Sju Kuņ. Virtuve

Virtuvē graciozi mirdz porcelāna izstrādājumi, tie ar līkumotiem izliekumiem un nevainojami baltajām formām izzūdošajā krēslā izvij brīnišķi biezas gaišā porcelāna līnijas. Sienas flīzes un grīda šķiet tik līdzenas un bezgalīgas, uz grīdas atspīdošā gaisma raisa burvīgas asociācijas, kas no grīdas atspulga iespīd atpakaļ acs zīlītes dziļumā tā, ka acis vienā mirklī kļūst valgas. Sarkanvīna un dzidro upeņu vīna pudeļu slaidie kakliņi arvien spēj notvert cilvēka lūpas un iekrāsot tās sulīgi sarkanas un tumši violetas, atstājot bez elpas. Apaļās liesmiņas uz krāsns virsmas caurspīdīgi debeszilas mirgo un dejo zem lampas gaismas. Gaļas sautējums laiku pa laikam pārvārās uz dzelzs riņķa, katliņš iesvilpjas [3], treknais un bagātīgais aromāts klejo apkārt. Visa māja baltā piedūmojumā. No ceptu sparģeļu un seleriju pagatavošanas acis pilnas ar gaiši zaļu gaismu, violetā rīsu putra un kukurūzas zupa arī laiku pa laikam piepilda visu istabu melni violetu un zeltaini dzeltenu...

Virtuvē it visas formas – smarža, izskats, garša –, viss bez izņēmuma klusi atspoguļo garo sievietes dzīvesgājumu. Sieviete patiešām nezina, kāpēc virtuves pievilcība jau sākotnēji nāk no sievišķās būtības. Viņa arī nepavisam neprāto par to. Kad pienāks laiks, viņa, tāpat kā iepriekš viņas māte, neviļus iesoļos virtuvē.

Šajā vasaras vakarpusē, pēc pēkšņā negaisa norimšanas, vēja brāzma ir aizpūtusi prom mokošo karstumu un skaļo troksni. Zeme pakāpeniski norimst. Pāri pilsētai nesteidzīgi un it kā visu aizdedzinot riet ugunīgā saule. Slāni pēc slāņa saraustītā sarkanā gaisma, bailīgi slīdot lejup, iespīd virtuvē, kur rosās sieviete vārdā Džidzi. Sievietes graciozais ķermeņa siluets rietošajā saulē atspīd zeltains, no tālienes apžilbinot. Viņa rosās nesagurstot un ar nesalīdzināmu prieku. Pārtraukuma brīžos starp griešanu, mazgāšanu, vārīšanu un cepšanu viņa paceļ galvu un pa logu aši palūkojas uz rietumu pusi. Starp rietošo sauli un viņu, šķiet, ir kāda abpusēja saprašanās. Tā noliec galvu un uz viņu atskatās caur magnolijas koka zariem, kas krāšņi zied pie loga.

Džidzi skatiens arī seko degošajam, spoži sarkanajam ritulim.

Šī virtuve nav viņas pašas, tā ir kāda vīrieša virtuve. Sieviete Džidzi ar visu sirdi un dvēseli izmanto savas virtuves valodas iespējas, lai paustu mīlestību šim vīrietim.

Viena vesela zivs, ar neskaitāmiem horizontāliem un vertikāliem griezumiem, visā garumā piepildīta ar ķiploku gabaliņiem, sīpolu un ingvera šķēlītēm, pēc tam ielikta tvaicēšanas traukā un izsutināta. Kāposti un lotosa saknes nomazgātas laistās, vēl mitras ar ūdens pilītēm, saliktas kopā uz paplātes, gaida, kad tiks sajauktas ar salātu mērci. Tvaiks seko nerūsējošā tērauda vākam, lēnītēm caur spraugu virzoties augšup. Džidzi aptur roku un klusām, atvelkot elpu, pagriež galvu un aši palūkojas dzīvojamajā istabā. Caur plašajām, gaišajām stikla durvīm viņa redz Sundzi slinki sēžam dīvānā, avīzei aizsedzot pusi sejas. Vīrieša ķermenis, rokas, kājas, viss ir tik varens un drukns; T krekla īsās piedurknes atsedz viņa spēcīgās, muskuļotās rokas, apspīlētajās džinsu biksēs viņa garās kājas laiski saliektas, augšstilbi ir spēcīgi izspiedušies, muskuļoti un pilnīgi. Džidzi seja pēkšņi kļūst koši sarkana, visu ķermeni pārņēmusi neiedomājama laime. Viņa steidzīgi novērš miklās acis un apjukumā pagriežas pret logu, kur riet saule.

No milzīgā vakara saules rituļa nu vairs pāri palikusi tikai puse. Tā piespiedu kārtā tiek turēta koku galotņu un dzelzsbetona ēku gūstā un kodienu pa kodienam dedzīgi norīta. Džidzi seja pēkšņi atkal pārvēršas koši sarkana, viss ķermenis atstaro aklu laimes uzliesmojumu.

Es mīlu šo vīrieti. Mīlu.

Džidzi to apmulsusi saka pati sev. To sakot, viņas sirds piepildās ar kautrumu.

Džidzi tiek dēvēta par "supersievieti", tādu sievieti, kura ne par ko nešaubās. Šajā vecumā mīlestība vairs nenāk viegli. Gadiem ejot, izzūd dzīves nepastāvības. Jaunībā Džidzi bija ļoti sentimentāla un jūtīga, taču viņa jau agri nocietinājās kā zīdtārpiņš kokonā, tādējādi pret visu parādot vienaldzību, un nekas viņu vairs nespēja satricināt. Paejot pāris gadiem centīgas, smagas cīņas, Džidzi, kas jaunībā bija trausla, paklausīga, bez patstāvīgām domām un viegli aizkustināma līdz asarām, tagad ir nocietinājusies kā dzelzs, turklāt biznesa pasaulē pārvērtusies par plaši pazīstamu personību. Viņa kā eksotisks zieds uzplauka vēlāk un nostabilizēja pati savu sociālo stāvokli un augsto vietu tajā, tomēr pēkšņi vairs nevēlējās uzturēties tādos dubļos. Džidzi no visas sirds vēlējās aizbēgt un atgriezties siltumnīcā, atgriezties savā sākotnēji neapdomīgi pamestajā mājā.

Nezinot, kāpēc, viņa vēlējās atgriezties virtuvē, gluži kā mājās.

Pēc veiksmīgas karjeras viņa vientuļa ik nakti nespēja iemigt, nespējot pārvarēt ilgas pēc mājām. Viņa domāja par mājas virtuvi, kas bija tālu prom. Par virtuvi ar oranžo lampiņu apgaismojumu.

Mājas virtuvē Džidzi nespēj nogurt kā mūsdienu sabiedriskajos pasākumos pie galdiem ar alkoholu, kur viņa jūtas tik samākslota un viņai zūd visa apetīte. Pie ēdamgalda mājās nav intrigu, neīstu smieklu, abpusējas krāpšanās, skaidras vai apslēptas nenovēršamas un neizbēgamas seksuālas uzmākšanās vai kā tamlīdzīga. Tāpat nav arī kaitinošās karaokes, kas sitas ausīs, ar laiku sabojājot klātesošo cilvēku redzi un apetīti. Mājas virtuve ir rāma un silta. Katram vakaram pienākot, virtuvē ducina lielie, spožie katli un pannas, no kuriem ārā laužas karstie tvaiki. Pēc tam sirdij tik tuvie ģimenes locekļi pulcējas uz pamatīgu vakara maltīti.

