Palaist vaļīgāk iztēles grožus

Inese Zandere bērnu grāmatas raksta kopš 1990. gada, un iztēle patiešām ir viņas spēcīgākais trumpis līdzās neparastiem tēliem (piemēram, Lupatiņi no grāmatas "Lupatiņu rīts"), brīnišķīgai ritma izjūtai (ne velti daudzi autores dzejoļi ietērpti melodijās), interesantiem salīdzinājumiem, sadzīves rūpju iesaistīšanu sižeta līnijās, ar ko ikviens var identificēties, kā arī mūsdienīgumam, sajūtai, ka tas ir par mums un par šo laiku, kurā dzīvojam.

"Zirgā" ir stāsts par puiku, kurš ir apsēdies pie klavierēm. Jau pirmajā grāmatas atvērumā autore lasītājam pastāsta par zirgu, kurš uzrodas no klavieru apakšas, bet pirmajās ilustrācijās zirga vēl nav. Toties ir vieta fantāzijas lidojumam, un tas ir pirmais, kas apbur.

Vispirms mēģinu atcerēties sevi bērnībā. Kādas man izskatījās klavieres? Jā, milzīgas. Tik lielas, ka tajās patiešām varētu dzīvot zirgs. Stīvas, nekustīgas – līdz brīdim, kad kāds sāka tās spēlēt. Tad instruments atdzīvojās.

Vienmēr esmu izjutusi savādu pietāti pret klavierēm. Droši vien tādēļ, ka vecāki vai skolotāji bieži aizliedza tās aiztikt. Tas radīja vēl lielāku interesi un vilinājumu pienākt un nospiest kaut vienu taustiņu. Vienalga – balto vai melno. Problēma bija tāda, ka taustiņi vairumā gadījumu bija paslēpti zem vāka un vāks likās tik smags, ka vienmēr bija bail zem tā iespiest pirkstus. Bet ne par to ir stāsts, jo šajā grāmatā klavieru vāks ir vaļā visu laiku un puikam ir brīva vaļa nodarbināt klavieres pēc sava prāta.

Arī stāsta autore Inese Zandere, piesakot jauno grāmatu, atklāj, ka rakstot skatījusies uz vecām klavierēm, ar kurām bijusi kopā no pirmās dzīves dienas. "Bērnībā tās pētīju ne tikai no ārpuses vien un ne tikai iztēlojos, kas tajās varētu slēpties, bet arī pati tur šo to slēpu, vecākiem nezinot," viņa stāsta. "Bet stāstiņā gribējās paslēpt arī priekšstatus par atšķirīgiem ritmiem un tempiem, izmantojot dažādās zirgu gaitas – dabiskas un trenētas, ar noteiktu kāju likšanas secību un piesitienu skaitu. Trenēta zirga kāju kustības noteikti līdzinās pareizu pirkstu izvēlei klavierspēlē."

To, ka zirga gaitas ir ritmiskas un tāpēc tās pielīdzinātas klavierspēlei, lasītājs var izjust tekstā lietotajos izsauksmes vārdos, piemēram, "cik-cak-cik-cak-cik-cak-cik-cak" (8. lpp.) vai "ī-ā-ā-ā-ā" (9. lpp.), kā arī zirga pārvietošanās veidos – lēkšos un auļos. Tā kā esmu vienreiz dzīvē jājusi ar zirgu, zinu, ka nemaz nav tik viegli pielāgoties zirga gaitai, taču, tiklīdz tas izdodas, rodas fantastiska brīvības sajūta. Klavieres nespēlēju, bet, iemācoties gammas, sajūta droši vien ir līdzīga – spēlētājs pārņem klavieres savos grožos un atbrīvojas.

Līdzīgi raisās arī grāmatas sižets – puika mēģina tikt zirgam mugurā, pielāgoties tā gaitai un ritmam un, protams, noturēties, kas nemaz nav viegli, un gadās arī nokrist, bet, jo vairāk spēlē, jo ašāks un pārliecinātāks puika kļūst. Brīžiem pat tik ātrs un skaļš, ka māsa to vairs nevar izturēt, un tad mammai jānāk skatīties, kas īsti notiek.

Lai arī teksts veidots prozas žanrā, vietām rodas vēlēšanās to lasīt, ja ne gluži dziedot vai deklamējot, tad noteikti piesitot ar kāju vai kaut kā citādi piefiksējot ritmu. Vēl, stāstu lasot, iedomājos, ka tas varētu izveidot brīnišķīgu izrādi vai multfilmu.

Paralēli ritmam, aizrautībai un fantāzijai grāmata pilda arī izglītojošu funkciju. Ja bērns lasīs grāmatu ar vecākiem, kā, visticamāk, būs, jo tā izskatās pēc pirmsskolas vecuma lasāmvielas, tad ir vismaz divas tēmas, kuras bērns apgūs plašāk, – mūzika (piemēram, tādi vārdi un termini kā klaviatūra, taustiņi, pasāža, gammas, basi, notis), kā arī zirgi (krēpes, zviedziens) un viņu gaita (soļi, auļi, rikši).

Kā jau bilžu grāmatā, tajā sastopamas paralēlas dimensijas, es pat teiktu, ka stāstus veido ilustrācijas. Grāmatas "Zirgā" māksliniece ir Anna Vaivare. Ieraugot grāmatu, nekavējoties atpazinu viņas rokrakstu, jo atcerējos to no Leona Brieža dzejoļu krājuma "Saputrotā putra", kas man kopā ar manām trīs un piecus gadus vecajām krustmeitiņām ir kļuvis par ļoti iecienītu darbu. Un te godīgi jāatzīstas, ka vairāk pat zīmējumu dēļ, jo vispirms mēs veram vaļā tās lappuses, kurās pa visu atvērumu ir ilustrācijas, saceram par tām savus stāstus un tikai pēc tam pārejam uz dzejoļiem. Te jāpiezīmē, ka māksliniece par ilustrācijām "Saputrotajā putrā" 2016. gadā saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā. Ļoti pelnīti, manuprāt. Arī grāmatas "Zirgā" ilustrācijas dāvā bezgalīgas iespējas pētīt, fantazēt, izzināt un sacerēt. Jau pirmais atvērums vien ir tāds, kur var uzkavēties krietnu laika sprīdi, pētot bērnistabā izmētātās mantas. Manuprāt, māksliniece parāda apbrīnojamu detaļu un krāsu izjūtu. Pāršķirot lappuses, ilustrācijas top arvien dinamiskākas, kas izskaidrojams ar zirga klātbūtni. Zirga tēls šalc grāmatai cauri kā vējš – tas rada kustības, gandrīz vai animācijas noskaņu, atainojot gan ātrumu, gan spēku, gan brīvību, kas raksturo arī zirga simboliku.

Zirga dziļo simbolisko nozīmi mūsu kultūrā apliecina arī platformas www.latvianliterature.lv projekts The Horse. Latvian Authors & Illustrators Catalogue, kuram īpaši sacerētus stāstiņus un ilustrācijas par zirga tēmu radījuši 20 latviešu rakstnieki un 20 ilustratori un kurā, starp citu, šīs grāmatas autore Inese Zandere un māksliniece Anna Vaivare arī satikās. Prieks, ka tā, jo sadarbības rezultāts ir kvalitatīvs, aizraujošs, iztēli paplašinošs un trakulīgs. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērniem patiks.