Andričs ar filozofiski pretenciozu stāstu par kādu garīgu skolotāju Alidedi, kuru tikai divas reizes mūžā spēj ieinteresēt sieviete, un tad vēlāk sāk likties, ka viņš kaut ko nav pareizi sapratis. Pēc stāsta izlasīšanas saglabājas nemiers ne tikai iespaidīgi makabrās tēlainības ietekmē, bet arī pārdomās par to, kāda īsti ir filozofiskā dilemma, kādu te būtu vajadzējis nolasīt. Savukārt Eķrema Alisli teksts ļauj uzzināt, ka acīmredzot Azerbaidžānā Mēness un Saules mitoloģiskās dzimtes ir tādas pašas kā Latvijā, un tad piedāvā sirreālu sarunu par politiku, kā arī traģisku variāciju par iztēles atkāpšanos realitātes, t.i., Nīla Ārmstronga, priekšā. (Mēness vairs nekad nebūs neizzināts.)

Izdevuma numurā ir ļoti daudz atmiņu stāstījumu, kuri vairāk vai mazāk literāri apstrādāti. Svarīgākais ir nevis daiļliteratūras statuss, bet pats stāstīšanas fakts, iespēja iegūt kaut vai nosacītu, konstruētu ieskatu cita cilvēka realitātē. Tie teksti, kas nes visskaidrāko autora mākslinieciskās ieceres un iejaukšanās zīmi, arī vistiešāk, pārliecinošāk norāda uz realitātes fragmentaritāti, pretošanos gludai vēstījuma formai un pašai izstāstīšanas iespējamībai.

Andras Manfeldes teksts „Okeāns Ilze” (fragmenti no topoša stāstu krājuma) ir īpaši ievērojams kā alternatīvs stāstījums par padomju izsūtīšanām. Gaidītā Golgātas ceļa, plaušu izklepošanas Sibīrijas sniegā un tamlīdzīgu nodarbošanos vietā šeit tiek stāstīts par garīgi stiprajiem Latvijas lauku ļaudīm, kuri visu var izturēt, tāpēc ka „neviens tev neko nevar atņemt, ja vien pati vieglu roku neatlaid” (48), jeb tāpēc, ka viņiem piemīt „zemnieku mācēšana dzīvi valdīt” (turpat). Gribot negribot lasot jājūtas kā „muļļai, rīdzeniecei” (turpat), bet rodas arī jautājums, vai ir visnotaļ veselīgi cilvēkam tik daudz varēt, „lai vai pašu kaut pušu rauj, lai striķi un ķēdes līdz asinīm jēlu griež” (turpat). Stāstījumā, šķiet, tikai nedaudz piegludinātā dabiskā nekārtībā mijas patiesi skaisti un liriski brīži (reizēm, šķiet, arī piepušķoti, bet nevar saprast, vai atmiņās vai rakstīšanā), neatrisināta morāla dilemma (vai iespējams tāds jēdziens kā „zagt” pienu, lai paēdinātu bērnus) un no mērena komforta pozīcijām pilnīgi neaptverama pieredze, no kuras mazākais vēl ietverts frāzē „uzkritu uz polārpūces”.

Subjektīvas pieredzes tīri stilistiska atainojuma ziņā vissimpātiskākais šķiet Jāņa Granta teksts par ģimenes vēsturi, ļaujot pastarpināti izjust to, ko, bērnam augot, var nozīmēt tēva mētelis, kādā tonī ir Ziemeļu Ledus okeāna ūdens un kā atšķiras jūras smarža dažādās ostas pilsētās. Arī J. Granta teksts par Pedro Aragona ciemošanos Urālos vietām ieguva līdzīgu grūti notveramās, sīkumos paslēptās realitātes faktūru.

