Ceļā uz nākamo viskija bāru. Žils Leruā „Alabamas dziesma”

Un, lai apliecinātu to, ka lasītājs patiesi notic grāmatā attēlotajam, jāsāk ar pēcvārdu. Tajā autors raksta par ierašanos Zeldas un Skota Ficdžeraldu muzejā, par savām sajūtām, tur esot, piemin kādu gadījumu savās attiecībās, kad draugs gribējis viņu pakļaut un izmainīt, un atvadās no Zeldas – sava romāna varones, kas, šķiet, viņam bijusi un, iespējams, ir ļoti tuva personība. Grūti spriest, kādā ziņā – vai likteņa traģikas vai sarežģītā, savam laikam neatbilstošā rakstura dēļ –, taču rodas iespaids, ka autors izjutis šo personību ļoti emocionāli, un tāds veidojies arī viņa vēstījums.

No vienas puses, grāmatu lasīt ir viegli – minētās emocionalitātes dēļ. Šķiet, autors ir gandrīz vai iemiesojies Zeldā, lai spētu uzrakstīt to, ko pats dēvē par izdomu, bet kas vienlaikus ir arī dziļi izjusts, sāpīgs un traģisks stāsts, ko vēsta pati Zelda par savu dzīvi. Pārsteidz tas, ka un kā Ž. Leruā izjutis Zeldas dzīvi un kā spējis biogrāfisku stāstu piepildīt ar emocionālām detaļām. Protams, jāatceras, ka viņš to visu lielākoties ir izdomājis, balstot stāstu uz it kā Zeldas rakstīta romāna, kurš nav ticis publicēts, bet vēlāk – dzīves laikā uzturoties vairākās psihiatriskajās klīnikās – papildināts ar komentāriem, kas apstrīd vai apstiprina senās emocijas, domas un pārliecības. Un šī iemesla dēļ romānu lasīt ir grūti. Formāli tas ir visai sarežģīts – sadalīts vairākās daļās, nodaļās, sadaļās, pārlecot no viena laika uz citu, no vienas emociju gammas uz nākamo. Romāns pasniegts kā intīma dienasgrāmata, psihiskās veselības stiprināšanas labā radīts vai pārstrādāts teksts, ko vēstītāja stāsta vairāk sev nekā lasītājam. Lasītājs līdz ar to paliek ārpusē – viņš ir Zeldas dzīves vērotājs, viņas psihoterapeits, jo beigās var pats spriest, kā Ž. Leruā attēloto Zeldu vērtēt – vai nu kā svēto mocekli (uz šādu domu vedina pats autors noslēgumā), vai kā sievieti, kas absolūti neiederējās savā laikā, nespējot sadzīvot ar to, ko tobrīd uzskatīja par sievietei piemērotu uzvedību un dzīvesveidu.

Grāmatas vāks ar gaišo fonu un melnbalto divu dejojošu figūru fotogrāfiju liek domāt, ka grāmata derēs kā viegla atpūtas lasāmviela, taču tas ir maldīgs priekšstats. Ž. Leruā neatvieglo lasītāja uzdevumu – ne tikai sarežģītā vēstījuma struktūra padara grāmatu intelektuāli baudāmu, bet arī tas, ka tā uzrakstīta savveida apziņas plūsmas tehnikā, tā paspilgtinot būtiskāko – emocijas, konkrētu brīžu sajūtas, kuru ierasti biogrāfiskos stāstos iztrūkst, jo tās nav iespējams restaurēt, ja nav palicis faktoloģisku liecību. Iespējams, tieši tas interesējis autoru – emocionalitāte, kas palikusi ārpus slavenā rakstniekpāra skandalozās slavas.

Dienasgrāmatas forma un sieviete vēstītāja stāstam piešķir ļoti intīmu, sakāpinātu un, protams, traģisku noskaņu. Ž. Leruā Zeldu attēlo kā nesavaldāmu, strauja rakstura būtni, kura dzimtajā mazpilsētā ir gandrīz slavenība, izlutināta gubernatora meita. Viņai šī mazpilsēta ir par šauru – to viņa satricina jau pusaudzes gados kopā ar draudzeni Tellalu. Un tad viņa iepazīstas ar rāmo un slavu alkstošo ziemeļu puisi Skotu, kurš viņai ir kā solījums tikt prom no mazpilsētas šaurības, kurš ir kā solījums, ka Zeldu gaida plašāka un visaptverošāka slava. Traģiskas notis ieskanas jau grāmatas sākumā: „Manu vecmāmiņu Seiru medībās, kas notika pēc angļu modes – ar dzinējsuņiem, briedis uzdūra uz ragiem kā uz iesma. (..) Kad biju maza, redzēju nomoda sapni, kurā slepkavīgais briedis turpināja klaiņot apkaimē, turklāt katram tā ragam bija pieķēries vecāsmātes auskars. Tas man piedāvāja šos dimantus, ja labi uzvedīšos, solīdams aiznest mani prom uz muguras – tālu no mūsu bēdīgajiem dienvidiem un šī ļaunu vēstošā apvidus.” (41–42)

