SUPERKOMANDA. Juris Zvirgzdiņš „Lauvas rūciens”

Manai Rasai jau ir četri gadi. Arī es nodarbojos ar skaistām lietām un daudz strādāju. Mūsu kaķis nereti uzvedas kā kucēns. Mēs dzīvojam lielas mājas 5. stāvā, un mūsu pagalmā aug milzīgas kastaņas. Un Jura Zvirgzdiņa grāmata „Lauvas rūciens” (Pētergailis, 2015), kas mūsmājās tiek dēvēta par „Rasas grāmatu”, likumsakarīgi kļuvusi par iemīļotu pirmsmiega lasāmvielu un skatāmvielu, jo vispirms noteikti jāaplūko brīnišķīgās ilustrācijas (to autore – Lina Dūdaite), tikai tad var likt galvu uz spilvena. 

„Lauvas rūciens” ir reālistiska pasaka ar dažiem fantastikas un visatļautības elementiem. Tajā suņi un rotaļu lāči prot runāt, tīrīt zobus, spēlēt futbolu un pat burties, bet bērnam atļauts dzert kafiju, rīkoties ar gāzes plīti un vienam pašam iet uz zoodārzu. Māmiņa, sacepusi kārtējos kārumus, norobežojas savā istabā un strādā, bet Rasai un viņas draugiem – Zorro un lācēnam Tobiasam, kuru uzticamie lasītāji iepazina jau agrākajās J. Zvirgzdiņa grāmatās, – tiek atļauts viss, „tiesa, kā piekodināja māmiņa, SAPRĀTA ROBEŽĀS!” (12). Citādi Rasa ir pavisam parasta maza meitene, kas funktierē par tēmu „kas es būšu, kad izaugšu”, mērās pie durvju stenderes, neieredz savas māsīcas, prot rakstīt ar drukātajiem burtiem un dievina saldējumu. Rakstnieks izmanto vienkāršus, samērā īsus teikumus, darot tekstu viegli uztveramu pat sākumskolniekam. Turklāt vārdi, kas periodiski rakstīti ar drukātajiem burtiem (šis paņēmiens izmantots arī citās J. Zvirgzdiņa grāmatās), palīdz noturēt uzmanību un rada dinamiku.

Šķiet, J. Zvirgzdiņš, stāstot par Rasas ikdienu, lasītāju ir iesēdinājis laika mašīnā un aizvizinājis divdesmit gadus senā pagātnē – kad bērni īsināja laiku, nododoties dažādām fiziskām aktivitātēm, spēlēm, kulinārijas brīnumiem, grāmatām un citām vērtīgām izklaidēm. Rakstnieka attēlotā vide ir tīra no TV kņadas, planšetdatoriem, viedtālruņiem un citām ierīcēm, kas mūsdienās tiek nepārtraukti dotas bērniem, lai netiktu traucēts vecāku miers. Tā vietā māmiņa laiž meitu pagalmā: „Rasa šūpojās šūpolēs, pētīja koku zaros sēdošos putnus, palīdzēja kukaiņiem atrast ceļu uz mājām. Nē, garlaicīgi viņai nekad nebija.” (13) Grāmatas Rasa ir burvīgs, patstāvīgs bērns bez niķiem, attiecīgajam vecumposmam raksturīgajām krīzēm, par ko bieži runā psihologi, un citām uzvedības problēmām. Vienīgās norādes uz mūsdienām ir saldēdienu top sastāvdaļa maskarpone un desmit eiro naudaszīme, ko māmiņa atstājusi uz galda – zoodārzam.

Zooloģiskais dārzs atrodas pavisam netālu no Rasas mājām, un pa dzīvokļa logiem dzirdamas dzīvnieku radītās skaņas. Kādu vakaru Rasa, Zorro un Tobiass saprot, ka sen nav dzirdējuši lauvas rūkšanu. Sacepuši piparmētru kēksiņus un ielavījušies zooloģiskajā dārzā ar vienu biļeti, draugi uzzina, ka lauva ir kļuvis vecs un viņu plāno norakstīt. „Ko īsti nozīmē vārds NORAKSTĪT, nezināja ne Rasa, ne Tobiass, ne Zorro. Viņi tikai saprata, ka tas nav nekas labs.” (34) – autors paskaidro, un līdzjūtīgā trijotne tūliņ pat sāk meklēt veidus, kā lauvam Leo palīdzēt. Tiek rūcināts blenderis, mikseris, putekļsūcējs, kaimiņu suns un pat vesela kukaiņu kolonija, lai sarūpētu lauvam „rūcināmo”. Vai plāns vispār var izgāzties, ja tā īstenošanā tiek iesaistīta šāda SUPERKOMANDA?

„Lauvas rūciens” kā tekstuāli, tā vizuāli veido ļoti gaumīgu ansambli – vieglo un sirsnīgo stāstījumu papildina atbilstošas noskaņas ilustrācijas. Mīļas, naivas un pietiekami oriģinālas, lai tieši šo grāmatu izvēlētos gan savai mājas bibliotēkai, gan dāvināšanai.  Linas Dūdaites ilustrācijas grāmatā izvietotas 1–2 lappušu apjomā, tādējādi līdzinoties nelielām gleznām. Tieši šis lielizmēra formāts ļauj ieraudzīt mākslinieces rokraksta nianses, proti, pārsteidzoši sīko detalizāciju – ilustrācijās iespējams izšķirt katru lietus pilīti uz stikla, katru spalviņu lauvas kažokā un katru bitīti, kas milzīgā bišu spietā traucas debesīs. Jāuzteic arī viscaur esošais lauvas motīvs – milzīgs lauva uz grāmatas vāka, lauvas spiedodziņi iekšējos vākos un katras nodaļas noslēgumā, lauvas uz Rasas priekšautiņa un pat mākoņi lauvu formā. Līdzīgu motīvu izmantojis arī J. Zvirgzdiņš, no lauvas vārda atvasinot personvārdus dzīvnieka atbalsta komandai: Leo – Leons – Leopolds.

Laikā, kad bērni visus paaudžu glabātos noslēpumus (vai Ziemassvētku vecītis ir īsts? vai Lieldienu zaķis tiešām dēj olas? u. c.) uzzina internetā, grāmata, kurā lasītājs joprojām tiek mudināts ticēt brīnumiem, ir retums. Tieši tāpēc – vērtība, jo attīsta bērna fantāziju dabiskā veidā.  Jura Zvirgzdiņa „Lauvas rūcienam”, protams, jābūt arī katras Rasas grāmatplauktā!