Mīnotaurs pret asaru gāzi

Krājumam ir taustei patīkami melni samta vāki ar sudrabkrāsas virsrakstu, par grāmatzīmi noderēs krājumā iesietā mazā prievīte. Pirmajās lappusēs atrodams arī autora portrets un priekšvārdi. Sākumā tiekam informēti par to, cik liels pulks latviešu dzejnieku tulkojis šo krājumu: kopā veseli 13. Tas rada lielas cerības, par kuru piepildīšanos katram jāspriež pašam. Ja ir vēlēšanās, iespējams aplūkot visu dzejoļu krievisko oriģinālu un novērtēt, cik prasmīgi vai neprasmīgi tie atdzejoti. Tas arī palīdz saskatīt to, ko atdzejā nav iespējams parādīt, kā, piemēram, oriģinālo skanējumu, kurš kopā ar vārdu semantiku veido pavisam citādu nozīmi, piemēram, rindiņai oriģinālā захлебываясь диким смехом burtiski piemīt kaut kas smacējošs, guldzošs, kas rodas skaņas х [h] dēļ: tā ir skaņa, kas aizsprosto kaklu; šajā brīdī cilvēks burtiski neelpo. Tiek sasaistīts garīgais un fiziskais. Turpretī latviskotajā variantā tas pārveidojas par "aizrijoties ar mežonīgiem smiekliem", kur šī х [h] skaņa zūd, rīkle ir vaļā, skaņas plašas. Teksts ar nozīmi sasaistās jau citādā veidā, lielāks uzsvars likts uz mežonību, skaņas ir ekspresīvākas, teksts iegūst lielāku histērijas piegaršu. Šis ir tikai viens piemērs tam, kā Haņins spēlējas ar nozīmi un formu, kuras nav iespējams pārcelt citā valodā. To noteikti apzinās arī paši atdzejotāji, tāpēc jo lielāku uzslavu viņi pelnījuši par drosmi vispār pieķerties šim darbam. Kārlis Vērdiņš jau ievadā brīdina par zudumiem atdzejas procesā, no kuriem nav iespējams izvairīties.

Krājumu caurstrāvo elastīga ritma maiņa. Vienā dzejolī tas atgādina kāpinošu bungu rīboņu, kas noslēdzas ar spēcīgu beigu gongu, citā – mierīgu un nemainīgu tikšķēšanu, kas beigās apklust pavisam. Šis atšķirīgais ritms katram dzejolim piešķir savdabīgu skanējumu. To pastiprina arī dažādais rindiņu izvietojums – te starp četrrindītēm iesprūk viena atdalīta, te rindiņas kārtojas trepītē, te vārdi pa vienam kaut kur vientuļi karājas. Šāda rotaļāšanās ar vārdiem krājumam piešķir brīvības izjūtu, kaut arī redzams, ka pie konstrukcijas ir rūpīgi strādāts.

Krājumā atainotā vide – urbāna. Šķiet, pārsvarā Rīga. Ietapināts gan Čomska bārs, gan Vērmanes dārzs, gan stacijas ēka u. c. tipiskas lietas un vietas. Piemēram, dzejolī "Autoostā uzrodas" sablīvētas pilsētai raksturīgas ainas: tirgus kaijas, rindas pie kases, pūlis tramvaja pieturā. Dzejolis ir tikpat raibs un "sažmiegts" kā pilsētas ikdiena ar tās nebeidzamo urdoņu, tāpēc ir tik patīkami dzejoļa beigās kopā ar lirisko personu "ielīst bagāžas nodalījumā pie čemodāniem, viņš dodas uz savu dzimto starppilsētu". Kaut gan, protams, nekas no tā nav domāts tieši.

Katrs dzejolis ir atšķirīgs, tēliem un dažādām situācijām pārbagāts. Ikdienišķais savienots ar mūžīgo/episko – orākuls, kurš izkāpj ar kreiso kāju no gultas vai "ar plāksteri miesas krāsā aizlīmēts bezdibenis", kas atgādina Kafkas spēli ar perspektīvas maiņu. Pārsvarā dzejoļi tiek veidoti no daudziem dažādiem gabaliem – kā puzles, pie kuru salikšanas rūpīgi jāpiedomā –, taču gadās arī pa kādam pārsteidzoši atklātam dzejolim, kurā viss ir pavisam viegli un plūstoši izlikts atklātībai, kā, piemēram, dzejolī "Tas bija šo vai pagājušo svētdien", kurā aprakstīta attiecību risināšana. Vai dzejolis "Iesim uz balsi", kurā par vienīgo tēlu varētu nosaukt balsi, pārējais ir apcere par to. Taču aptvert krājuma kopējo vēstījumu nebūs tik viegli, dzejoļi, iespējams, būs jāpārlasa vairākkārt, līdz tie sāks atklāties gluži jaunās krāsās. Ne tikai mīklainā sižeta, bet arī dažādo iespējamo interpretāciju dēļ.

