Literatūras ikonogrāfija. Guntis Berelis. DVD

Studijas „Deviņi” veidoto dokumentālo filmu ciklam ir nosaukums „Rakstnieks tuvplānā”, tomēr visvairāk rodas vēlme skatīt Gunti Bereli kā literatūras kritiķi – savulaik gan bijis īstens praktiķis un līdzās Aivaram Ozoliņam bruģējis ceļu uz postmodernismu latviešu literatūrā, Berelis ar savu „celles” stāvokli, kas arī ir I. Kolmanes filmas pamata darbības vieta, apliecina galvenokārt kritisko, opozīcijas veida domāšanu visam pastāvošajam. Vismaz toreiz. Par to, kas notiek pašlaik, diemžēl filma stāsta ļoti minimāli – materiāls uzņemts 2009. gadā, kad žurnāls „Karogs” piedzīvoja sava priekšpēdējā pastāvēšanas gada mirkļus, un vēsta arī par šī Latvijas literatūras žurnālu „milža” nu jau skumjo varenību – „Eiropas līmeņa literārais izdevums”. Protams, mūžībai paliek Bereļa gadsimta nemainīgā pagātne: skolas gadi un nepieradināmais astronomijas, tad filoloģijas studenta posms, kas, manuprāt, jo īpaši spilgti raksturo paša stāstnieka personības veidošanos; tas, kā Berelis sāka rakstīt recenzijas, latviešu kritikas laukam nesekojot līdzi, taču pieļaudams, ka raksta no neierastas perspetīvas; viņa vēlīnā vajadzība iesaistīties rakstniecībā, tad vēlme aizbēgt no ģimenes uz īpašu lauku „celli”, kurai raksturīga ieeja pa logu – tik neierasti opozicionāra vispārpieņemtajām durvju un atslēgu attiecībām... Rakstnieks baltā kreklā, kritiķis tin nākamo cigareti, pīpē un stāsta, ka govs mēsli nav nekas traks, ja kūtī jābūvē istaba radošajiem meklējumiem utt. Šie un daudzi citi Bereļa atklātās biogrāfijas fakti filmas noskaņai piešķir ko tik ērmīgi loģisku un sen aizmirstu kā vīrišķība.

Iespējams, tā ir visa dokumentālā cikla stilistika (par to gan grūti teikt, ja redzēta tikai šī filma), bet varbūt tieši Bereļa „vīrišķība” ir atrunājusi režisori Ināru Kolmani no poētiskajiem dokumentālajiem līdzekļiem – centrā jeb tuvplānā patiešām nemitīgi atrodas vienīgi viņš – filmas virsraksta, sava vārda nesējs, baltā linu kreklā apjozies Guntis Berelis. Režisores nodomi, šķiet, nav grūti uzminami – Bereļa dokumentāli statiskajā tvērumā, filmā, kas brīžiem atgādina grēksūdzi un liek ieraudzīt pat mazas nokaunēšanās uguntiņas varoņa acīs, dinamiku vajadzētu radīt pašai personībai un tās stāstam. Taču Berelis vizuāli nemaina iespaidu – viņš sēž te pie loga, te uz grāmatu fona „cellē” vai dzīvoklī Rīgā, te pie ugunskura, kamēr Nora Ikstena cep sardeles uz iesmiem, un tāpēc viņa stāsts daudzviet ir skaņu celiņa vērts – to varētu klausīties arī audio ierakstā un tāpat viss būtu tverts. It kā filma savā noslēgumā pati justu šīs dinamikas trūkumu, Berelis tomēr tiek „aktivizēts” ar pārcelšanos skatītājam neierastos apveidos – pēc latviskā inter- un eksterjera neskaidra paliek vajadzība filmēt varoni Visbijas salā (par šo vietu rakstniekam nekas ievērojams neesot tapis), lai gan īsto punktu uz Bereļa personības „i” atstāj tikpat negaidītās noslēguma epizodes par nažu kolekciju un viņa paštaisīto nunčaku (Austrumu kaujas mākslas ierocis).

„Guntis Berelis” bez šaubām ir vērtīgs kultūrvērsturisks video teksts (atvainojiet par kalambūru) – gadsimta noskaņas spogulis tādā kā tarkovskiskā tipa ierāmējumā: pasaules nomale, paralēlā dimensija, kuru mums atklāj latviešu literatūras stalkeris, mājele, tās istabiņas un varonis, kas vismaz brīdi „dzīvojas” bērnībā. Tomēr savas vienkāršās pieejas dēļ filma nemaz nepretendē uz īsti māksliniecisku ievērību (par to, ka materiāls domāts izziņai – galvenokārt skolu audzēkņiem, liecina ne tikai teksts uz DVD vāka, bet arī, domājams, apgāds, kas filmu izdevis). Filma atklāj konkrētas personības dažādās ēnas un aizkustinošās radošuma puses – ieskatoties tēmās, kas pētnieciskā laukā vēl ir tabu, taču nākotnei pavisam droši interesantas: mūsu dzīvo klasiķu, rakstniecības laikabiedru bohēmā un dzīvesveidā. Protams, par Latvijas kultūras ievērojomākajām personībām allaž var vēlēties lasīt, skatīt un baudīt augsti mākslinieciskus darbus, kristāldzidrus pētījumus un godīgas refleksijas, taču tās nekad nebūs pilnīgākās par pašu varoni vai mūsu priekšstatiem par viņu.

„Guntis Berelis” neatklāj, kā rakstīt recenzijas (drīzāk iesaka to darīt gaužām nepedagoģiskā manierē), nerāda labu piemēru ģimenes dzīves un rakstnieka egoisma attiecībās, filmas ietvaros neskata laikmetīgos tekstus ar analītisku aci (lai gan Berelim aiz muguras ir pilns grāmatu plaukts, drīzāk šķiet, ka viņam uz tā saturu uzspļaut), un ar to neapšaubāmi pasaka daudz. Varbūt filma kā Bereļa portrets uzskatāma par sava veida ikonu – no tām vienkāršajām, labi, bet saprotami darinātajām, kas ir neatņemams elements patiesi ticīgo mājās. Un recenzēt ikonas ir sasodīti grūti.