Cik gan jauki būtu, ja viņa varētu ieturēt šādas vakariņas kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem! Tādas vakariņas būtu īsta atpūta, taču kā gan viņa to varēja zināt savos jaunības plaukuma gados? Šķiršanās un prombūtnes dienās viņai galvā bija tikai viena vienīga doma – viss  līdz kaklam! Līdz kaklam vienkāršā un garlaicīgā laulības dzīve, līdz kaklam mājas virtuve, kurā trūka jaunu ideju, un līdz kaklam viss virtuves iekārtojums. Tie katli, bļodas, pannas, šķīvji, eļļa, sāls, mērces, etiķis – viss kopā lika viņai nicinājumā griezt zobus. Tieši šī garlaicība un ikdienišķums virtuvē diendienā izdzēsa viņas sparu, izšķieda pēdējo kvēli, liedza viņai, teicamai prestižas universitātes absolventei, izmantot  savus talantus. Viņa aizgāja. Viņai bija jāaiziet. Viņa netaisījās samierināties un visu savu dzīvi stāvēt pie virtuves plīts. Lai vai kas, viņai bija jāpamet mājas, jāiztraucas ārā pa mājas durvīm un jātiecas uz jauno dzīvi, par kuru viņa vienmēr bija sapņojusi.

Tik tiešām – viņa bija aizgājusi bez atskatīšanās, pametusi savu vīru un bērnus, it kā izbēgusi no krātiņa. Aizgājusi.

Tomēr tagad viņa negaidīti atkal ir atgriezusies. Atgriešanās virtuvē bija viņas pašas iniciatīva, pašas vēlme, pašas iekšējā dziņa. It nemaz nešauboties, viņa pārliecinoši atkal darbojas kāda vīrieša virtuvē.

Patiesi neiedomājami.

Ja viņa toreiz nebūtu aizbēgusi, vai viņa vēlētos šodien atgriezties?

Viņa nekad nebija par to aizdomājusies.

Šobrīd viņas vienīgā vēlme ir atgriezties virtuvē, lai dalītu to ar vēl kādu. Džidzi kādreiz bija precējusies un zināja, kā ir mīlēt un būt mīlētai. Viņa skaidri spēj noteikt kraso atšķirību starp neprecētas un laulātas sievietes dzīvi. Viens cilvēks neveido ģimeni, un viena cilvēka virtuvi nevar saukt par virtuvi. Iemīlēties, izveidot ģimeni un to kopīgi dalīt ir viņas šībrīža karstākā vēlēšanās. Viņa labprāt vēlētos dienu no dienas mierīgi uzturēties savā virtuvē, neskaitāmas reizes neviļus pieskarties te, piegrūsties tur, dzīvot bez pienākumiem un bezrūpīgi saskandināt traukus, kas atrodas virtuvē. Vēl viņa vēlētos maltītes gatavošanas laiku paildzināt līdz bezgalībai, ik dienu doties uz veikalu un izvēlēties pašus svaigākos dārzeņus, atgriezties un rūpīgi nomazgāt katru lapiņu, katru saknīti. Pirms ikvienas maltītes pagatavošanas viņa nenogurstoši izpētītu pavārgrāmatu, pārdomātu ikkatru sastāvdaļu, lai maltīte būtu labi sabalansēta. Virtuvē Džidzi sirds norimst gluži kā ūdens. Viņa nekādā gadījumā to vairs neuzskata par sava laika izniekošanu. Arī tad, ja viņas maigās rokas būs tulznās no biežās dārzeņu mazgāšanas, pirkstu gali apsārtīs un locītavas pietūks, viņa nekad par to nesūdzēsies. Džidzi vēlas, lai viņas gars ir tikpat silts un nenoteikts kā ūdens. Brīvi pavadīt laiku virtuvē, nedomājot par visiem ķīviņiem, kas notiek ārpusē. Pie galda viņa vēlētos redzēt divus ēdājus. Protams, tie būtu viņas vīrs un bērns, kas ēstu viņas pašas rokām gatavoto ēdienu. Tas būtu tik gards, ka nebūtu laika uzslavām. Viņu galvas būtu līdz ausīm šķīvjos, mutes taukainas un vēderi pieēsti tik pilni, ka vai plīstu pušu [4].

Vēderi vai plīstu pušu? Vēlreiz pārdomājot šo frāzi, Džidzi nespēj noturēties un apmierināti iesmejas.

Viņa patiesi vairs nevēlas iesaistīties ārpasaules sabiedriskajās aktivitātēs, cauru dienu bojāt nervus, samāksloti pieklājīgi izturēties pret cilvēkiem, kas tikai nāk un iet, bez formas un krāsas.

Viņa nezina, kāpēc, bet cilvēki viņai jau ir apriebušies.

Tie ir tikpat dažādi kā "Liekulību tirgū" [5]: nejauki, aizspriedumaini, neuzticami, viltīgi aprēķinātāji, materiālā labuma meklētāji... No tā visa viņai sāk reibt galva.

Saskare ar šāda tipa cilvēkiem cauru dienu ir sabojājusi Džidzi nervus. Viņa vēlas aizbēgt uz vietu, kur nav cilvēku, kur nomaļa virtuve būtu viņas glābiņš.

Virtuve viņai nekad nebija likusies tik sirdij tuva kā tagad. Viņa pret virtuvi nekad nebija jutusi tik piesātinātas, dziļas jūtas kā šodien.

No nerūsējošā tērauda katliem ārā spraucas karsti tvaiki. Līdz ar tiem uzpeld arī Džidzi fantāzija. Saules gaisma, tāpat kā viņas dūmakainās fantāzijas, pamazām nolaižas zem koku galotnēm, kur sasniedz savu galapunktu. Sundze, vīrietis ar garajām rokām un kājām, beidzis lasīt avīzi, piecēlies un izstaipījies nesteidzīgi dodas virtuves virzienā un jautā Džidzi, vai virtuvē nav nepieciešama palīdzība. Pēc šāda gādīga jautājuma izdzirdēšanas Džidzi steidzīgi, līdz sirds dziļumiem aizkustināta, vairākkārt atkārto: "Nevajag, nevajag." Šodien ir Sundzes dzimšanas diena. Viņa vēlas pati paveikt visu darāmo un ļaut viņam pēc sirds patikas nogaršot viņas rokām gatavoto veikumu.

Kāpēc viņa tik aktīvi rosās, lai izpatiktu šim vīrietim? Kas notiks, kad viņa pabeigs rosīties? Džidzi nevēlas par to domāt, nevēlas šādā veidā sevi cietsirdīgi mocīt. Viņa vēlas savā sirdī atstāt mazu vietiņu pašlepnumam. Lai ir, kā ir, viņa pie sevis nodomā. Džidzi vēlas, tikai lai viņas cerības attaisnotos. Šajā brīdī viņa saprot, ka šī vīrieša priekšā viņa pārmērīgi daudz piekāpjas. Tik daudz, ka sāk jau viņam iztapt. Viņas ierastā attiecību moduļa veidošanas dēļ biznesa pasaules zvaigznei, kāda ir viņa, vīriešu, kas viņai allaž pievērš uzmanību, ir pārāk daudz, lai būtu iespējams saskaitīt. Viņas degungals vienmēr pacelts augstu gaisā, tomēr viņa apslēpti ievēro lielu piesardzību, jo baidās tikt ievilināta kāda cilvēka lamatās. Taču tagad viņa ir labprātīgi nostājusies šī vīrieša durvju priekšā. Kā lai savai sirdij ieskaidro, ka tas nav labi?!

Kuru gan tas uztrauc. Lai nāk, kas nākdams! Jebkurā gadījumā taču atnāks, kāpēc lieki tērēt enerģiju, lai skaidrotu, ko viņa dara.

