Lasot Haruki Murakami latviski tulkotos darbus, neievēroju hronoloģiju. Tā drīzāk ir ačgārna - „Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules” (1992), „Norvēģu koks” (1987) un nu „Aitas medīšanas piedzīvojumi” (1982), kas latviski izdota jau trešoreiz (Zvaigzne ABC, 2013) un tiek dēvēta par populārāko japāņu rakstnieka romānu. Interesants fakts, jo mani ar t.s. „Murakami psihozi” (esmu pret to imūna!) slimojošie draugi un paziņas šo grāmatu vispār netika minējuši, bet slavējuši un ieteikuši pavisam citas, piemēram, tās netiešo turpinājumu – „Dejo, dejo, dejo” (1988).

Tātad romāna lasīšana jāpietuvina pētnieciskam darbam, kura galvenais mērķis ir izprast „Aitas medīšanas piedzīvojumu” fenomenu pašmāju lasītāju vidū, lai gan viens no galvenajiem popularitātes iemesliem visticamāk ir pārliecība, ka lasīt Murakami vienkārši ir stilīgi.

T.s. „Žurkas triloģijas” noslēdzošās daļas nosaukums „Aitas medīšanas piedzīvojumi” ir mānīgs, un nezinātājam grāmatas iegāde var radīt pamatīgu vilšanos, proti – līdz pat 171. lappusei ir sarežģīti, pat neiespējami sameklēt kaut vienu dēku romānam raksturīgu iezīmi. Stāstījums drīzāk ir vienmuļš, brīžiem juceklīgs, darbības kāpinājumi ir minimāli – dominē ikdienišķu procesu apraksti (maltīšu ieturēšana, smēķēšana, alkohola lietošana, mūzikas klausīšanās, mīlēšanās u. tml.), kas daudzreiz atkārtojas, tāpat parādās arī refleksijas par dažādām ikdienišķām reālijām, kā arī savādu, murgiem pielīdzināmu sapņu atstāsti un atmiņu uzplaiksnījumi (visbiežāk nostalģiski, sentimentāli, saistīti ar galvenā varoņa bijušo sievu un abu kopdzīvi).

Šķiet, „Aitas medīšanas piedzīvojumos” H. Murakami vēl atrodas sevis meklējumos – romānam trūkst tās īpatnējās, murakamiskās noskaņas un gaišuma, kas caurstrāvo vēlāk tapušos romānus, kā arī dziļuma attiecību tēlojumā un jebkādas varoņu tiekšanās pēc labklājības, pašizaugsmes un harmonijas – tā vietā ir dziļa vienaldzība: „[..] viņa jau ilgu laiku regulāri gulēja ar kādu manu draugu un tad kādu dienu vienkārši pārvācās pie viņa. Tā notiek bieži, un tāpēc tas, ka viņa tā izdarīja, man nelikās nekāds īpašais notikums. Galu galā tā bija viņas pašas problēma.” (25)

 Romāna galvenajam varonim pat nav vārda, toties ir „[..] T krekls ar Snoopy, kas pasitis padusē vējdēli, izbalojuši, nomazgāti Lewis džinsi un netīras sporta kurpes” (50), savdabīga draudzene ar brīnumaini skaistām ausīm un tikpat brīnumainu intuīciju, veiksmīgs tulkošanas un reklāmas uzņēmums uz pusēm ar draugu, vienmēr pilns naudasmaks, nožēlojama paskata kaķis un 40 izsmēķētas cigaretes dienā. Nekādu pārsteigumu, neregularitātes un spontanitātes – šāds dzīves modelis pats izmisīgi sauc pēc piedzīvojuma, un H. Murakami savam varonim to arī sagādā, viņa rāmo ikdienu saārdot ar savādu piedāvājumu jeb pavēli – ir jāsameklē neparasta, kastaņbrūna aita ar zvaigznes formas plankumu uz muguras, kura fotogrāfiju (kalnu ainavu ar aitu baru) romāna varonis izmantojis kādā reklāmas materiālā. Savāda prasība un tāds pats prasītājs (kāds Skolotājs, precīzāk, viņa sekretārs), laika limits (viens mēnesis), taču pilnīgi neierobežoti līdzekļi mērķa sasniegšanai.