Ar redzamu literāras konstruētības ietvaru iesākas arī Vojceha Pestkas atmiņas (vai ģimenes vēsture), kuras vēlreiz atgādina par brīnumaini sarežģīto balsu un likteņu sajaukšanos Daugavas krastos. Stāsts šoreiz ir par poļu izcelsmes ģimeni, kas no Lietuvas ienāk Latvijā, apmetas pie Daugavas, bet patur savu identitāti. Numura kontekstā rodas asociācija, ka aizkustinoši traģikomiskā epizode par atteikšanos no anestēzijas zobārsta kabinetā, kas ierīkots bijušajā Polijas vēstniecībā, viegli varētu kļūt par garu virsrakstu un īsu dzejoli A. Eipura stilā: „Vēlējos ciest par Poliju.” (66)

Ieraugot matemātiķa, liepājnieka Jāņa Menča atmiņas intervijas formā, gribas apšaubīt, ka tām vieta literārā izdevumā, taču atkal izrādās, ka teksts nāk no drīzumā publicējamas grāmatas. Atmetot bažas par dokumentālās literatūras būtību un sūtību, valdzina cilvēka atmiņu iespēja sasaistīt tagadni ar vairāk nekā pusgadsimtu senu pagātni. Menča atmiņas citstarp piedāvā ieskatu Liepājas Universitātes un Liepājas muzeja agrīnajā vēsturē.

Vistālāk no „daiļliteratūras”, tomēr būtībā tuvu pārējiem tekstiem satura un funkciju ziņā – kāda padomjlaika latviešu jūrnieka atmiņas par zvejas braucieniem. Ja literatūra ir teksti, kas spēj nodot cilvēkiem citu pieredzi, atlasītu un organizētu vairāk vai mazāk jēgpilnās struktūrās, tad šī izdevuma saturs ir izcili literārs.

Tradicionālai recenzijas formai atbilstošie šī izdevuma numura teksti saista vai nu ar autoru personīgo stilu un radošu lasījumu, vai ar reģiona identitāti, vienā izcilā gadījumā ar abiem. Tiek piedāvāts vēl viens skatījums uz O. Zebra romānu „Koka nama ļaudis”, šoreiz G. Bereļa izpildījumā, kurā vieglu roku tiek iesaistīti literatūrvēsturiska un teorētiska konteksta pavedieni un trāpīgi raksturota romānā notiekošā „metaforizēšanas murdoņa”; pirms recenzijas autors pievēršas radošai interpretācijai par to, ka apokalipse jau ir notikusi, un negaidītu uzsvaru piešķir jautājumam, vai nams ir nams (viņš) vai māja (viņa). Prātā paliek simpātisks aforisms: „līdzība tāds tautas daiļamatniecības žanrs vien ir” (115). Andas Kudumas teksti par S. Vensko „Vēstules naktssargam” un L. Ģibietes „Biļete uz paradīzi” apvieno iejūtīgu un lirisku lasījumu ar smagsvara teorētisko ekipējumu (bez kura gan vietām, liekas, varētu iztikt; piemēram, mulsina frāze „femīnā dzīve”) un pāraug filozofiskā ceļošanas apcerē.

Atmiņā paliekošākais un cilvēciski siltākais no šī numura recenziju kategorijā ierindojamajiem „apkārttekstiem” ir M. Briedes raksts par Heli Lāksonenu un dzejoļu krājumu „kad gos smei’. M. Briede ir trāpījusi desmitniekā ar lībiskā dialekta lietojumu un piedāvā atklātu, personisku skatījumu uz tekstu – izlasot rakstu, var patiešām saprast, kam, kad, un kā Lāksonenas dzeja ir bijusi laba. Reizēm ar izloksnes leksiku nepietiek, kad jāizsaka formālāki, specifiskāki jēdzieni, bet ir tā vērts, lai varētu uzrakstīt „Heli pasak viss, kā ir” (122); recenzija arī saista ar balsi, kura, šķiet, saka visu, kā ir. M. Briedes recenzija nav vienīgā, kura izceļ piejūras (reizēm saprastas kā Kurzemes) identitāti: nopietns L. Silovas teksts veltīts divām franču grāmatām par Kurzemi – Ž. P. Kofmana žurnālistiski populārzinātniskam darbam, kas latviski izdots kā „Kurzeme… francūža acīm” un Rozes Marijas Fransuā dzejoļu krājumam „Kurzemes princis”.