Staltais, slaidais vīrietis Sundze ar saviem garajiem matiem, kas brīvi nokarājas, pacēlis abas rokas, divreiz apgriežoties, šurpu turpu apriņķo Džidzi ķermeni, lai arī saprot, ka viņš patiesībā nekur nevar palīdzēt. Izskatās, ka šodienas maltītei Džidzi ir gatavojusies ar vislielāko rūpību. Viņa apzinās, ka šī vecpuiša virtuvē var trūkt daudz lietu, tāpēc dārzeņi un gaļa viņai bija jāsarūpē un jāatnes pašai. Cepšanai nepieciešamā eļļa, etiķis un pārējās garšvielas: tas viss arī ir viņas iepriekš sagatavots. Džidzi atnesusi pat priekšautu, maigu, baltu, smalku kokvilnas auduma priekšautu. Ap vidukli apsieta tieva jostiņa, priekšauta audums no augšas līdz apakšai nobārstīts ar maziem neaizmirstulīšu ziediem. Maigais un baltais kokvilnas priekšauts pieguļ viņas ķermenim un lieliski ieskicē Džidzi slaido vidukli. Viņas matiem būtu jābūt savāktiem zem priekšautam atbilstošas kokvilnas cepures, lai tie nesavilktos ar ēdiena aromātu, taču viņa nedaudz padomāja un atmeta cepuri, matus savācot augšā un vaļīgi saspraužot ar zivs formas matu saspraudi. Šādi viņas tumšie, spīdīgie, skaistie mati piepilda visu Sundzes redzesloku.

Sundze cieši vēro šo sievietes ieņemto vilinošo pozīciju, un viņa sirds sāk sisties straujāk. Protams, viņš taču ir mākslinieks. Māksliniekus aizkustina viss skaistais. Viņi jau no sākta gala bijuši tuvi draugi. Abus satuvināja tas, ka Džidzi finansiāli palīdzēja īstenot vienu no viņa mākslas izstādēm. No jaukas un raitas biznesa sadarbības līdz tuvai draudzībai abu attiecības izgāja pakāpenisku procesu. Taču pat šajā tuvajā draudzībā viņš nebūtu uzdrīkstējies prasīt "viņas augstībai" nākt un apsveikt viņu dzimšanas dienā, kur nu vēl būtu iedomājies, ka viņa vēlēsies pati personīgi viņam gatavot. Šis pārspēj visas Sundzes iedomas un liek ciest viņa jūtām.

Tas patiesi ir tieši tas, ko viņš meklē: skaistu sievieti, kas pēc pašas iniciatīvas nāktu ciemos svinēt viņa dzimšanas dienu. Vīrietis reizē ir gan nemierīgs, jo uzskata, ka Džidzi viņam izrāda pārāk lielu cieņu, gan izjūt nedaudz lielāku apgrūtinājumu, nekā viņš varētu vēlēties, jo visu vakaru pavadīt mājās, ēdot maltīti, ir pārāk garlaicīgi. Mākslinieki vienmēr labprātāk vēlas būt kustībā un meklēt jaunas idejas. Kamēr Džidzi gatavo, viņš jau ir saņēmis trīs četrus zvanus no meitenēm, kas viņu aicina iet ballēties. Viņam nav citas izvēles kā klusi un pieklājīgi noraidīt viņu piedāvājumus. Salīdzinot ar tradicionālo palikšanu mājās un dzimšanas dienas mielasta ēšanu, apskaušanās, flirtēšana un saskarsme trakā karaokes ballītē, protams, dotu daudz vairāk enerģijas un radošuma. Tomēr, skatoties no ilgtermiņa perspektīvas, ja salīdzina iešanu ballēties ar mazajām pielūdzējām vai attiecību uzlabošanu ar pieaugušu sievieti, tad otrais variants viņam ir nedaudz izdevīgāks. Kad vīrieši apdomā problēmas, viņi bieži izskata lietas ar mērķi rast vislielāko ieguvumu, tāpēc Sundze stingri nolemj palikt mājās un satuvināties ar savu sievieti, biznesa pasaules zvaigzni.

Nonākot pie šī secinājuma, vīrietis tūlīt pat sāk koncentrēties un pievērst uzmanību Džidzi ķermenim, no steidzīgajām un kārtīgajām sievietes ķermeņa kustībām pakāpeniski izjūtot cita veida emocijas. Džidzi darbošanās ir prasmīga un mierīga, kā plaukstošs gardēnijas zieds sojas pupiņu aromāta piepildītajā virtuvē. Nobriedušās sievietes ķermeņa aromāts, iepīts cepto dārzeņu smaržā, liek atraisīties Sundzes fantāzijai. Nezinādams, kur lai sevi novieto, viņš bezrūpīgi vienu kāju pārliek pāri otrai, atspiežas pret virtuves durvju stenderi un, klusi gaidot īsto brīdi, ar dedzīgu skatu vēro darbīgās Džidzi ķermeni.

Džidzi, pamanījusi vīrieša tiešo skatienu, nedaudz apmulst un kā mainīga pavasara vēja brāzma vispirms sapriecājas, taču tad viņas seja piesarkst kā persika zieds, un pat aizraujas elpa. Viņa reizē cenšas gan savaldīties, uzmanīgi klausoties vīrieša garajās ieelpās un izelpās, gan darīt visu iespējamo, lai nomierinātos, slēpjot savus straujos sirdspukstus un kontrolējot savas ķermeņa kustības. Vai šī vīrieša ciešais skatiens nav tas, ko viņa vēlējās? Šodien beidzot viņa to sagaidīja. Tad kāpēc viņa vēl ir tik nervoza? Nododoties šīm domām, viņas dārzeņu griešanas temps mazliet pierimst.

Virtuve nav liela, diviem cilvēkiem tajā vienlaikus apgriezties nav iespējams. Viena kustība, un viņu ķermeņi nenoliedzami saskarsies. Tāpēc viņi katrs stāv nekustēdamies vienā punktā, lai arī lūpas ik pa brīdim vēlas izdvest kādu skaņu vai izteikt kādu šai situācijai atbilstošu joku. Svarīgākais ir tas, ka mājas saimnieks vēl joprojām nav izrādījis iniciatīvu pieskarties sievietei – biznesa pasaules zvaigznei. Sundze, lai arī ir radis koķetēt, tomēr šobrīd nosvērtās Džidzi priekšā galu galā neuzdrošinās steigties, jo nezina, ko viņa vēlas, lai viņš darītu, un cik tālu viņa vēlas, lai viņš ietu. Sundze nav aizmirsis, ka viņa ir viņa investore. Tāpēc viņš vienkārši pārāk neiejaucas. Ik pa laikam nevērīgi un nesteidzīgi iepin emocijas, ik pa laikam izturas laipni un kulturāli. Šāda veida situācijā, kad vientuļš vīrietis un šķīrusies sieviete ir vieni istabā, viņiem ir nepieciešamas šīs pa pusei īstās, pa pusei mākslīgās mīlestības izpausmes. Citādi viņam kā māksliniekam nekas nešķitīs pietiekami mākslinieciski un noskaņa būs pārāk pliekana.

Arī Džidzi nevar izdomāt, ko un kā iesākt. Viņa vēlas izjust kādas romantiskas jūtas, turklāt vislabprātāk izjust šīs jūtas pa mazumiņam un noteiktās devās, jo, kad būs nepieciešamie apstākļi, veiksme atnāks pati no sevis. Īstenībā viņa vēlas, lai Sundze pārņemtu iniciatīvu un izrādītu jūtas. Tomēr, ja viņš patiesi uzņemtos vadību, iespējams, viņa mainītu nostāju un sāktu just riebumu pret viņu. Redzot viņu mierīgi stāvam vēl joprojām tajā pašā vietā, Džidzi nepaspēj pretoties vienlaicīgai iekāres un bezcerības sajūtai. Viņa pamanīja Sundzes talantu, vadīja viņa biznesa sakarus un viņa gleznošanas manierē ieraudzīja mežonīgumu un lokanību. Pēc tam viņa vienpusēji un neprātīgi iemīlējās viņā. Arī tāpēc, ka atklāja – viņam piemītošais mežonīgums un lokanība ir ideālā sajaukumā. Viņš māk radīt no nekā, to izmantot dažādās situācijās. Viņš ir attapīgs, brīvs. Džidzi acīs Sundze uzvedas kā īsts mākslinieks. Sieviete mēdza domāt, ka viņai visapkārt atrodas pārāk civilizēti neveiksminieki, taču viņa gleznās nekad nesaplūst un nepazūd cilvēciskuma izsenā mežonīgā, plašā elpa, turklāt tā savienojas ar dievišķo garu. Un tieši to patiesi vēlas un pieprasa viņas visdziļākā būtība.