Lai arī sākotnēji pāris savstarpēju patiku un kopību atrod skaļā sabiedriskajā dzīvē un topošo panākumu gaismā, drīz vien atklājas, ka viņus nesaista mīlestība. Rakstnieks Zeldai liek iepazīt Žozānu – franču lidotāju, kurš uz īsu laiku kļūst par viņas glābiņu no alkoholiķa vīra. Bet saiknes ar Skotu abiem izrādās spēcīgākas – autors, iespējams, gribējis norādīt uz Skota atkarību no Zeldas (un vēlāk – arī otrādi), un šķiršanās ar Žozānu ir traģiska, jo Zelda ir spiesta nelegāli veikt abortu, lai visu turpmāko dzīvi prātā auklētu savu dēlēnu, kurš tā arī nepiedzima. Šī pieķeršanās ir savdabīga, bet saprotama – ja Zelda tiešām mīlējusi Žozānu, viņas prātā psihiatrisko klīniku sienās viņu dēls kļūst par visas dzīves traģiskāko punktu – zaudējuma metaforu, nepiepildītas dzīves simbolu. Par spīti tam, ka ar Skotu viņiem bija meita, par kuru interese Zeldai gan nav pārāk liela.

Interesanti ir tas, kā autors savienojis dažādus pāra dzīves faktus ar emocionālo, izdomāto, piemēram, par Ficdžeralda un Hemingveja (romānā – Lūiss O’Konors) attiecībām, par mājieniem uz abu seksuālo sakaru, par Zeldas naidu pret Hemingveju, par to, ka Ficdžeralds daudzus Zeldas stāstus publicēja ar savu vārdu, izmantojis viņas dienasgrāmatas ierakstus par pamatu vai daļu no stāstiem, par smago Ficdžeralda alkoholismu, neveiksmēm karjerā utt. Līdzās tādām norādēm kā nepatika un vienaldzība pret modi, ēšanas traucējumi, nepatika pret ķermeņa aromātiem, apsēstība ar tīrību, fizioloģiskas detaļas šie fakti akcentē stāsta oriģinalitāti. Šādā aspektā grāmata patiesi ir fenomenāla, jo nepārtraukti spēlējas ar lasītāja apziņā radušos jautājumu – kā šo grāmatu uztvert? Šis jautājums paliek atvērts arī pēc grāmatas izlasīšanas, taču paliek arī sajūta, ka Ž. Leruā nemaz nav gribējis šo jautājumu nedz uzdot, nedz uz to atbildēt. Viņš ir nokļuvis Zeldas dzīves valdzinājuma vai noslēpuma varā, tāpēc centies to atšķetināt, centies iedomāties, kā šī dzīve izskatījās nevis vērotājam ar laika distanci, bet tās veidotājam konkrētajā mirklī.

Vēl viens spilgts grāmatas motīvs ir Zeldas centieni iegūt pašnoteikšanos, neatkarību no vīra vārda un slavas, mēģinot rakstīt, gleznot un dejot baletu. Bet viņai šī pašnoteikšanās, arī pēc Ž. Leruā domām, īsti neizdodas, jo Skots Zeldas dzīvē ir mūžīgi klātesošs – gan kā nosodījums, gan kā solījums. Beigās viņa pat sāk sevi apšaubīt, jautājot: „Ja nu es šajā dzīvē esmu kļūdījusies? Ja nu mans idiotiskais lepnums bijis par iemeslu šim zaudējumam?” (188) Vai tas ir jautājums par attiecībām ar Skotu vai par dzīvi vispār – arī tas netiek paskaidrots, jo laikam nav iespējams paskaidrot dzīvi... Un, kā Ž. Leruā licis teikt Zeldai – nāve (Skota nāve, pašas nāve?) nav nekāds atvieglojums. Ikviens dzīvesstāsts var izrādīties kā mūžīgi ejams ceļš vai kā mūžīgs pavadonis, no kura nevar tikt vaļā. Zeldas dzīve laikam būs bijusi kā gājiens no viena viskija bāra uz nākamo – kā saka Bertolts Brehts „Alabamas dziesmā”, no kuras patapināts romāna nosaukums. Un viņas nāve – vien ieiešana jaunā viskija bārā, bez izejas. Protams, kopā ar Skotu.