          Tikpat labi recenzijām piešķirtais virsraksts „apkārt tekstiem” varētu attiekties arī uz daudzajiem komentāriem, kas izdevumā pavada tulkotos daiļliteratūras tekstus, pievēršot uzmanību tulkotāja darbam un interpretācijas subjektivitātei. Īpašs veltījums šajā izdevumā piešķirts tulkotājam no čehu, serbu u.c. valodām, izrādās, arī liepājniekam Vinifredam Kraučem (1939–2005), kura tulkojumā publicēts Ivo Andriča stāsts. Taču visspilgtāk tulkotāja profesijas sarežģītību un galēju robežu atcelšanu starp mākslinieciska teksta radīšanu, tulkošanu un zinātnisku interpretāciju apliecina Sergeja Moreino ļoti šarmantais, garais esejas veida komentārs kāda Osipa Mandelštama dzejoļa atdzejojumam. Šeit ar Mandelštama daiļrades interpretāciju sajaucas literatūras iracionalitātes, izjūtas apoloģija, vēriena un dziļās elpas apcere. Moreino raksta par literatūru neslēpti subjektīvi, pārtulkojot dziļu, pētījumos gūtu izjūtu jaunās metaforās, kā unikāla laika rata deformācija (43) vai bēgšana valodas biezoknī (45); intuitīvie spriedumi noved pie valodas ainavas salīdzinājuma ar sapņa ainavu. Ironiski, ka Ievai Kolmanei nācies Moreino lirisko, tēlaino tekstu, kurā tik pārliecinoši atklātas tulkošanas grūtības un valodas ainavu unikalitāte, publicēšanai pārtulkot uz latviešu valodu, tā pievienojot Mandelštama lasījumam vēl vienu valodas barjeras riska slāni. Kā tekstu interpretāciju vai komentāru var uztvert arī Ziedoņa Safronova fotogrāfijas, kuras izmantotas numura ilustrēšanā, veidojot reizēm saskanīgu, reizēm attālinoši paralēlu tekstu rakstītajam (izdevuma beigās savukārt atrodama īsa tekstuāla impresija par šīm fotogrāfijām).

Redzams, ka izdevuma veidotājiem nav bijis tik svarīgi kaut ko vērtēt vai klasificēt, vai padarīt pieejamu pēc iespējas lielu un daudzveidīgu materiālu klāstu un piedāvāt tulkojumus un interpretācijas, piedaloties procesā kā vienlīdzīgiem dalībniekiem.  Dzeja un cilvēku stāstījumi par savu dzīvi, oriģināli, tulkojumi un komentāri šeit pastāv līdzās kā dzīva kultūras procesa sastāvdaļas, turklāt šis process nav dabiski teritoriāli sadalīts. Okeāns Ilze Sibīrijā mācās Latvijas saules krāsu, Vojcehs Pestka par savu likteņupi sauc Daugavu, latviešu jūrnieki izklaidējas Antverpenē tāpat kā Viļa Lāča romānu varoņi, azerbaidžāņu sapņotājs runājas ar Nīlu Ārmstrongu... Svarīga ir vienīgi iespēja (sa)runāties, un „Vārds” ir viena no telpām, kas nodrošina šādu iespēju.

Iznākot no leknā tekstu biezokņa, lasītāju pavadīs veselīgas aizdomas pret taisniem celiņiem un retinātu, kā grābekli nogrābtu zemsedzi. Šķiet, tieši tad, kad izskatās visnekārtīgāk un pretrunīgāk, visvairāk gribas noticēt, ka tas ir kaut kas īsts – jo dzīvei gluži kā Intas Kamparas dzejoļa rindā ir tendence ielauzties pa vidu kārtīgām skaitīšanas un klasificēšanas shēmām.

* "Patiesība reti ir skaidra [tīra] un nekad nav vienkārša." – O. Vailds, „Cik svarīgi būt nopietnam”