Sieviete – biznesa pasaules zvaigzne – ir spējīga veidot biznesa attiecības, pateicoties tām Sundze tik tiešām ieguva slavu. Bet Džidzi par cilvēku spriež pēc viņa mākslas darbiem, uzskatot, ka māksliniekam neizbēgami ir jāatspoguļojas savā mākslas darbā un mākslas darbam jāatspoguļo tā mākslinieks. Šādā veidā viņa iemīlējās pašas biznesa produktā.

Abu ķermeņi sāk nogurt no saspringtās gaisotnes, kas valda starp viņiem. Džidzi mugura jau sāk svīst no Sundzes ciešā skatiena. Ja neviens vēl joprojām nepakustēsies un turpināsies šis bezjēdzīgais strupceļš, Džidzi slaidais viduklis vienkārši pārlūzīs. Viņa bez apstājas caur acs ārējo kaktiņu pēta blakus esošo vīrieti, vaigi stipri piesarkst, ķermenis ar tādu kā maigu līkumu nedaudz pieliecas uz viņa pusi, šīs poza norāda uz smalku iedrošinājumu, ilgām un vilcināšanos. Vīrietis ieņem siltu un lokanu ķermeņa stāvokli, atspiežoties pret malu, un tajā pašā laikā arī tieši tāpat nenoteikti vilcinās un svārstās. Viņa ķermenis ar grūtībām divreiz iesvārstās, beigu beigās vienalga neko nespējot izdarīt.

Šādā klusumā viņi pavada vēl kādu laiciņu. No Džidzi vienaldzīgās pirkstu darbošanās pa izlietni ūdens veido burbuļojošu skaņu, kas rada tādu kā viegli nemierīgu gaisotni. Pārmērīgais saspringums un vilcināšanās galu galā sabojā visu Sundze koķeto garastāvokli, viņš nosaka: "Es došos uzklāt galdu," un, izmantojot izdevību, steidzīgi aizmūk no paša virtuves.

Džidzi ķermenis tagad var atslābt. Viņa lēnam izslej nosvīdušās krūtis un klusi noslauka sviedru pilienus no pieres. Sundze darbojas viesistabā, kur rada noskaņojumu, kārtojot bļodas, irbulīšus un dekorējot pusdienu galdu. Pusdienu galda funkciju īslaicīgi pilda kafijas galdiņš ar īsām kājām. Mākslinieka viesistabā visas lietas ir neregulāras formas; daži mīksti spilveni ar izšūtām puķēm, kas nekārtīgi izmētāti uz persiešu paklāja, gulta, salīdzinot ar parasta cilvēka gultu, ir uz pusi zemāka, tai ir tikai viens slānis – uz zemes nolikts veikala matracis un pie sienas novietots milzīgs un ērts stūra dīvāns no ādas. Šķiet, viss māksliniekam ikdienā vajadzīgais varētu būt izmētāts uz šī dīvāna.

Sundze galda vidū novieto Džidzi nopirkto trekno dzimšanas dienas kūku. Lampu gaismā biezais šokolādes krēms saldi notek, izskatoties ārkārtīgi kārdinoši. Sundze nenolaiž acis no kūkas krēma un aizdomājas, tomēr galu galā nenonākot ne pie viena secinājuma. Līdz šim brīdim viņu bija caurstrāvojusi viena cita sajūta, tomēr viņš to nespēja notvert līdz galam; starp viņu un Džidzi vēl nedaudz pastāv ierastā sociāli pieklājīgā gaisotne. "Viena cita sajūta", protams, ir tā, kas parādās, kad viņš tiekas ar meitenēm, kuras nodevušās viņa mākslas apbrīnai. Šāda veida sajūta pēkšņi ieslēdzas, kad ķermeņa iekšienē pamostas trakums un mežonīgums. Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, kad viņš juties šādi traks un mežonīgs, nav bijis reizes, kad viņš nesasniegtu kāroto.

Tagad Sundzes ķermenī trūkst tieši šādas sajūtas. Kā tas var būt? Kā tieši šis varēja notikt? Sundze iekšēji uztraucas par sevi. Viņš nezina: līdzko identitātes un lietderības priekšstati par otru cilvēku top skaidri, viss kļūst garlaicīgs. Vairs tik viegli atmodināma nav kaut pat neliela fiziska iekāre. Sundze apsēžas un attaisa pudeli vīna, tajā pašā laikā truli atskatoties uz virtuves pusi. Virtuvē aiz stikla durvīm Džidzi, šķiet, paredz, kādu iespaidu uz Sundzes skatienu varētu atstāt viņas siluets, tāpēc katru pieliekšanās kustību izdara ar lielāko precizitāti, lai vīrietis varētu apbrīnot viņas ārieni. Džidzi ir mierīga un nesteidzīga. Gaisma un ēna uz viņas maigā un burvīgā tēla kopā ar virtuves kontūru ieņem viena otrai pieskaņotu savstarpēju saskaņu. Šķiet, šī kopējā aina stāsta: "Es un šī virtuve saderam kopā tikpat labi kā zivs ar ūdeni!" Es esmu tā sieviete, kas liek šai virtuvei atdzīvoties!

Taču Sundzes skatienā mājo tikai neizlēmība un tukšums.

Saule šajā brīdī jau ir norietējusi. Saulrieta blāzma atkāpjoties daiļi iezīmē savu pēdējo posmu, pakāpeniski piezogas tumsa. Tumsas aizkars atveras, visi cilvēki un objekti acumirklī pārvēršas neskaidri. Uz krāsns pagatavotie brīnumi nu ir pārvietoti uz ēdamgalda, piesātinātā smarža, krāsa un mirdzums apžilbina. Sundze šo notikumu saspringumā gaidījis teju pusi dienas. Viņš sajūt parādāmies nepanesamu enerģijas zudumu, ko nepieciešams uzņemt ar ēdienu, taču sava izsalkuma priekšā viņš redz šo brīnišķīgi... lielo galdu. Viņš ir nedaudz uztraucies un nobijies, nezinot, ar ko būtu pieklājīgi sākt. Viņš cerībā vēlreiz paskatās uz Džidzi. Džidzi pa šo brīdi jau ir pilnībā mainījusi izskatu, ar taisnu muguru sēž viņam pretī un, sirsnīgi pacēlusi galvu, uzlūko viņu. Beigusi darboties virtuvē, Džidzi neaizmirsa aiziet uz vannasistabu, lai sapostos. Uz plakstiņiem viņa rūpīgi uzklāja acu ēnas, šādi viņas acis izstaro vairāk siltuma, maigi ieskicēja arī lūpu līniju, izmantojot lūpu zīmuli, un gatavs. Vai uzklāt arī apelsīnu sārto vaigu sārtumu? Džidzi apdomājās un izlēma iztikt bez tā. Kad pienāks ilgi gaidītais skūpsts un abu sejas satuvināsies, pārāk daudz pūdera seju pārvērtīs raibu kā ziedu. Pabeigusi uzklāt kosmētiku, Džidzi no rokassomiņas izņēma zīda vakarkleitu un pārvilka zaļo bikškostīmu ar balto apkaklīti, kurā viņa bija atnākusi. Bikškostīms ir pārāk stīvs, stingrs, smagnējs un nepiemērots tuvībai, kamēr zīdam ir pavisam pretēja tekstūra: vienkārša, dzīvīga un patīkama. Tas viss speciāli tika sagatavots šim romantiskajam vakaram. Lai arī nogurusi tomēr šajā brīdī Džidzi sirds ir piepildīta saldām cerībām, un viņa šo dienu it nemaz neuzskata par apgrūtinājumu.

Pēc atgriešanās no vannasistabas Džidzi jau ir melnajā, garajā, elegantajā zīda kleitā, atklājot ķermeņa visglaimojošākās vietas – garo, slaido kaklu un starojošās, maigās rokas, atsegtas visā garumā no pleciem līdz pat plaukstām. Roku āda lampu gaismā atspīd ziloņkaula krāsā. Tikmēr neatsegtās ķermeņa daļas, ietērptas zīdā, dod mājienu uz to sākotnējo noslēpumainību, vilinot mākslinieka smalkos pirkstus tās pa mazumiņam atklāt.

