CONFERENCE
Darba nozīmību tulkotajam tekstam veltītajā noslēgumā precīzi raksturo arī Ivars Ījabs: „Bez Ruso ietekmes nav iespējams arī izprast to, kā modernā pasaule raugās uz politiku, valsti un cilvēka tiesībām kopumā. Tieši tādēļ Ruso politikas teorijas pamatdarba „Par sabiedrisko līgumu” iznākšana latviešu tulkojumā nokārto būtisku parādu, Latvijai atgriežoties eiropeiskajā politikas telpā.” (177)
Jāņem gan vērā, ka Ruso analīze un politikas īstenošanas deskripcijas lielā mērā jau ir novecojušas un praktiskā aspektā viņa darbs diez vai palīdzēs politikas īstenotājiem vai pilsoņiem iesaistīties varas realizēšanas procesos. Kā jau politiski filosofisks traktāts šis darbs pauž ļoti savlaicīgas pārdomas, kas mūsdienās lielā mērā vairs nav aktuālas – šai ziņā par pašu darbu saturiski vērtīgāks lasītājam varētu izrādīties Ivara Ījaba komentārs, kas publicēts grāmatas noslēgumā un lakoniski iezīmē traktāta vispārējo vēsturisko un filosofisko kontekstu, piešķirot jēgu 18. gadsimta darba lasīšanai šodien.
Tas, kas sevišķi varētu aizraut mūsdienu lasītāju, ir šī autora daudzpusīgais pasaulsskatījums. Ne velti Ruso interpretē dažādi – pierasts domāt par viņu kā par demokrātijas aizstāvi, taču viņa idejas dažās interpretācijās saistāmas arī ar totalitārismu un komunismu. Arī šajā darbā paustie uzskati ne tuvu nav viennozīmīgi – Ruso akcentē demokrātijas pārākumu, tajā pašā laikā uzsverot tās trūkumus un visbeidzot nodaļā par aristokrātiju norādot, ka „tāda kārtība, kad gudrākie valda pār masu, ir vislabākā un visdabiskākā” (79).
Tāpēc šis darbs ļauj ne tikai ieskatīties politiskās kultūras un teoriju vēsturē, bet rosina paraudzīties arī uz esošajām sabiedrības norisēm it kā „no attāluma”, piemēram, uz mirkli atceļot vispārpieņemto mītu par demokrātiju kā ja ne labāko, tad vienīgo iespējamo godīgo valsts pārvaldi, un paverot plašāku horizontu. Proti, šī darba lasīšana ir ne tikai kā ceļojums laikā, lai apjaustu, kāda aina attiecībā uz varas īstenošanu pavērās 18. gadsimta domātājam, bet arī atsvaidzinoša abstrahēšanās no 21. gadsimta spriedumiem valsts pārvaldes lietās.
Latvijai nozīmīgas varētu būt Ruso pārdomas par mazu un lielu valstu pārvaldi – publiskajā telpā ik pa laikam izskan viedoklis, ka Latvijā nevalda pietiekami „īsta” demokrātija, ka nespējam realizēt demokrātijas principus tikpat kvalitatīvi, kā tas tiek darīts Eiropā vai, konkrētāk, Skandināvijā. (Piemēram, šādu viedokli un diskusijas par demokrātijas realizēšanas iespējām agrāk bieži varēja dzirdēt raidījumā „Kas notiek Latvijā?”) Ruso piedāvā citu atskaites sistēmu – viņaprāt, visvienkāršāk demokrātiju ir realizēt tieši mazās valstīs, kur visiem ir iespēja sanākt kopā kādā agorā un izteikt savu viedokli, aktīvi piedaloties politiskajos procesos. Šķiet, šī ideja Latvijā daļēji ir iemiesojusies – mēs gan nelabprāt izejam ielās (lai arī tādu gadījumu nav mazums), bet drīzāk satiekamies virtuālajā vidē – manabalss.lv un twitter.com platformās. Varbūt laiks pārdomāt, vai tiešām mūsu demokrātija ir tik nedemokrātiska vai arī pie sabiedrības neapmierinātības vainojams kas cits?