Piedzīvojumi palēnām sākas vien grāmatas otrajā pusē – līdz ar abu mednieku (galvenā varoņa un viņa draudzenes) lidojumu uz Hokaido pilsētu un apmešanos pustukšā un visai apšaubāmā viesnīcā. Rakstnieks pakāpeniski iekustina romāna darbību – beidzot tiek staigāts, meklēts, apjautāts un pētīts, nevis sēdēts mājās vai bārā, domāts, runāts un dzerts. Pēc vairāku dienu ilgiem neveiksmīgiem meklējumiem H. Murakami savus varoņus gādīgi atalgo, piespēlējot pirmo svarīgo atspēriena punktu, t. i., ļaujot uzzināt savādās viesnīciņas vēsturi (tās vietā agrāk bijis Aitkopju biedrības nams) un to, ka šajā ēkā joprojām mitinās visai kolorīta persona, kas saukta par Aitu profesoru un kam „[..] bija gari, sniegbalti mati. Sirmas lāstekas nokarājās pāri acīm. [..] Druknu miesas būvi, deguns ģīmja pašā vidū iesprausts un izaicinoši pavērsts taisnā leņķī kā slēpošanas tramplīns.” (202) (asprātīgie personu, kā arī vietu, darbību, procesu u. c. raksturojumi un aprakstos ietvertie neparastie salīdzinājumi ir romānu caurvijoša iezīme).

Līdz ar Aitu profesora dzīvesstāstu romāns kļūst negaidīti sirreāls – meklētā aita, kā izrādās, mēdz iemājot cilvēkos, izmantot tos savtīgu mērķu sasniegšanai un tad pamest viņu ķermeņus, dodoties jaunu upuru meklējumos. Tā noticis gan ar pašu Aitu profesoru, gan Skolotāju, gan romāna varoņa jaunības dienu draugu Žurku, kas uzskatāms par pazudušu, un vienīgās no viņa saņemtās ziņas ir 2 savādas vēstules ar nesaskatāmiem zīmogiem un mistiskā aitu bara fotogrāfija, kas uzskatāma par galveno visu romāna notikumu vaininieci.

Interesanti, ka abus medniekus aitas iemiesošanās fakts vispār nepārsteidz – drīzāk liekas absolūti pašsaprotams. Tikpat ordinārs šķiet arī Aituvīra tēls, kas piepeši apciemo romāna varoni puspamestā mājā kalnos: „Aituvīrs bija ietērpies aitas ādā. [..] Rokas un kājas šim kostīmam bija piešūtas klāt, sastiķētas no gabaliņiem. Arī galvā uzliktā kapuce bija šūdināta, bet ragi, kas līda ārā no tās, gan bija īsti. Seju līdz pusei klāja melna ādas maska, tāpat arī cimdi un zeķes bija melni. No kakla līdz šekumam stiepās rāvējslēdzējs, acīmredzot – lai vieglāk varētu izģērbties”. (275) „Aitas medīšanas piedzīvojumi” ir romāns, kurā Aituvīra tēls parādās pirmoreiz. Lai gan Aituvīrs vairākkārt apciemo romāna varoni un pārējā laikā slapstās turpat mājas apkārtnē, vācot malku un pārtiku un smēķējot cigaretes, arī viņš piepulcējams grāmatas sirreālajiem tēliem, jo vairāk līdzinās vīzijai / iztēles auglim un nav redzams spoguļattēlā: „Man nebija īstas pārliecības, ka tāds Aituvīrs tiešām bijis šajā istabā.” (281) Tāda pati vīzija ir arī aitas medīšanas piedzīvojuma noslēdzošais elements / atslēga – Žurka gars.

 „Aitas medīšanas piedzīvojumi” ir eklektisks darbs – autobiogrāfiskas iezīmes (piemēram, erudīcija 60. – 70. gadu un klasiskajā mūzikā un skriešana kā terapija pēc smēķēšanas atmešanas), Japānas krāšņās dabas ainavas un pamazām dzimstošais murakamiskums tajā mijas ar izteiksmes īpatnībām, kas patapinātas no Kurta Vonnegūta (romānā ir pat pakaļcaurums!), Viktora Peļēvina un Ērika M. Remarka, kā arī no sirreālisma, mistikas un vienkārši cilvēciska humora pilnas literatūras. Visticamāk lasītāji romānu iecienījuši galvenokārt tā šizīguma dēļ – lai gan darbs čum un mudž no dažādiem īpatņiem (skaistausu draudzene, melnā tērptais sekretārs, viesnīcas pārvaldnieks, Aitu profesors, Aituvīrs un Žurks), noslēpumainās aitas medīšanu patiesībā iespējams definēt arī kā patības meklējumus, kas ietver atvadas no pagātnes un prioritāšu maiņu. Tomēr ar trim izdošanas reizēm pilnīgi pietiek!

Share