Sundze nav spējis atgūt garastāvokli, tomēr viņš nespēj nepievērst uzmanību Džidzi sapostajam ķermenim un dzīvīgajam skatienam. Viņš pamielo acis ar skaisto ainu un atkal ir pilnībā apmierināts. Kā jau māksliniekam, redze viņam ir spēcīga maņa. Šajā brīdī Sundze steidz izpaust glaimus, viņš izrāda pārlieku entuziasmu, vienā rokā paņemot glāzi, otrā rokā gaisā turot vīna pudeli un ar acīm turpinot neatlaidīgi novērtēt Džidzi, it kā ar pilnu muti pats sev teikdams: "Ak mans Dievs! Tik skaisti. Tu patiešām esi tik skaista!"

Džidzi emocijas uzkvēl, taču viņa kautrējas tās atklāt, tāpēc tikai atturīgi atbild: "Paldies." Pēc tam viņa sāk skatīties visapkārt un pie sevis domā, kur varētu apsēsties. Sundze ir ērti izgāzies uz dīvāna, kas ir piestumts pie vienas galda malas. Džidzi tagad arī ļoti vēlētos apsēsties uz dīvāna un piespiesties cieši blakus Sundzes sānam... Tā patiesi būtu diezgan ērti. Džidzi piesarkst un slepus acumirklī pārdomā: vai tas neizskatītos pārlieku uzbāzīgi? Viņa virza skatienu uz Sundzes pusi, taču vīrietis nedod viņai nekādu iespēju apsēsties sev blakus. Ja viņš tikai uzsistu uz dīvāna blakus sev un pa pusei jokojoties, pa pusei nopietni pateiktu: "Šī vietiņa nav aizņemta," tad viņa uzreiz izmantotu situāciju un apsēstos. Taču pašlaik, izņemot to, ka izliekas skaistuma apdullināts, Sundze neko citu neizrāda. Džidzi lēnām paiet garām vīrietim, līdz nonāk viņam tieši pretim, kur starp abiem atrodas galds, un ar lielu vilšanos apsēžas. Galu galā, pirms nekas nopietns vēl nav sācies, viņa netaisās tik viegli pazaudēt pašcieņu.

Sarkanvīns slaidajās glāzēs piešķir klusu, romantisku gaisotni. Mājas saimnieks ir izslēdzis gan griestu, gan sienas, gan grīdas lampas. Svečturos ir atstātas tikai dažas sarkanas sveces, kuru liesmiņas raustās. No skaļruņiem, kuri slēpjas visos četros griestu stūros, skan maiga un lokana mūzika. Tā dungo neparastu melodiju, kas ietver nepārtrauktu, neierāmējamu saksofona skanējumu. Džidzi lēnām sagriež Sundzes dzimšanas dienas kūku mazos gabaliņos. Gabaliņu ar sarkanu rozi uzliek uz viņa šķīvja, kamēr pati sev atstāj gabaliņu ar maigi zaļas krāsas lapiņu. Teikt laba vēlējuma vārdus ir pārāk garlaicīgi. Alkohola dzeršana cilvēkos spēj atraisīt daudz vairāk jaunu ideju. Džidzi un Sundze atkal un atkal saskandina glāzes: par tevi, par mani, tad atkal par mani un atkal par tevi. Izskatās, ka abi vēlas apzināti sevi piedzirdīt.

Īstenībā Džidzi nevēlas sevi piedzirdīt, viņa no alkohola vēlas tikai aizņemties lielo drosmi, lai pašai pietiktu varonības notikumus virzīt līdz galam. Sundze vēl līdz šim tik tālu nav aizdomājies, jo viņš reizē gan vēlas ēst pilnām mutēm, lai neaizskartu Džidzi veikumu, gan arī atpūtināt muti un atrast laiku, lai vārdiski uzslavētu Džidzi roku darbu. Tikmēr irbulīši Džidzi rokās knapi ir pakustējušies. Pirmkārt, tādēļ, ka pavāri īsti nekad nevēlas ēst pašu gatavotos, brīnišķīgi smaržojošos gardumus. Otrkārt, tādēļ, ka... Ak, Džidzi domas šobrīd nepavisam nav par ēdienu. Sievietes acis no vīna dzeršanas ir kļuvušas mitras, plašas un dziļas, fiksētas, varētu teikt, blenž tieši uz vīrieti Sundzi, vērīgi pētot, kā košļājot viņa vaigi skaisti kustas un tajā pašā laikā slavē viņu. Mākslinieks ik pa brīdim atmet savus garos matus. Viņa četrdesmit gadus vecā vīrieša zods ir noskūts gluds un neatvairāms. Džidzi skatoties izjūt gan simpātijas, gan mīlestību, viņas vaigi piesvilst, turklāt no acīm teju sāk lēkt ārā dzirksteles.

Šajā brīdī Džidzi jūt nedaudz nicinājuma, nedaudz mīlestības, nedaudz bezpalīdzības un nedaudz niezēšanas zobos. Viņa, jūtot nicinājumu un bezpalīdzību, savā rīklē mežonīgi ietriec alkoholu, jo nezina, ko Sundze pret viņu jūt. Lai vai kā, viņš vēl joprojām nav izrādījis nekādu iniciatīvu. Viņa vēlas, lai viņš vismaz uzaicinātu uz deju vai ierosinātu darīt kaut ko citu. Lai viņš liktu lietā savas ierastās savaldzināšanas tehnikas un paņēmienus. Ko viņš grib, lai es vēl daru, Džidzi prāto. Esmu izdarījusi tik, cik varu, es vairs nevaru neko darīt, lai savos gados nezaudētu lepnumu un pašcieņu. Viņa saprot, ka ilgi vairs nespēs saglabāt cerības. Ja viņa tūdaļ neiegūs kāroto, tas var vilkties veselu mūžību.

Džidzi iedzer vēl vienu malku, viņas acis un ķermenis piepildās ar alkoholu.

Sundze, kratīdams galvu, nemitīgi turpina viņu slavēt, taču, kad apstājas, lai ievilktu elpu, viņš saprot, ka dzird runājam tikai sevi, no Džidzi nav iznākusi ne skaņa. Viņš acumirklī ielej Džidzi glāzē vīnu, tajā pašā brīdī uzmanīgi ieskatīdamies viņas acīs. Viņš saprot, ka sieviete izmanto visu, lai ar savu skatienu noaustu tīklu. Džidzi ciešais skatiens ātri ir aizpeldējis, silts, maigs un biezs, tas koncentrēts vijas apkārt viņa augumam, gluži kā sagūstot to savās jūtās, velkot sev tik cieši klāt, ka viņam vairs nav iespējas izkļūt. Sundze kļūst vājš, ķermenis dreb. No šīs drebēšanas vīns nelīst tieši glāzē, vairāk nekā puse pārlīst pāri glāzes malām.

Džidzi paceļ ar vīnu pilno, pilošo glāzi, grīļojoties pieceļas kājās un saka: "Nāc, saskandināsim par šo vakaru!"

Sundze atbild: "Par šo vakaru."

Negaidot, kamēr Sundze pietuvosies, Džidzi ļodzīdamās grūž pretī savu glāzi, tuvodamās viņa glāzei. Tomēr, tā kā Sundze nestāv taisni, glāze dodas taisni pretī viņam. Vīrietis neapzināti atvairās, izstiepjot roku, "šļakš!", un viss glāzes saturs izlīst uz viņa T krekla un biksēm.

