Dienvidu vītusī elegance. Vašingtons Ērvings „Alhambra”

Jāatzīst, ka pirms grāmatas atvēršanas, subjektīvu iemeslu pēc, skepsi radīja Dreikas izteikums, kas apzīmē rakstnieku – „dižais romantiķis”. Lai arī romantisms ir sarežģīti definējams literatūras virziens ar izcilu mantojumu pasaules literatūras vēsturē, tas zemapziņā ir radījis virspusēji paredzamas estētiskās kategorijas – dzīve, mīla, nāve, metafiziskais, heroisms, patoss utt. Tomēr šajā manis iepriekšējā „paredzējumā” atklājas „Alhambras” burvība, un, iespējams, šāda mūsdienīga stereotipiska domāšana atspoguļo vienu no problēmām – romantisma literatūras sadursmi ar mūsdienu lasītāja postmoderno uztveri, lai gan Ērvinga „Alhambra”, šķiet, varētu būt šo abu pasauļu saistviela.

            Alhambra ir reāls telpas, gaismas, ūdens un rotājumu apvienots pils komplekss, kas lokalizējas Spānijā. Rakstnieks tieši šai kultūrvēsturiskajai vērtībai ir veltījis savu kanonisko darbu. „Alhambru” formāli veido trīs daļas, kurās iekļaujas stāsti, skices, esejas, kas viena otru papildina un veido atsevišķus sižetus un saturu. Piemēram, viena stāsta tematiku veido valdnieka dēla svētceļojums, savukārt citu – Alhambras telpu apraksts. Darba centrā ir pils – tā fiziski noveco, bet Ērvings to ir padarījis par garīgi nemirstošu dzīvu organismu, jo pils daiļdarbā vienmēr izvirzās priekšplānā starp valdniekiem, iedzīvotājiem un citiem. Galvenajā lomā parasti nokļūst dažādās pils arhitektūras daļas, kas iespaido darba struktūru, piemēram, strūklaka, lauvu pagalms, torņi u.c. objekti Ērvingam kļūst leģendu apvīti. Teiksmainība, ar kādu strādā autors, personas atsevišķās skicēs, stāstos vai esejās tikai papildina un mākslinieciski paspilgtina galveno šajā darbā – pašpietiekamo Alhambru.

Daiļdarbs neviļus liek paņemt rokās Spānijas ceļvedi un pārliecināties par pils kompleksa unikalitāti. Patiesi V. Ērvinga „Alhambra” līdzinās ceļojuma aprakstiem un iespaidiem, kad rakstnieks ceļo pa Andalūziju, Granadu un nonāk Alhambrā, kas iedvesmo viņu rakstīt pasakainus stāstus par paradīzi zemes virsū. Ceļveža iespaidu rada rakstnieka meistarīgi konstruētā telpa, jo viens no Ērvinga veiksmīgākajiem paņēmieniem, kas, šķiet, ļauj sajust dienvidu vītušo eleganci, ir tas, ka lasītāji tiek akli vadīt cauri redzētajam, piedzīvotajam un dzirdētajam, un vēstītājs to veic labāk par jebkuru gidu (stāstītājs ir „es” personā un lasītāju uzrunā kā „jūs”). Tādējādi Ērvings lasītāja acu priekšā rada detalizētas, krāšņas gleznas, kas kopumā sadalās apjomā īsās skicēs, stāstos un esejās un, neatstājot sadrumstalotības iespaidu, jo darbu caurvij nemainīgs stāstītājs. Tas arī ietver Alhambras daudzveidīgo un krāšņo arhitektūru, iemītniekus un atmosfēru atbilstošā ierāmējumā. Šķiet, ka tieši teiksmainās atmosfēras radīšana ir viens no stūrakmeņiem, kas kļuvis par pamatu rakstnieka pasaules slavas „templim”.

Iepriekš minēju, ka „Alhambra” ir kā divu atšķirīgu pasauļu saistviela, jo, ja sākotnēji šķiet, ka laiks, kas šķir rakstnieku no mūsdienu lasītāja, varētu būt šķērslis, tad patiesībā Spānija un tās vēsture kalpo kā tilts – tas piedāvā iespēju ielūkoties no rakstnieka skatupunkta dienvidnieciskā pasaulē. Tā ir tieši tāda, kādu eiropeisks lasītājs cer ieraudzīt – romantizēta. Ērvings ir visnotaļ izcils vidutājs starp lasītāju un pasauli, jo lielākoties, dodoties ceļojumā, tūristi vienmēr vēlas uzsūkt tieši apmeklētās vietas atmosfēru un sajūtas. Šajā gadījumā „Alhambras” ieguvums ir tas, ka pats Ērvings nāk no cita laika. Var arī just, ka Spānijas eksotika rakstniekā ir atstājusi neizdzēšamus iespaidus, ietekmēdama viņa impulsīvo un kaislīgo literāro stilu, kas reizēm gan ieslīgst patosā, bet nekādā ziņā netraucē, jo raksturo aizgājušos laikus, kurus bieži vien pats cilvēks heroizē. Emocionalitāte un teiksmainība, ar kādu autors runā par vietām, cilvēkiem un sajūtām, uz lasītāju iedarbojas ekspresīvi, un laimīgi var būt cilvēki, kas šo pils kompleksu ir redzējuši dzīvē.

Ērvinga „Alhambra” spēj aizpildīt tukšās apziņas telpas ar garīgo piepildījumu un vēsturisko mantojumu laikmetā, kad kino industrija pamazām „aprij” grāmatas. Reizēm vieglāk taču ir noskatīties kādu filmu, neiedziļinoties detaļās, bet jūtas un pārdzīvojumi ir tās kvalitātes, kuras izbauda ikviens lasītājs, arīdzan ceļotājs – ilglaicīgāk. Neuzdrošinos apgalvot, ka visa romantisma literatūra šodien ir spējīga atstāt tik pozitīvus iespaidus, bet Ērvings neapšaubāmi ir radījis darbu, ko ir vērts arī mūsdienās ievietot literatūras „augstajos plauktos”.