CONFERENCE
Dzejas krājums kopumā norāda uz kādu paradoksālu situāciju. Proti, no vienas puses krājumā dominē izteikta, stingri noteikta atskaņošanās (Buiķa vārdiem – centieni „dzeju vest atpakaļ pie formas stingrības”), kas raisa jautājumu par to, vai ar šādu tehniku autors spēs vēstīt ko jaunu, no otras puses Buiķa vārdu izvēlē un plūsmā lielākoties var saskatīt apzinātu tiekšanos gan formāli, gan saturiski paspēlēties ar vielu, ko vairums uzskatītu par banālu un novazātu.
Kā atzinis pats autors, krājumā iekļautā dzeja tapusi dažu gadu garumā; rūpīgākam lasītājam ir visas iespējas pārliecināties par dzejas dažādo brieduma pakāpi, un vārds „briedums” ir izšķirošs, aplūkojot šo krājumu. Emīla Buiķa radītais liriskais cilvēks faktiski iemieso sevī kaut ko starp bezmugurkaulnieku un hameleonu. Vietumis noris gluma izlocīšanās, vietumis – tiek mainīta ādas krāsa. Vai autors tādā veidā cenšas apmānīt lasītāju, vai drīzāk – pats sevi?
Tematiski Buiķim būtiski uzsvērt laika kā netverama rituma aizplūšanu – ne tik daudz pārdzīvojumos par tā neatgūstamo iedabu kā drīzāk viegli sentimentālās vērotāja pozīcijās: „Un es atceros visu, / Laikam man garām zibot. / Bet laiks ir tiešām nežēlīgs – / Es joprojām esmu palicis gribot.” un „Tev māte sirmo. Man sen jau nosirmojis tēvs. / Un sirmo logs, kad uzpūšu tam dvašu. / Un spogulī kad rītos veros – / Es sirmu redzu sevi pašu. / Kļūst citi citi, mēs paliekam kā bijām – / Kā dzīvotu bez instrukcijām.” Tā jaunais dzejnieks solidarizējies arī ar literārās vietnes „Ubi Sunt” mūžīgo jautājumu – kur paliek? Tiesa, Buiķis tā atbildēšanu gan drīzāk uzkrāvis uz pleciem pašiem lasītājiem... Pašdestruktīvu motīvu klātbūtne nereti pārmāc radīto un nostiprināto sentimentālo tēlu, un tieši tādēļ krājumā ik pa laikam uzpeld hameleoniski teatrāli izgājieni: „Tad lai kapelā dzied / Augstāks tenors / Un uz manis lai zied / Vinca minor. / Tad paņemiet mani / Un zemē klājiet, / Apberiet zārku / Un pabradājiet.” Vienlaikus gan liriskais „es” saglabā romantiska sapņotāja pozīciju, kura ir visnotaļ likumsakarīga, ņemot vērā klasiskā romantisma pamatnostādni – nesamierināmo, uz dažādām galējībām tendēto jauno cilvēku: „Es cīnīšos, es kritīšu, es celšos. / Es lūgšos, piedošu un atvainošos. / Tad izliešos un atkal kopā smelšos, / Te palikšu, te atkal projām došos. / bet ziniet – kas pats galvenais? / Es nepadošos…”
Atsevišķi aplūkojamas ir autora spējas tekstā iepludināt šķietami laikmetīgus elementus vienlīdz esošajiem nepārprotami klasiskajiem. Tādējādi mūsdienīgs drukas šrifts sintezēts ar šķietami svētām atmiņām vai sapņiem par kādreizējo tāfeli un krītu, kas likumsakarīgi izsauc sentimentālu asociāciju ķēdi, bet pašam liriskajam „es” piešķir jau minēto romantisko šķautni: „Es rakstu tahomas rakstos – / Zem tāfeles sabiris krīts. / Es tavos acu plakstos / Iemiegu. / Pamostos. / Rīts.” Mirušo metaforu klātbūtni atsver vairāki oriģināli un estētiski iepriecinoši tēli: bezpalīdzīga upe; zars, kuru zibens kremē; sniegs kā porolona sega; iela kā kluss un līdzi ejošs draugs; vārtrūmes kā padauzas; sienas, kas neminstinās utt.
Jaunā dzejnieka priekšrocība slēpjas tajā, ka viņš nevairās būt jauns. Rodas iespaids, ka Buiķis rakstīšanas procesā savu iekšējo cenzoru ar lielu gandarījumu apklusinājis. Tas ir drosmīgs solis; taču sākotnēji grūti spriest, vai teksts no tā iegūst vai drīzāk zaudē. Liriskais „es” zināmā mērā aizgūst Čaka pašpuiciskos vaibstus (arīdzan tieksmi apdzejot lolojamo pilsētvidi) – dzejnieks transformējas par pašapzinīgu un pašpietiekamu huligānu: „Pasaule ir kā mežam cauri skrienošs suns – / Un es esmu viņas ērce.”