Džidzi momentā izdveš: "Atvaino!" Sundze atbild: "Tas nekas," un sāk meklēt, ar ko noslaucīties. Džidzi steigā saka: "Ļauj man, ļauj man." To sakot, viņa ar drebošām rokām aptur viņu, šūpodamās pieceļas, lēnām aizstreipuļo līdz virtuvei, sameklē trauku lupatu un papīra dvieļus, lai varētu notīrīt vīna traipus uz viņa ķermeņa. No virtuves Džidzi dodas tieši pie Sundzes, atspiezdamās pret dīvānu un neatstājot laiku viņam pieklājīgi atraidīt palīdzību, noliecas pie viņa kājām un, pa pusei ieliekusies, pa pusei pietupusies, sāk tīrīt viņa bikses. Viņš šo procedūru pacieš, neērtā pozā iespiests dīvānā. Džidzi viņam ir pietuvojusies jau tik tuvu, ka mati pieskaras viņa zodam, viņu ķermeņi ir gandrīz kopā, un viņa jau var sajust viņa un vīna smaržu. Sievietes pa pusei apreibušajā, pa pusei skaidrajā prātā šajā brīdī uzpeld īslaicīga vilcināšanās un šaubas: varbūt izmantot situāciju un iekrist viņa rokās?

Taču šajā brīdī, kamēr viņa vilcinās, jau ir pagājušas tās divas sekundes, kad varēja netīši un dabiski iekrist Sundzes rokās. Brīdis jau ir pagājis, un tagad vienalga tomēr iekrist viņa rokās izskatītos stīvi un neveikli, kustību pāreja nebūtu plūstoša un akurāta.

Mīlestībā nevajag izmantot prātu, bet gan tikai ļaut darboties instinktam. Viņa domā – kad esi iemīlējies, prāts patiesi ir lieks. Par to prātojot, iekšā parādās neizsakāma depresijas sajūta, tik dziļa, ka Džidzi acīs sarosās asaras.

Par laimi, tieši šajā brīdī divas siltas, maigas rokas beidzot izstiepjas un kaislīgi ieskauj viņu. "Ja es to nebūtu izdarījis, tas noteikti izskatītos nedaudz nepieklājīgi," nodomā Sundze. Šādi apņemot Džidzi vidukli un piespiežot viņu sev cieši klāt, Sundze viņai izdara nelielu pakalpojumu. Džidzi sadzird vīrieša spēcīgos sirdspukstus. Viņa piespiež savu galvu cieši pie viņa krūtīm, aizver acis, un klusi norit divas sarūgtinājuma asaras. Taču viņai nav laika tās noslaucīt. Viņas ķermenis šajā brīdī ir palicis vājš, tik pilnīgi sagrauts, ka viņa to nespēj pat pakustināt. Līdz šim brīdim, kad viņu ieskāva vīrietis, viņa juta, kā viņas spēcīgās bruņas pēkšņi sagrūst, tāpat kā viņas lepnums. Šajā brīdī viņas vienīgās domas ir: "Es mīlu šo vīrieti, mīlu. Būt kopā ar vīrieti, ko mīlu, ar to pilnīgi pietiek."

Vīrietis turas pie saldā, maigā ķermeņa, un acumirklī neizbēgami ir atslābinājies arī viņa ķermenis. Alkohols un instinkti sajaukušies kopā un iedarbinājuši kvēli. Sundze izmanto spēku, lai paceltu sievietes seju cieši pie sava ķermeņa, un ātri pietuvina viņai savas lūpas. Džidzi āda ir tik slidena kā satīns, viņa lūpas nespēj palikt vienā vietā. Viņš pēkšņi sajūt kaut ko sāļu, paver acis, nedaudz atgrūžas un paskatās – sieviete raud. Asaras rit lejā gar viņas deguna abām pusēm. Viņš pēkšņi sajūt neaprakstāmu saviļņojumu, vēlreiz pieskaras viņai ar savām lūpām un, sākot ar acīm, palēnām, palēnām slīd uz leju, vispirms nogaršojot viņas asaras, tad turpinot viņu skūpstīt, kamēr nonāk līdz viņas lūpām. Sākumā Džidzi izturas rezervēti un, lai arī ir nedaudz apreibusi, lūpas tur ciet kā ciešu pavedienu un nedod viņam iespēju iespraukties. To redzot, vīrietis vēl vairāk izmanto savas vecās metodes. Skūpstoties viņš uzliek roku uz viņas muguras un neapstājoties glāsta viņu, līdz viņa gandrīz izkūst viņa rokās kā ūdenī. Vīrietis redz, ka ir pienācis īstais brīdis, lēnām aiznes viņu līdz dīvānam un ar mēli kaislīgi pieskaras viņas lūpām [6]. Patiešām, sieviete uzreiz paver savas verdoši karstās lūpas gluži kā gliemežvāku un, atbildot viņam, kāri piesūcas viņa mēlei.

Vīrietis acumirklī jūtas iesūkts, taču nekā nespēj tikt ārā. Tikai šajā brīdī Sundze saprot viņas piesūkšanās mežonību. Tā nav ne silta, ne maiga, taču tā ir no visa spēka, ar tik pārliecinošu enerģiju, it kā nemaz nedomājot par sekām. Patiesi, it kā Džidzi nebaidītos iesūkt visu viņa dzīvi, nebaidītos tūlīt uz viņa ķermeņa kaut vai atdot galus. Vīrietis to vairs nespēj izturēt, ātri nomaina pozu, izvelk mēli tā, lai tikai pats mēles galiņš būtu palicis viņas mutē, maigi kustoties apkārt un ķircinot, taču neuzdrošinoties palikt vienā vietā, neļaujot viņai vēlreiz izjust stingras pieķeršanās sajūtu.

Šādi lietojot spēku un dzīvnieciski apejoties ar viņu, vīrieša prātā parādās apdullums un bailes. Postoši... Patiesi, šī sieviete, izmisusī sieviete... Es vienkārši nespēšu tikt galā ar viņu. Sundze šo spēli jau ir spēlējis ar neskaitāmi daudzām sievietēm, un viņš pārliecinoši zina, kāda ir atšķirība starp skūpstiem. Pat nelielas atšķirības nespēj izbēgt viņa smalkās mēles kontroli. Rotaļīgās un vaļīgās meitenes šādi neskūpstās. Viņas skūpstās ļoti viegli un līksmi, kā maigi pieskaroties un slīdot pa ūdeni. Draiski [7] kā vējš, kas pāršalc ūdens virsmu. Skūpsti parasti ir kā ievads pirms došanās gultas virzienā. Starp viņām, salīdzinot ar šo sievieti, neviena nebija uzvedusies tik nopietni, postoši, neatlaidīgi, neņemot vērā risku, pieķērusies viņa mēlei, darot visu iespējamo, lai noturētos, baidoties, ka viņš varētu aizmukt. Pēkšņi Sundzem prātā iešaujas stindzinoša doma: vai ir iespējams, ka Džidzi varētu būt patiesi, nopietni iemīlējusies viņā? Sievietes šodien izrādītā uzvedība nebija pieņemama! Džidzi visu izdarīja viņa labā, visa sievietes virtuves valoda it kā norādīja, ka viņa vēlētos darboties viņa virtuvē, gribētu būt saimniece un ka viņa būtu labākā kandidāte šai virtuves saimnieces lomai.

To konstatējot, vīrieša karstais ķermenis "salūst" un sāk trīcēt. Karstums acumirklī pārvēršas aukstumā, saprotot, cik nopietni sieviete to uztver. Šajā brīdī Sundze pēkšņi atskārst, ka Džidzi šodien neatnāca, lai izklaidētos. Sieviete šodien atnāca nopietnu iemeslu vadīta. Sievietes šodienas mērķis ir ļoti skaidrs. Viņa vēlas rezultātu. Viņa nevēlas saņemt vieglas izklaides sajūtu, viņa vēlas reālu rezultātu. No viņas skūpstīšanās veida viņš jau var izgaršot iznākumu. Viņas nepārspējami izcili izmantotajā virtuves valodā netrūka norādījumu par reālām un patiesām jūtām. Līdz šim brīdim Sundze vēl nebija atšifrējis viņas izveidoto puzli.

