CONFERENCE
Ievas Kolmanes anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāka var nedaudz sabojāt lasītāja garastāvokli, tomēr nedrīkst zaudēt cerību! Šis darbs nav pārpilns ar reminiscencēm un kultūras kodiem vien. Grāmatas dizains ir ļoti veiksmīgs – vāku iekšpusē iekļautās kartes vizuāli uztverami papildina tekstu. Tomēr grāmatas nosaukums „Santa Biblia” un vāka zīmējums lasītājam, kurš klīdīs grāmatnīcā, meklējot lasāmvielu, izraisīs tiešas asociācijas ar Bībeli un vai nu liks Žoludes darbu iegādāties, vai arī nodomāt, ka „atkal viena kaut ko par reliģiju samurgojusi”, it kā tematiskā amplitūda būtu neglābjami ierobežota...
Jau no pirmajām romāna lappusēm top skaidrs, ka Žolude nav atkāpusies no sava stila, kuru uzticamākie lasītāji būs pamanījuši jau „Siltā zemē”: dialogi tiek attēloti aprakstoši, darbības laiks ir tagadne, vēstījuma uzbūve ir rūpīgi strukturēta, konstruēta (viendabīga stāstījuma vietā ir noprotami atsevišķi segmentēti stāstījumi, kuri formāli savienojas vienā).
Romāna galvenie varoņi – Tūrs, Levs un Nīma, kura ir arī stāstītāja. Nepārprotami Nīmas prototips ir Marija, bet Leva – Jāzeps. Viņi veic misiju, kuras mērķis ir glābt pasauli jeb atrast un iznīcināt čipu rūpnīcu, kas ražo cilvēkos iedzīvināmās kontroles mikroshēmas ar noteiktu personības programmu. Romāna gaitā varoņi apmeklē divpadsmit stacijas – tā varētu būt analoģija katoļu krustaceļam, kurā gan ir četrpadsmit meditācijas/stacijas, kas veltītas Jēzus Kristus ciešanām. Ar runājošas un nekad neiztukšojamas mugursomas palīdzību jaunieši pilda savu misiju, sastopot dažādus cilvēces pagrimuma, dzīvnieciskuma un apgrēcības pierādījumus vēsturiski un lokāli izvērstā laiktelpā. Staciju nosaukumi (spāņu un franču valodā) tāpat kā nodaļu ilustrācijas atklāj nodaļas pamattēmu. Romāna darbības telpa ir abstrahēta, nedefinēta, tā līdzinās laika tuneļiem un aptver dažādus reģionus. Protams, romānā dominē atsauces uz Bībeli un kristietību, tās savītas ar vēsturisku un laikmetīgu faktoloģiju: prototipiskais Kaspara Hauzera tēls no 19. gs., seno romiešu hedonisms, debesskrāpji, smadzeņu neitralizācijas teorijas u.c.
Savu ceļu Nīma ar biedriem uzsāk stacijā Vientulība jeb Soledad. Nākamā stacija ir Circumcision (apgraizīšana). Tajā saskatāma tieša atsauce uz meiteņu apgraizīšanu, kas tika aizsākta jau Senajā Ēģiptē un turpinās cauri gadsimtiem līdz pat mūsdienām, pārsvarā nelegāli un pat tādā civilizētā zemē kā Lielbritānija. Salīdzinājumā ar šo „Santa Biblia” nodaļu Sartra „Nelabums” ir tīrākais labums, jo Circumcision atainotās darbības, biļešu pirkšana, lai klātienē redzētu un filmētu pat zīdaiņu apgraizīšanu, tiešā veidā izraisa morālu un fizisku nelabumu, gluži kā skatoties sadistisku šausmeni: „(...) bērns nerimstoši mežonīgi bļāva, asinis, aplausi, kamera nošķiesta ar sarkaniem punktiņiem.” (21).