Liriskais es attēlojis savu pasauli kā nemainīgu, nežēlīgu realitāti, no kuras nav glābiņa. Viņš ir imūns, notrulinājies no dzīves sitieniem, nespējīgs just ne ļauno, ne labo: "nu kāpēc tu mani apskauj tik neveikli tā kā lācēns / ja pēc manis kāds jautā, es izgājis esmu un neatgriezīšos / bet ja esmu vēl šeit / tad no tevis atvadīšos un atvadīšos." Viņš pazūd un, ja arī parādās, atsakās just. Krājumam piemīt ironiska humora pieskaņa, kas saplūst ar būtiskām frāzēm, kuras tam piešķir lielāku dziļumu, atsedz pavisam citu zemūdens slāni, kas kā aisbergs nemitīgi peld kaut kur starp rindiņām ("uz robežas rādīt godīgu seju / un smaidīt / lai pārāk nerēgojas šuves"). Šeit redzamas skafandra tēla iezīmes, kas ir viens no raksturīgākajiem krājuma tēliem. Liriskais varonis, protams, atrodas skafandrā un līdz ar to jūtas iesprostots un pasargāts vienlaikus. Skafandrs to pasargā no ārējās vides ietekmes – ļaunajiem baciļiem –, bet nošķirtībā šim tēlam pavājinās imunitāte: lai eksistētu, cilvēka dvēselei nepieciešama sabiedrība, cilvēcisks siltums. Pēc šī siltuma viņš ārkārtīgi ilgojas. Šīs ilgas parādās kā nejauši izveidojušās sūces, pa kurām skafandra cilvēks var atklāties ārpasaulei. Viņš vēlas izkāpt, kaut apzinās risku. Lai izvairītos no sāpēm, viņš iesaistās drošākos un mierīgākos notikumos. Ārējais apvalks krājumā ik pa laikam maina veidolu, tas parādās kā asa sērsna, neliels dzīvoklītis, statuja ar bronzas seju, viltus smaids vai iesprūšana starp divām durvīm/sienām. Par vienīgo cerību tēlu šeit varēja būt vienīgi zvaigznes, taču tās minētas saistībā ar zudumu, tātad – nav ko gaidīt laimīgas beigas, jo zvaigznes vietā ir caurums: ievainotais veterāns mirst; statuja ar bronzas seju, kaut arī tiek salabota, tomēr atkal tiek pie jauna saimnieka, kurš būs tās jauno brūču radītājs.

Lirisko varoni iedomājos kā Džonu Do [1], ar uzrotītu apkakli mētelī blandāmies pa pilsētas ielām, mākslīgajām neona gaismām apspīdētu sejas sānu, "ar cigareti / zobos nosalušu". Lietussargs salauzts, pats arī tāpat un vēl izmircis. Sevi viņš aizslēdzis ar "neuzticamiem krampīšiem", iespējams, vēl cerot uz uzlaušanu. Bet sestās nodaļas beigās notiek nopietna transformācija – viņš pārstāj slēpties, vērša veidolā iznāk no ūdeņu koridora (kā Mozus, kurš izveda savu tautu no verdzības) un atklājoties noskūpsta toreadoru. Viņš pieņem realitāti ar visu tās saldskābo kokteili, atsakoties no tupēšanas paša izveidotajā cietumā. To nevarētu nosaukt par padošanos, tas vairāk ir kā cieņpilnas pakļāvības un uzticēšanās žests. Arī septītajā nodaļā saņemam apstiprinājumu tam, ka transformācija nebija kļūmīgs novērojums, jo koridora motīvs atkārtojas, šoreiz tam pievienojas spogulis – vēršanās uz patību [2], norāde uz to, ka personība spēj uz sevi paraudzīties no malas, līdz ar to mācīties no savām kļūdām, ir notikusi personības izaugsme. Sākumā izmantoto ledus tēlu tagad nomaina ūdens jeb atsalis ledus – dzīvs, spējīgs uzņemt dzīvību un dzīvot pats. Līdzīgi arī gulēšanas motīvu nomaina pamošanās. Un skafandra cilvēks tagad ir čemodāns, kuru jau knapi var noturēt ciet. Šķiet, tas tūlīt sprāgs vaļā un skries pasaulē, bet, pat elpu ievilkt nepaspējis, liriskais varonis jau atkal tiek iesprostots: "piesiets ķēdē ieiet labirintā". Vērsis ticis "raustīts aiz neīstās piedurknes": kaut kas nogājis greizi, atklāšanās pasaulei nesusi vilšanos, vai, tieši otrādi, viņš to darījis, apzinādamies gala rezultātu. Ar vērsi labirintā, protams, saistās tikai viens – Mīnotaurs [3], kas skaisti iederas šī krājuma noskaņā: spēcīgs pusvērsis, kuru dzīves labirints padara par bezpalīdzīgu autopilotu. Beigas noved pie sākuma – viņš atkal pazudis no apvāršņa, šoreiz kādā istabā, un izskatās, ka ārā vairs nedomā nākt, bet, ja tiks atrasts, tās šoreiz būs beigas.

[1] Džons Do – vīrietis ar nezināmu identitāti.

[2] Patība (Self) – viens no K. G. Junga izveidotajiem arhetipu konceptiem. Patība ir cilvēka apziņas un zemapziņas apvienojums jeb cilvēka kopējā psihe. Patības apzināšanās ir personības integrācijas procesa daļa.

[3] Mīnotaurs – sengrieķu mitoloģijas tēls ar vērša galvu un cilvēka ķermeni.