Vīrietis pēkšņi sajūtas nomākts. Šī viņa nomāktība uzreiz pārņem visu ķermeni, liekot viņa vēl tikko stingrajam ķermenim sašļukt. Tas patiesi nav jautri. Viņš spēj pieņemt mākslīgu mīlestību, taču ne īstu. Viņš nevēlas lieku slogu. Šajos laikos, kad visi tiecas pēc panākumiem un ātriem labumiem, kurš gan vēlas sevi iegrožot un uzkraut sev kādu lieku nastu? It īpaši viņš, kā jau mākslinieks, nevēlas nekāda veida važas. Ģimenes saistības, sociālie pienākumi: ja no tiem var izvairīties, no tiem ir jāizvairās, ja var aizmukt, ir jāmūk. Nodokļus par pārdotajām gleznām viņš, Sundze, nemaksā, līdz pie durvīm neklauvē Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki un viņam nav citas iespējas. Laikā, kad viņa karjera plaukst, izvēlēties pieņemt Džidzi, apņemt viņu par sievu un veidot ģimeni? Ja tas notiktu, kā viņš saglabātu savu brīvību?

Kurš teicis, ka sievietes ir tikai emocionālas radības un salīdzinājumā ar vīriešiem viņām trūkst racionālas domāšanas? Ja sievietes izvirza sev mērķi, blakus vīriešiem viņas nemaz nav nevarīgākas un sliktākas. Taču izšķirīgais ir tas, ka viņas izvēlētais cilvēks ir nepareizi izvēlēts partneris. Mākslinieks Sundze nevēlas tikt noslogots un uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem. Viņš neiebilst pret tukšām izpriecām, taču nopietnas attiecības nav viņa prioritāte. Džidzi vēlas paļauties uz viņu, taču viņš nav cilvēks, uz kuru var paļauties. Viņš nevēlas uzņemties slogu. Vīrieša un sievietes domu gājiens atšķiras jau pašā saknē. Ja runā par mākslīgu mīlestību, viņš nevērīgi tādā iesaistās, cik tik patīk, un uzskata to par drošu un izdevīgu. Ja runā par patiesu mīlestību, tad viņš, mākslinieks Sundze, tādu izjūt tikai pret sevi, pret savu slavu un labumiem, taču ne pret kādu citu. Viņš nebaidās izklaidēties, bet ļoti bīstas īstas mīlestības. Neīsta mīlestība pret neīstu mīlestību ir patīkama, viena otrai neuzliek ne slogu, ne kaut mazākās bažas. Īsta mīlestība pret neīstu mīlestību nestrādā. Īsta mīlestība pret īstu mīlestību vispār ir kaut kas neiespējams.

Taču viņš nevar tik pēkšņi ar ledainu atraidījumu pārtraukt šo spēli. Aizvainot sievieti investori, kas viņam vēl ir noderīga, nav tā vērts. Turklāt viņš ir labi zināms kā pastāvīgs dārgumu cienītājs, kurš nevar pieļaut, ka pievilcīgas sievietes priekšā izskatās kā vīrietis bez manierēm. Un kādēļ gan viņš ar šo skaisto sievieti nevarētu paspēlēt mazu, bīstamu spēlīti? Tikai spēlējoties uz klints malas, var izjust adrenalīnu. Viņš taču neaizies tik tālu, ka būtu spiests viņu precēt, vai ne?

Pēc ilgstošas apskaušanās un skūpstīšanās sieviete jūtas trausla, pārtrauc skūpstīties un, atverot acis, ierauga vīrieti, kurš cieši skatās pretī, vēl turoties pie viņas lūpām. Abu sejas atrodas tik tuvu, ka pirmajā mirklī otra seja izskatās deformēta. Sieviete sajūtas neērti, ātri atgrūžas no viņa, noliec galvu un seju ierok viņa krūtīs. Vīrietis maigi glāsta viņas muguru un matus gluži kā mazu kucēnu. Viņa izmanto izdevību un vēl apģērbta piespiežas viņam ciešāk, patiesi, kā mazs kucēns. Viņa aizver acis un klusībā izbauda reibinošo sajūtu pēc skūpstīšanās, prātojot, ka šī sajūta, tāpat kā mīlestība, beidzot nāk no uzticama avota. Džidzi nonākt tik tālu nav nācies viegli, it nemaz! Taču viņai nebija iespējams zināt, cik šāda veida spēles Sundze patiesībā jau ir spēlējis. Tā kā šis vīrietis ir mākslinieks, viņš vienkārši ir ieskauts šāda veida pielūgsmē no savām sentimentālajām meitenēm.

Džidzi, iegrimusi savās mīlestības pārdomās, nav aizdomājusies par šīm lietām. Sieviete, kas četrdesmit gados ir iegrimusi mīlestībā, nav aprēķināma. Sieviete ir dedzīga. Kaut nedaudz dodot viņai iemeslu, viņa metīsies virsū, kodīs un plosīs kā kaķene pārošanās laikā. Vīrietis rāmi tiek galā, ar pirkstiem taktiski un prasmīgi turoties pretī viņas mērķim un ar interesi savaldot viņas iesāktās medības. Līdzko sievietes mērķis ir atklāts, vīrieša ķermenis nekavējoties zaudē degsmi, taču ir iedegusies cita interese. Tagad, lai arī viņš ir daļa no šī procesa, tomēr viņš jūtas brīvs kā mīlas ainas iestudētājs teātrī, kontrolējot visu situāciju kā režisors, kas trenē aktrisi. Viņš no Džidzi patiesās mīlestības jau ir guvis labu izklaides avotu. Viņš ir ļoti ieinteresēts tajā noskatīties kā pavadošais partneris. Viņš atklāj, ka ir pietiekami lietpratīgs, lai uzsāktu šo lomu.

Sundze klusībā ir diezgan apmierināts ar sevi.

Taču sieviete, tik maiga un apburoša, tagad iekritusi ienaidnieka – jūtu – rokās, nespēj sevi vairs atbrīvot. Sievietes vaigi jau iedegušies kā liela uguns, kas viņus abus pārvērtīs pelnos. Sieviete ar viņu dzer sarkanvīnu un dalās no mutes mutē. Sieviete, ērti iekārtojusies viņa apskāvienos, pāršķeļ violeti sarkanu ābolu uz pusēm un sagriež šķēlītēs, katrā pusē atstājot rūpīgi grieztus naža nospiedumus. Pēc tam abi divi kā mazas pelītes grauž pa gabaliņam, gabaliņam, līdz beidzot lūpas satiekas. Abi ķermeņi uz brīdi sastingst un savienojas mežonīgi karstā franču skūpstā. Sundze neiebilst pret visiem sievietes mazajiem trikiem. Taču viņš nekad pats neuzņemas iniciatīvu doties tālāk, viņš tikai daļēji caur drēbēm spaida viņas krūtis, tad glāsta viņas slaido vidukli, dedzīgi vilinot un uzbudinot, bet tālāk neejot, apņēmies neiepazīt, kas atrodas garajā kleitā, it kā viņš patiesi būtu pieklājīgs džentlmenis.

Sieviete īsti nesaprot, ko viņš ar to domā. Viņas mēģinājumi nedod rezultātus, sieviete gandrīz jau ir pazaudējusi savu pēdējo pārliecību. Varbūt ar viņas šarmu nav gana? Džidzi ir aizvainota un nogurusi, taču, līdzko Sundze dos kaut mazāko norādi, viņa uzreiz atbildēs neatturoties. Viņa pārāk daudz domā, ka šai mīlestībai ir patiesa iespēja realizēties. Par daudz domā, ka abi apmainīsies ar mīlestības apliecinājumiem un atmiņām, taču vīrietis negaidīti nesniedz viņai šo apmierinātību, liekot ciest simt reižu lielākas sāpes un mokas. Noraizējusies viņa ir vēl aktīvāka, vēl nerātnāka un vēl vairāk iepin viņa ķermeni zīda audumā, liedzot viņam kustēties un atslābināties. Sundze kā indiešu čūsku vārdotājs un dancinātājs piespiež savas lūpas cieši klāt viņas lūpām, ar plaukstām steidzīgi spēlējas un ķircina viņas skaisto ķermeni un ārkārtīgi apmierināts vēro katru viņas izrādīto emociju.

