Cilvēks un mūžība. Leons Briedis „Oktāvas”

Tomēr ne visiem ir zināms, kas ir oktāvas, tāpēc pamatots ir grāmatas redaktora Guntara Godiņa ievads, kurā lasītājs top iepazīstināts ar Leona Brieža dzeju un par klasisku dēvēto oktāvas dzejas formu. Kā grāmatas sākumā tiek vēstīts, oktāva ir sens dzejas žanrs, radies no siciliānas, kas sastāv no astoņām rindām. L. Briedis ir izvēlējies Eiropā pazīstamāko oktāvas variantu, kur pieraksts veikts sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā piecpēdu vai sešpēdu jambā ar sievišķo un vīrišķo atskaņu miju, kas veido atskaņas abababcc. Arī pats autors, apstiprinot oktāvas neierastību latviešu literatūrā, atzīst, ka šī laikam būs pirmā oktāvu grāmata latviski[1]. Tāpēc pamatoti var secināt, ka grāmatas iznākšana ir neparasts un tāpēc liels notikums latviešu literatūrā.

Dzejoļu numerācija, kas veikta romiešu cipariem, īpašā veidā uzsver dzejoļu formas seno izcelsmi. Grāmatā ir publicēti 72 dzejoļi, un, kā intervijā Latvijas Radio atzīst pats autors, tie ir viņa it visi oktāvas formā tapušie. Šis fakts varētu radīt šaubas par atsevišķu dzejoļu māksliniecisko augstvērtību un pietiekamu grāmatā iekļauto dzejoļu atlasi, tomēr jāatzīst, ka grāmatas saturs ir sanācis diezgan viendabīgs. To var skaidrot gan ar dzejnieka profesionalitāti, kas veidojusies daudzu gadu gaitā, strādājot ar dzejas tulkojumiem, kā arī rakstot savu dzeju, gan ar talantīga redaktora izvēli: viendabīgumu veido dzejoļu tematika, kas autoram ir acīmredzami tuva (līdzīgu tematiku varam sastapt arī Leona Brieža iepriekš izdotajās dzejas grāmatās, piemēram, „Naktsmājas bezmiegam” vai „Mijkrēšļa rokraksts”), kā arī līganais valodas plūdums, kas lasītāju nekļūdīgi ieved autora pasaules ainā.

Dzejoļiem raksturīgā tematika ir dzīves un pasaules piepildītība, skaistums, vienatne, nāve, ilgas. Šajā sakarībā nāk prātā Jāņa Ezeriņa novele „Šacha partija”, kurā arī apspēlēts dzīves pilnuma motīvs, minot, ka tas nav atkarīgs ne no prieka, ne sāpēm, ne no veselības vai posta, bet gan no iekšējas loģikas un apvienojuma, lai cilvēka nāve patiesi izskanētu kā svinīgs āmen. To apstiprina arī L. Brieža dzejas idejiskā loģika, krājumā ietverot pasaules un vienlaikus arī cilvēka iekšējās pasaules sakārtošanas caurvijošo motīvu, neaizmirstot arī par reliģijas pieminējumu mūžības tēmas ietvaros.

Patiesībā visu dzejas krājumu gribas aplūkot kā cilvēka mūžu ar tā kāpinājumiem un kritumiem, cerībām, samierinājumiem, jaunību, vecumu, pienākumu un citām reālijām, kuras uzskatām par svarīgām. Uz šādu aplūkojuma veidu pamudina dzejoļiem piemītošais apcerīgums, kas acīmredzami cenšas runāt par cilvēka dzīvi, pieminot svarīgāko tajā: autoram svarīga ir vienatne, laiks, ātrums, mainība, kas rāda dzīves straujo dabu, uzsverot neiespējamību patiešām iekļauties pasaulē un būt uzmanīgam pret tagadnes notikumiem. Straujums, prasme pielāgoties, kas ir tik raksturīgi jaunībai, ir tematisks grāmatas sākums. Šeit lietotais kontrasta paņēmiens, kas parādās starp strauji ritošo cilvēka dzīvi un dabas reālijām, ir laika ietekmes izgaismotājs, parādot cilvēka vēlmi arvien darboties, piemēram, „Cik straujas garām namdurvīm, cik straujas/ Trejupes tek un vēl joprojām sviež/ Man sudrabotas šaltis tieši saujās!” (12). Caur dabas tēliem, piemēram, vēju, miglu, upi u.c. tiek izteikts cilvēka fiziskais spēks un garīgā apņemšanās, kā arī vēlākā gausuma iestāšanās un līdz ar to psiholoģiskais grūtums: „Šī vasara joprojām manī dzīvo/ Kā silta migla, kas virs upes kūp” (18). Tāpat arī pausts apņemšanās nepiepildošais raksturs: „Turpat vien nonācis, kur biju es,/ Kad tālam ceļam baltas kājas āvu/ Un ļāvu, lai tas mani droši nes.” (17)