Interesanti, ka Ruso pieskaras arī šodien Latvijā tik nozīmīgajam un strīdīgajam jautājumam par reliģisko vērtību izmantošanu sabiedrības pārvaldē. Būdams pazīstams kā kristietības kritiķis, viņš tomēr iestājas par pilsonisko reliģiju, ko var saprast arī kā noteiktu reliģisko vērtību iekļaušanu varas realizēšanas procesos. Turklāt, lai arī šķiet, ka pēc viņa domām nav tik būtiski, kura reliģija tiktu pārstāvēta pilsoniskās reliģijas dogmās, acīmredzami viņš pieļauj, ka tā (droši vien gluži pragmatisku iemeslu dēļ) būtu tā reliģija, kas šobrīd attiecīgajā sabiedrībā ir visizplatītākā – Eiropā tā ir kristietība.
Tātad šķiet, ka Ruso, no savas 18. gadsimta perspektīvas dod „zaļo gaismu” Latvijā šobrīd organizētajai preambulai, kurā tiek plānots ierakstīt „kristīgas vērtības” kā valstiskās vērtības, vismaz tai aspektā, ka kaut kādas reliģiskas dogmas pilsoņiem esot jāuzliek. Bet Ruso arī uzskata, ka tieši kristīgās vērtības vairo vājumu un pakļaušanos un vispārējs valstisks kristīgums agrāk vai vēlāk novedīs pie valsts sabrukuma vai tirānijas iestāšanās. Tātad viņš noteikti kritizētu šīs reliģijas vērtību pilnīgu iekļaušanu valstiskajās vērtībās – būtu nepieciešams vismaz izsvērt, kuras no tām nevājinās valsts dzīvotspēju. Tāpat viņš droši vien arī iebilstu pret pašu apzīmējumu „kristīgās vērtības” tā neskaidrības dēļ, jo pilsoniskajai reliģijai ir nepieciešamas skaidri un nepārprotami formulētas tēzes vai dogmas, ko ikviens pilsonis spēj saprast, lai tām piekristu. Pretējā gadījumā valstij, starp citu, nāktos iznīcināt lielu daļu tās iedzīvotāju, jo pēc Ruso domām, šīm reliģijas dogmām nepakļāvīgos ir tiesības sodīt ar nāvi.
Jāsecina, ka ar Ruso, 18. gadsimtu un latviešiem ne tuvu nav nekādas skaidrības – ko Latvijai vajag no Ruso un ciktāl tai viņu vairs vai vēl nevajag? Vai Latvija šobrīd cenšas atgriezties 18. gadsimtā vai arī nekad šo gadsimtu nav piedzīvojusi? Varbūt Ruso pārdomas ir nesavlaicīgas un lasāmas tieši šodien? Vai arī Ruso tulkojums ir nesavlaicīgs un tam bija jāiznāk agrāk? (Atbilde, protams, ir apstiprinoša – sen jau vajadzēja!)
Atstājot citai reizei pārējos jautājumus, jāsaka, ka uz pēdējo jautājumu atbilde droši vien ir apstiprinoša. Sen jau būtu bijis jātulko un jāizdod šo darbu, tāpat kā daudzus citus, kas savu kārtu vēl tikai gaida.
Kļūst nedaudz skumīgi, apzinoties, cik daudz klasisku traktātu un filosofisko darbu latviski vēl nav iztulkots un varbūt nekad arī netiks iztulkoti. Tāpat – kā jau gandrīz jebkura Latvijā izdota filosofiska darba gadījumā kārtējo reizi jāsaka, ka, protams, būtu patīkami redzēt plašāk komentētu izdevumu, kā arī kādreiz lasīt latviski kāda filosofijas un politikas vēsturē neaizstājama autora kopotos rakstus, kas sistemātiski publicēti, tulkoti un papildināti ar zinātniskiem komentāriem. Tomēr – patērētāju pirktspēja ir ierobežota un līdz ar to arī izdevniecību iespējas un intereses ir tādas, kādas tās ir. Tāpēc atliek vien pacelt kausu un ziedot dieviem kādu malku par kārtējo veiksmīgo tulkojumu, kas beidzot sasniedzis latviski lasošā lasītāja plauktu!