Stacijā Fuego Nīma ar saviem ceļa biedriem pieredz sieviešu (kā raganu) pazemošanu, izvarošanu un dedzināšanu. Šeit Nīma pirmo reizi konstatē, ka pasaule tuvojas galam. Viņa dzīvo it kā divās dimensijās, brīžiem viņa tiek atmodināta no tāda kā transa vai miega stāvokļa, kurā viņa atceras Geraldu, savu mīļoto. Vierge Noire jeb Melnās jaunavas stacijā atklājas būtisks romāna pavērsiens, kodols, kas virza tālāko darbību un atklāj galveno ideju: „Par mūsu grēkiem Dievs upurēja savu vienīgo dēlu. Tagad par mūsu grēkiem būs jāiet bojā pasaulei. (...) Visas robežas pārkāptas, nonicinātas mācības, svētums, nepieskaramais apgānīts, rokas mazgā ne vairs nevainībā, bet jaunavu asinīs, ļaunas domas pulcē dēmonus vienuviet – mūsu pasaulē...” (65) Šķiet, Žolude vēlētos, lai lasītāji pārdomā savu dzīvi un to, kā tā ietekmē apkārtējo pasauli. Rakstniece runā par 21. gadsimta Jēzu, kas spēs attīrīt zemi no cilvēces piesārņojumiem gan morālā, gan materiālā aspektā, jo cilvēki tam tic un ticībā ir spēks. Joprojām. Lai gan vienmēr būs cilvēki, kas mēģinās iznīcināt labo, lai cik reizes arī Jēzus nedzimtu: „Ja viņš atnāks otrreiz, mēs viņu nogalināsim atkal!” (162) Tāpat romānā akcentēta arī tradīciju kolīzija, nemitīgi izceļot tehnoloģisko u.c. progresu; tāpat uz zemes joprojām ir vietas, kur piekopj gluži vai mežonīgas, antihumānistiskas paražas. „Santa Biblia” liek domāt par dzīves un cilvēces absurdumu, par eksistenciālisma tendencēm un patības duālismu.
Vēstītājs ieskatās spilgti nešķīstās parādībās: prieka nami, neuzticība, bērnu pamešana un nogalināšana, plānprātība, kaisle, uzdzīve u.c. Neviļus „Santa Biblia” liek salīdzināt nesalīdzināmo: to, kā bija, kad sen senos laikos Marija iznēsāja sevī pasaules glābēju, staigājot pa tuksnesi un nevērojot pasaules grēkus, un to, kā ir, kad augstāku spēku izraudzītā sieviete vairs nav nevainīga meitene. Zīmīgi, ka romānā atklāsmes avots (grāmata) nav atverams kuram katram – to spēj tikai bijusī prostitūta.
Būtisku nozīmju slāni romānā veido miegs, sapņi: tie ir kā paralēlā dzīve realitātei, kurā mijiedarbojas un savijas pieredze, atmiņas un apziņas/bezapziņas krustpunkti: „Tad arī es nolemju gulēt. (..) Es domāju, ka nekad tevi vairs neredzēšu! Bet es cerēju, ka tu esi dzīva! Geralds lūkojas manī, tuvu, tuvu viņa seja, acis.” (104) Arī lasītājs pats brīžiem var attapties šķietama transa varā.
Romāns ir pietiekami piesātināts, kompozicionāli nospriegots, lai to varētu ekranizēt, aizsākot Latvijas filmu industrijas tukšā fantastisko trilleru lauciņa piepildīšanu. Žoludiskā pieeja pasaulei ir gana pievilcīga un saistoša, jo viņa nebaidās ieskatīties dziļāk, nenorobežojas no sašķeltā, pretrunīgā, pat savā ziņā kroplā, spēlējoties ar tabu vai estētiski augstiem priekšstatiem. Līdz ar to „Santa Biblia” nav ieteicama lasītājiem ar iekonservētiem aizspriedumiem un uzskatiem gan literārajā, gan reliģiskajā jomā; tā pieprasa erudītu lasītāju ar noteiktu intelektuālo bagāžu, suģestējot ar daudzslāņainu valodu un poētiskajiem līdzekļiem: „Viņš mani izver caur savas paceltās rokas arku, kas noaugusi vīnstīgām un mimozām, mūsu sāni saskaras, viņš mani noliec uz leju kā lokanu zaļu zaru (..)” (117) Tāpat grāmata spēj apmulsināt brīžos, kad pēkšņi nākas uzdurties kādai klišejai: sados pa purnu, kā tādā paradīzē, skrienam ko kājas nes u.c. Pieņemsim, ka tas ir ar nolūku atslābināt nospriegoto vēstījumu...
Nīmas, Tūra un Leva mērķis ir glābt pasauli, bet Žolude diemžēl pasauli neizglābs, vismaz ar šo grāmatu noteikti ne. Autore paliek zem palielināma stikla daudzas cilvēces kļūdas, noziegumus, kuri mūsu pasauli padara tādu, kāda tā ir. Samaitātu. Dzīvniecisku. Ja rakstniecība ir cilvēces audzināšanas misija, tad „Santa Biblia” liek uzlikt brilles un paskatīties uz sevi un citiem ciešāk; liek pārvērtēt un varbūt pārkārtot savu prioritāšu un vērtību skalu, jo patiešām ir tā: „Nav jēgas glābt pasauli, jāglābj ir viens cilvēks, ja to nevar, tad nevar arī pasauli izglābt!” (160)