Šādi spēlējoties, paiet vairāki apļi ar kāpinājumiem un atpūtām, nemanot vakars ir satumsis. Kad sieviete jau kārtējo reizi ir ieritinājusies viņa klēpī, nodevusies viņa perfektajai balsij un izteicieniem, viņa klausās, kā viņš valdzinoši čukst viņas ausī: "Dārgā, skat, jau pulksten divi. Man vajadzētu tevi vest mājās!"

Džidzi apstulbst un pārdomā, vai nesaklausīja nepareizi, viņas rokas noslīd lejā no Sundzes kakla, viņa nejūtīgi paceļ galvu un uzlūko vīrieti. Divās lielās, pilnīgās, skaistās acīs parādās apmulsums. Atpakaļ? Kas atpakaļ? Kāpēc atpakaļ? Ko viņš ar to domā? Vai viņš mani met ārā no mājas?

Paiet kāds laiks, līdz sievietes emocijas nostabilizējas. It īpaši iedragāts ir viņas pašlepnums un pašpārliecinātība. Kas notiek? Vai šādi viss beigsies? Ko nozīmē šī viņa attieksme?

Vai viņa var teikt, ka nevēlas doties prom? Vai viņa var uzņemties iniciatīvu un pieprasīt palikt pa nakti?

Sundze tikmēr vienkārši neņem vērā sievietes emociju pārtrūkumu. Bez nekādiem paskaidrojumiem vīrietis pieceļas un pamet viņu, lai dotos uz skapi pēc jakas. Šīs darbības apstiprina nelokāmo, neapšaubāmo, neapspriežamo un tik labi redzamo Sundzes ķermeņa valodas norādījumu: viņam nav nekāda nodoma pieņemt Džidzi. Viņš jau ir dabūjis pietiekami un vairs nevēlas turpināt. Sundze ir beidzis uzņemties atbildību par viņu. Vīrietis pacietīgi pavadīja visu vakaru ar viņu, turklāt pakļāvās manierēm: viņš nav viņu izmantojis un tad pametis vai darījis kaut ko tamlīdzīgu.

Kamēr Džidzi aptver visu, kas notiek acu priekšā, lielais sagruvums un pašlepnums liek viņas krūtīm strauji cilāties, sejas izteiksme smagi sašķobās, un viņa pēkšņi nespēj izdvest pat pusvārdu. Taču tajā brīdī viņa nekavējoties apstādina acu raustīšanos, un pēkšņi visa seja pārvēršas lielā smaidā. Viņa ar pirkstiem izbrauc cauri priekšā esošajiem garajiem matiem, izliekas, ka viņai it nemaz nerūp, un ar ārkārtīgu augstsirdību un mieru atbild: "Labi, es vispirms nedaudz palīdzēšu tev novākt bļodas un irbulīšus!" Viņas runas tonis liek noprast, ka šādās abpusējās dēkās viņa ir pieredzējis spēlētājs. Ka spēlēšana pēc noteikumiem viņai jau ir ierasta lieta, un izskatās, ka viņa patiesi šeit ir tikai tāpēc, lai nosvinētu viņa dzimšanas dienu, pagatavotu dzimšanas dienas vakariņas un pabeigtu lietas tikpat labi, cik iesāka.

Negaidot, kamēr Sundze viņu apturēs, Džidzi ķeras pie darba. Viņas kustības ir apjomīgas un nedaudz nenormālas, viņa ar grūtībām savaldās, lai nepārspīlētu. Viņa skaļā balsī jautā, kur vajadzētu stāvēt šai lietai un kur vajadzētu nolikt šo šķīvi. Viņa straujām roku un kāju kustībām žigli sakārto visas lietas. Pēc tam viņa ieiet vannasistabā atsvaidzināt grimu, kas izsmērējies pēc skūpstīšanās. Viņa iznāk ar rāmu sejas izteiksmi, garāmejot paceļ virtuvē esošo atkritumu maisu un apmulsušajam vīrietim, kas stāv virtuves durvīs, mierīgi pasaka: "Iesim."

Koku lapas nakts vējā lēnām virpuļo, aukstā rasa atgādina cilvēkiem par tuvojošos aukstumu. Džidzi nodreb vējā. Sundze pienāk un gādīgi apskauj viņas plecus, Džidzi neko nesaka, ļaujoties viņa laipnībai. Viss viņas ķermenis ir stīvs, sajūtas notrulinātas. Iekāpjot taksī, vīrietis un viņa sēž aizmugurē, mašīna tiek iedarbināta, viņš ar bezgala lielu maigumu izstiepj roku un ieskauj viņu savos apskāvienos. Džidzi neiebilst un arī neatbild, paliekot tikpat apātiska un nejūtīga, ļaujoties viņa tukšajiem apskāvieniem. Šajā brīdī viņa domā, ka viss ir kļuvis tukšs un nenozīmīgs.

Mašīna klusi slīd pa nakti viegli kā pūciņa, taču reizē arī smagi un gausi. Nakts ir sausa, naktis parasti nav mitras. Viņa domā. Kad taksis ir sasniedzis Džidzi mājas durvis, sieviete izkāpj no mašīnas, vīrietis izkāpj kopā ar viņu un atvadās, ar mākslīgu pieklājību apskaujot viņu. Pēc apskaušanās vīrietis pagriežas, pieliec galvu un iekāpj atpakaļ taksī, kas nekavējoties dodas atpakaļ ceļā, pa kuru atbraucis. Sieviete nolūkojas, kā viņa sarkano gaismu kronis nakts aizsegā pamazām attālinās un pazūd. Galu galā jau viņš nav slikts cilvēks, viņa nodomā. Viņa vēlas uz to paskatīties no iespējami pozitīvāka skatapunkta. Galu galā viņam bija atbildības sajūta. Lai arī viņa atbildības sajūta parādījās tikai šajā īsajā posmā, pavadot viņu uz mājām. Ar šo īso lolojumu un siltuma posmu viņai pietiks uz visu mūžu.

Nakts vējš, pieņēmies spēkā, pūš caur ēkas durvīm. Džidzi mati sajaucas, dažas garas šķipsnas pielīp pie viņas sejas, aizsedzot acis. Viņa ar roku mēģina matu šķipsnas aizlikt aiz ausīm, pirksti netīšām pieskaras kaut kam mitram uz sejas. Viņa pagriežas, ieslēdz gaismu kāpņutelpā, gatava ātri skriet augšā. Sperot pirmo soli, viņa sajūt kaut ko pieskaramies kājai. Džidzi noliec galvu, lai paskatītos lejup, un saprot, ka tas ir virtuves atkritumu maiss, kuru līdz pat šim brīdim viņa bija stingri turējusi rokās.

Tikai šajā brīdī asaras nevaldāmā straumē sāk plūst pār viņas vaigiem.

 

 

 

 

[1] Xu Kun徐坤. Chufang 厨房。IN: Zuojia《作家》. 8 期, Beijing 北京, 1997年5月26日. french.china.org.cn/archives/citc/2013-09/05/content_29936247.htm [skatīts 06.05.2017.] [2] 厨房是一个女人的出发点和停泊地 burtiski ‘Virtuve ir sievietes sākuma punkts un pietauvošanās vieta’. [3]  "哧啦"一声 burtiski tulkojot ‘izdveš skaņu čila’. [4] 脑满肠肥 burtiskā tulkojumā ‘piepildīts prāts un uzbriedušas zarnas’. [5]  "Liekulības tirgus" (Vanity Fair) ir 1848. gadā izdots Viljama M. Tekerija (William M. Thackeray) romāns. [6] 伸出满是触角的舌头，用力压摩触探上去 burtiski ‘pagarina savu mēli kā antenu un kaislīgi piespiež to, lai dotos iekšā izpētīt’. [7] 心猿意马 idioma, kas burtiski tulkojama šādi: ‘sirds kā pērtiķim, prāts kā rikšojošam zirgam’.