Svarīgu lomu dzejas pasaulē ieņem arī Dievs, mājas, ceļš, rudens, mūžība, vēstot par dzīves gājumu gan šīs dzīves, gan arī pēcnāves dzīves perspektīvā. Dievs ir samierinājums un punkts, kas sevī apvieno mūžību, tāpēc, pieskaroties tam, tiek iegūta dzīves pozitīva apvienojuma apziņa: „Dobjš debesīs dun Dieva dāsnais dārds.” (32). Šeit svarīgumu iegūst arī pienākums pret pasauli, kas izriet no Dieva un, domājams, arī no kristīgās loģikas skatupunkta: „Sirds miers, kas mūža gados jānopelna” (29).

Garīgā dimensija tiek turpināta ar tādu tēlu pieminējumiem kā dzīvība, vārdi, putni, gars, prāts, dvēsele, kuri izsaka cilvēka radošo, uz meklējumiem vērsto pusi; tiek pausta atziņa par neiespējamību verbālajā un rakstītajā valodā ielikt visu: „Vārds – tas ir ceļš, ko vēl neviens līdz galam/ Nav nogājis.” (48). Tomēr, lai arī vārdi ir nodēvēti par nepilnīgiem, gars, prāts un dvēsele tiek atzīti par svarīgu cilvēka esības daļu, tie ir dzīves virzītājspēki, rosinot ziņkāri, pacilātību, intuīciju: „Gaišs darās prāts. Vistumšākajā naktī/ (..) Un pāri nebūtībai tiltu met” (57).

Svešatne, sirds, ciešanas, purvi, ziema, iešana, piederība, mūžs u.c. ir tēli, kas sevī apvieno gan radošās ciešanas, gan simboliski izsaka dzīves norietu. Kādreizējais nemiers, trauksme, darba duna un steiga ir norimusi, taču vienlaikus tiek uzsvērta arī iegūtās pieredzes nezūdamība un tās nozīmīgums. Tādēļ svarīgi ir atcerēties, ka šajā norietā neietveras pilnīga apstāšanās vai izzušana no pasaules, bet gan mūžīga esība pasaulē: „No manis uzplauks ērkšķa ziediņš ass./ To klusi ciešot mūžam nevīstošu/ Es paglabāt pēc savas nāves došu.” (64).

Taču visai iespējams, ka dzejoļi nav nekas cits, kā vien paša dzejnieka dziļi intīmas pārdomas par sevi, sevis paveikto darbu un nodzīvoto laiku. Gluži organiski autoram caur brieža tēlu ir izdevies pieminēt sevi: „Un, zelta briedī šaujot, sevī trāpu./ Uz savām paša rokām jānomirst” (72). Dzejolis ir skaists, emocionāls vēstījums, kura saturs, lai arī šķiet daudznozīmīgs, visticamāk, vēsta par mirkļa netveramo dabu...

Lai gan autora tēmu izvēle un dzejas valoda šī krājuma ietvaros ir uzteicama, diemžēl to pašu nevar teikt par atskaņu lietojumu. Tajās trūkst izdomas, tās visas grāmatas garumā šķiet vienkāršas un jau dzirdētas kaut kad iepriekš, tātad – garlaiko. Pie šādām atskaņām pieskaitāmas, piemēram, „paliks – saliks”, „laiks – tvaiks”, u. c. Tāpēc atskaņu lietojuma ziņā oktāvas forma sevi neattaisno. Turpretī oktāvas formālais ierobežojums ir veiksmīgi iespaidojis dzejoļu saturu, liekot meklēt piemērotāko veidu autora iecerētās domas izteikšanai kompaktā veidā. Tādējādi ir radīti dzejoļi mākslinieciski jaunā kvalitātē – tiem piemīt kodolīga doma, nepazaudējot rakstniekam tik raksturīgo idejas izteikšanas asumu, un jaunas teikumu konstrukcijas.

Kopsummā Leona Brieža „Oktāvas” vērtējamas kā veiksmīgs darbs tajā ziņā, ka ieinteresētam lasītājam sniedz retrospektīvas pārdomas par dzīvi, sniedzot ierosmi tiekties pēc ideāliem un palikt tiem uzticīgam, nepazaudēt sevi pasaules ātrajā plūdumā un gūt vairāk veselīgas paļāvības uz pasauli.  Piezemētāks lasītājs, protams, varētu pieprasīt lielāku sasaistītību ar realitāti, ikdienas cilvēka esamību un lielāku skaidrību. Tomēr šī grāmata nav katram lasītājam, jo nerunā par vienkāršo, bet mēģina pacelties augstākā līmenī, pieskarties vissvarīgākajam, tas ir, vienlaikus mēģinot saprast, kas tieši tas ir.