Dzejnieka smiekli ir maigi, un pat šķietami visaugstākā sarkasma tvanā cauri saskatāma naiva mīlestība: „Kā ūdeni man tevi vajag. / Es citādi nepastāvu. / Kā ložmetēju pasaules karā, / Es citādāk mirstu. / Un, kad ir par karstu / Un mēs – sasēduši barā pie lielveikala – dzeram alu / Kaut kādā jūlija vidū, / Man tevi vajag, lai tu mani nogādātu mājās.” Šeit jābilst, ka vairāki īsie dzejoļi pārlieku atgādina Imanta Ziedoņa daiļradi, it īpaši, ja sastatām „No nabassaitēm” ar „Trioletām”. Ar tieši tikpat lielu ākstīšanos, bezkaunību un, visnotaļ, atkal jābilst, jauneklību jaunais dzejnieks atsevišķas ziedoniskās intonācijas aizguvis ar tik lielu aizrautību, ka, šķiet, pietuvojies nevēlamai riska robežai: „Bērnudārza spēlītes, / Mazas, mazas mēlītes / Trinās. / Pubertāte nav kā māte, / Direktore neko neuzzinās – / Tu tikai laizies. / Bērnudārza spēlītes, / Mazas, mazas mēlītes – / Gan jau aizies.” Viens no krājuma kaucošākajiem (tajā burtiski verd jaunības maksimālisms!) dzejoļiem – „Kā traks” – lieliski atklāj to, ka jaunais dzejnieks nevairās pašironijas, vēl jo vairāk – teatrāli projicē to uz uzbāzīgi literāra fona: „(..) Es varbūt pat nerakstu dzeju – / Es tikai parodēju. (..) / Es neprotu rakstīt četrrindītes / Vai trioletas uz vilciena sliedēm. / Ja tā godīgi, tad mani tā dzeja / Un visas tās atskaņas biedē. / Jo es neesmu Dostojevskis / Un arī ne Ziedonis, Čaks. / Tikai saproti, mazā, / Pēc tevi es esmu / Tevis es esmu / Kā traks.” Faktiski ar tik deklaratīvām rindām autors pats sevi nostāda ne vien āksta lomā, bet arī literārās hierarhijas piramīdas apakšpusē: Buiķis atgādina, ka sevī neatradīs (un nemeklēs) rainisku dvēseli – gan dzejā, gan pasaules un cilvēka mīlēšanā. Pāri visam iepriekšminētajam turpretī pastāvēs neizmērojams naivuma triumfs vai arī jau minētā romantisma plosītā jaunekļa formula, kuras kvintesenci Buiķis atklājis visnotaļ naturālistiski: „Bet, ja pasaulei mani lemtos, / Es ceru, ka būtu tāds, / Lai, pats uz to skatoties, neapvemtos.”
Deklaratīvajām vārsmām gan ir paliekošs iespaids, to citēšanai – neapstrīdama pēctecība (sevišķi jauniešu vidū). Tas izskaidrojams ar to, ka dzejas krājums ir moderns, kaut vai tādēļ vien, ka moderni ir smieties un ironizēt (kaut gan – kurš gan to noliegs – tas ir bijis moderni vienmēr). Autora balsī saklausāms kas attāls ar Kārļa Vērdiņa balsi. Kaut arī līdzības abu autoru smieklos un intonācijās (lasiet – spēlēs ar klasisko formu stingrību, arīdzan kultūras mantojumu) ir nepārprotamas, par atšķirīgiem var uzskatīt mērķus, ar kādiem šie smiekli tiek radīti. Spēles ar pašu dzeju, intertekstualitāti un autora pozīcijas personīgo iedomīgumu šajā gadījumā, par nelaimi, ir kļuvušas pašmērķīgas, līdz ar to – nogurdinošas un viegli nepatīkamas. Varbūt tieši tādēļ „No nabassaitēm” ir palicis mazpamanīts – tieši pirms uznāciena uz skatuves krājums sapinies kaut kur starp kulisēm vai, drīzāk būtu jāsaka, pats sava „vēriena” žņaugos. Emīla Buiķa gadījumā vērojama analoģija ar Henriku Eliasu Zēgneru; vien Zēgners nesen kā iznākušajā krājumā „Elementi” cenšas būt pārlieku nopietns vai pat drīzāk drūms, savukārt Buiķis – tieši pretēji – ar spēlēm pats sevi pārspēlē.
Pārkāpjot dzejas krājuma sintētiskajai piegaršai, jābilst, ka rainiskās dvēseles nerašana šai gadījumā būtu kompliments autoram par individualitāti, savukārt lasītājiem, ņemot rokās krājumu „No nabassaitēm”, tā lapaspuses jāpāršķir ar atvērtu prātu un sirdi: no Emīla Buiķa ir iespējams ko smelties, ja vien pastāv šāda vēlēšanās.
