CONFERENCE
Par šo izdevumu rakstīt recenziju ir gan aizraujoši, gan bīstami – būtībā krājums pats sevi ne reizi vien kritizē un recenzē, atliek tikai pievienot kaut vai attēlu ar zaibalismu [15]*, un recenzija gatava. Tomēr kas zaibalismu padara tik saistošu?
Paviršam grāmatmīlim pirmajā pāršķirstījumā – īpaši, ja Pelšs kā dzejnieks vēl nav iepazīts, – šis izdevums varētu šķist dārziņā īstenotas projektu nedēļas apkopojums vai arī ieilgušas pamatskolēna spēles ar kalkulatoru, uz kura varēja uzburt vārdu "LOHS" ar cipariem. Tomēr šādas kiberfovisma izpausmes ir pavisam apzinātas un mērķtiecīgi radītas, turklāt tās turpina jau krājumā "Mīļākais tētis pasaulē" ("Literature Without Borders", 2016) aizsāktās semiotiskās rotaļas.
No "īsto" vārdu gūzmas, kurus interneta boti piedāvā kā drošības sietu, izvēlētais pseidonīms Demon iezīmē arī Pelša ironisko pašnolādēšanos – 21. gadsimta nolādamais dzejnieks, kurš "pats raksta / pats lasa" [10]. Gluži vai Romas imperatora Marka Aurēlija "Pašam sev" manierē, jo neviens taču nelasīs: un, ja izlasīs, vai sapratīs? Tāpēc Pelša tekstiem, attēliem un tekstattēliem bieži vien pievienoti brīdinājumi, paskaidrojumi, komentāri, kas laikus ļauj nodrošināties pret nesapratējiem vai ļaunvēlīgiem kritiķiem. Piemēram, grāmatas recenzents var aizpildīt formulāru, kuru krājuma autors drīkst labot sev vēlamā virzienā, līdz ar to "recenzija reizē sūkā un nesūkā" [12].
Izdevumā baudāms arī vairāku vulgaritāšu savstarpējs saāķējums – gan tradicionālā mātes valoda (tradmats?), gan lo-fi estētikas kults (piemēram, MS Paint un līdzīgu attēlu apstrādes programmu pikseļainie attēlu ekrānšāvumi), kuri slāņojas un kārtojas cits pār citu un cits zem cita.
Neiztrūkstoša arī klasiskā un mūsdienīgā sadursme, ko nereti veido dzejoļa vizualitātes un tendenciozu citātu līdzstatījums. No vikipēdijas šķirkļa par viduslaiku dzejas formu lē, šķiet, tiek izvēlēts teikums "lai usually has several stanzas, none of which have the same form"**, lai sašķeltu dzejolī redzamo lidmašīnu atsevišķos pantos, kaut gan citādi šim dzejolim nekādas saistības ar lē nav. Līdz ar to dēmonbotu apsēstais digitālais trubadūrs Pelšs ir radījis pavisam jaunu dzejas formu – vizuālo lē.
Saiknes ar avangarda klasiku (kas par oksimoronu!) liek ieraudzīt arī teksts ar futūristu skaļruņa F. T. Marineti [21] radīto cilvēku – torpēdu futūristu tehniskajā manifestā*** –, liekot lasītājam dzīvot pastāvīgā torpēdu straumē. Marineti kā rēgs turpina klīst ik mūsdienu avangardista apziņā: Mona Liza vēl joprojām jāsadedzina, jo viņa mierpilni turpina karāties Luvrā tūristu zibšņu ielenkumā.
Šķiet, Pelšs ir ne tikai mīļākais tētis pasaulē, bet arī dāsnākais un draudzīgākais dzejnieks un atdzejotājs – izdevumā iekļauti citu autoru dzejoļi un performanču scenāriji. Piemēram, Arvja Vigula "Apokalipses kokteiļi" [30–32]. Jāņa Atklāsmes grāmatas iedvesmotas kokteiļu receptes un nosaukumi dzērieniem, pēc kuru izlakšanas dzirorģijas dalībnieki varētu pieredzēt līdzīgas vīzijas, kādas reiz piedzīvojis Jānis. Intertekstuālās izrīcības, kas visus spir(i)tus (garu un Garu) ļauj uzņemt vienā spir(i)tisma seansā.
Lai gan terminoloģijas izstrāde mūsdienu reālijām latviešu valodā vienmēr izsauc spraigumu gan valodas sargu, gan barbarlumpeņu vidē, "Gaidot e-pastu" [50–51] rada gana fantasmagorisku iespaidu par latviešu valodas oficiālo avangardu (LZA Terminoloģijas komisijas lēmumiem). Līdzās absurdajam skatam uz latviešu valodas dzīvo slāņu samākslošanu, klasikas un tagadnības sadure redzama arī asprātīgā seno pantmēru nosaukumu piemērojumā īsziņā [95] – jambi, trohaji un daktili pārtapuši par draudu lamām (atjambīsim, neatamfibrahijosies, nesadaktilēs tevi neviens, varēsi saukt atanapestiet!).
Šķiet, ka izdevuma konceptuālā kulminācija ir uz svaru kausiem liktie teksta "kas" un "kā" [63–70] – variāciju versme, fontu fontānu vērpetes, valodu un rakstības sistēmu ņudzeklis. Savulaik jau "Satori" lasītais "K O L I E K I" – grafozīmju dienasgrāmata par kultūras notikumiem – aizsteidzas priekšā pat mūsdienām. To "saprast" varēs, kad būsim jau simbiotiskas būtnes ar robotiem, kas datorkoda simbolus mums ļaus ne tikai uztvert kā utilitāras zīmes, bet arī novērtēt to vizuālo skaniskumu ar estētisku baudu.
Grāmatā pārpārēm zaibalu – "grūti tveramu tēlu" [15] –, tomēr tikai tie ir patiesie einaratīva avoti, kuri savukārt rada patiesu einārģiju. Ja kādam šībrīža latviešu dzejniekam būtu jāpiebirko jēdziens "AUTORTEHNIKA", tad Pelšs noteikti būtu pirmais, iespējams, vienīgais. Un īstenībā kondoms ir pārāk interesants, lai par to uzrakstītu sakarīgu recenziju, tā ka lasiet un lūkojiet vien paši!
* Lappuses nav numurētas, tāpēc to iespējamā numerācija sniegta kvadrātiekvās.
** Lielākoties lē sastāv no vairākiem atšķirīgas formas pantiem (angļu val.).
*** Marineti, F. T. Futūriskās literatūras tehniskais manifests. Grāmata. Rīga: Liesma. 1991, Nr. 4. 10. lpp.
 jaunākajā krājumā "Condom" (izdevniecība "Valters Dakša", 2017), kura autorība piedēvēta bota ģenerētam pseidonīmam Demon. Kopā ar grāmatu lasītājs/skatītājs saņem prezervatīvu. Iespējams, tas ir brīdinājums, ka tiks saķerts kaifs. Bet varbūt kaut kas cits.){kind=link}