CONFERENCE
Kā apgāds „Mansards” jūtas Latvijas grāmatu tirgū?
Jāatzīst, nedaudz vientuļi, jo daudzi apgādi, kuri ir bijuši paraugs un iedvesmotāji apgādam un arī man personīgi, savu darbību ir ļoti sašaurinājuši vai pavērsuši citā jomā. Piemēram, „Atēna” 90. gadu vidū pacēla latviešu grāmatniecības latiņu tai pienācīgā augstumā gan grāmatu tulkojumu kvalitātes, gan dizaina ziņā un konkurences apstākļos veicināja citu apgādu darbību, taču šobrīd gandrīz nemaz neizdod latviešu literatūru un tulkojumus. No otras puses – ir ļoti maz mūsu paaudzes izdevēju, t.i., trīsdesmitgadnieku. Nemēģinot mūsu paaudzi izcelt pārējo paaudžu vidū, jāteic, katrai paaudzei ir raksturīgs kopīgs skatījums. Tāpēc ceru, ka varbūt turpmākie gadi nesīs kādas pārmaiņas. Un, treškārt, tas, ar ko Latvijas situācija ļoti atšķiras no kaimiņu valstu izdevējiem: mūsu lielie un spēcīgie apgādi, izņemot „Jumavu”, salīdzinoši maz pūļu velta kultūrvēsturisko, akadēmisko un arī literatūrzinātnisko darbu izdošanai, to skaitā kopotiem rakstiem un apjomīgām, komentētām izlasēm. Pat tie Latvijas apgādi, kuri ir pārmantojuši savu dibinātāju tradīcijas vēl no pirmās brīvvalsts laikiem, lielā mērā mainījuši darbības lauku un žanrus. Kurš gan vēl pirms 10 gadiem ticētu, ka krīzes pašā sākumposmā savu darbību apturēs latviešu grāmatniecības flagmanis „Valters un Rapa” un turpmāk darbosies tikai kā tirgotājs...
Bet vai tas nav likumsakarīgi, ka tirgus situācijā lielie grāmatizdevēji izdod tikai to, ko var notirgot? Zinātniskā un kultūrvēsturiskā literatūra jau nav domāta tirgum...
Jā un nē. Tas ir kapitālisms, kurā katram ir brīvas rokas un izvēles iespējas. Bet, ja mēs paraugāmies, teiksim, uz Franciju, tad Gallimard ir viens no spēcīgākajiem apgādiem ar vislielāko lasītāju un žanru loku, un tas ir arī viens no apgādiem, kas seko tradīcijām, piemēram, izdodot „plejādes” sēriju – franču un pasaules literatūras klasiku, tajā pašā laikā piedāvājot augstas kvalitātes jaunāko literatūru un tulkojumus.
„Mansards”, manuprāt, stabili ieņem latviešu jaunākā dzejas izdevēja nišu. Vai tad vientulība šajā ziņā ir slikta?
Nevienam tirgum nav labvēlīgi, ja dzeju izdod tikai trīs vai četri apgādi...
Bet Latvija jau arī nav liela valsts.
Protams, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, bet igauņiem izdoto grāmatu skaits ir par 1000 nosaukumiem lielāks nekā Latvijā. Tiesa, viņiem ir arī citas grāmatu cenas un mazākas tirāžas. „Mansards” varētu lepoties, ka ir lielākais dzejas izdevējs, bet tam nav nozīmes, jo vienas nišas ieņemšana neveicina attīstību. Vēl viena mūsu paaudzes problēma: joprojām ir ļoti maz uzņēmēju, un latviešiem vispār šobrīd ļoti raksturīgi dot priekšroku algotam darbam privātā vai valsts uzņēmumā, nevis riskēt un veidot jaunus apgādus, kafejnīcas, veikalus utt.
Apgāds kopā ar dizaina zīmolu „NicePlace” nesen atvēris grāmatu veikalu. Vai atvērt veikalu – tas ir likumsakarīgi vai izaicinoši? Nesen lasīju rakstu [Rosen, Judith. Small is Beautiful: Micro Bookstores Found a Place], ka ASV nelieli grāmatu veikali (kopā ar kafejnīcām utt.) – tas ir ļoti populāri. Vai Latvijā tas arī kļūst par modes kliedzienu?
Nezinu, vai tas ir modes kliedziens, bet ASV un Lielbritānijā tādu veikalu ir ļoti daudz. Arī Parīzē – simtiem neatkarīgu grāmatu veikalu. Un tas ir senais stāsts par lielveikaliem un mazajām pārtikas bodītēm. Par to, kurp cilvēki izvēlas doties – uz tuvējo piemājas veikaliņu vai lielveikalu ar lielāku sortimentu.
Izaicinoši ir īstenot katru savu sapni, un jaunais veikals noteikti pieder pie sapņiem un „Mansarda” koncepcijas. Apgādam uzsākot darbību, bija skaidrs, ka agri vai vēlu būs arī veikals, kurā tirgosim gan savas grāmatas, gan to, ko atzīstam par labu esam. Izaicinoši tas varbūt ir sakarā ar cenu politiku Latvijā, jo tas, kas citur pasaulē un arī Eiropā (šeit nevar atsaukties tikai uz Eiropas Savienības likumiem) ir norma un tradīcija, mums ir likumpārkāpums. Lielākajā daļā Eiropas valstu pašsaprotama lieta ir vienota izdevuma cena jeb t.s. vāka cena – Latvijā tā atļauta tikai periodikai. Tāpat būtu jābūt arī grāmatām. Tas ir veids, kā aizsargāt tirgu un mazos tirgotājus, kā izvairīties no dempinga. Jo, ja grāmatas cena ir vienāda gan lielā grāmatu ķēdē, gan mazā veikalā vai, piemēram, pie kolportiera (patīkami, ka atdzimst šī tradīcija), tas palīdz mazajiem tirgotājiem neiznīkt. Pašlaik situācija ir diezgan graujoša. Es nezinu šā brīža skaitļus, bet pirms gada Latvijā bija palikuši 13 neatkarīgi grāmatu veikali, kas nepieder kādam no grāmatu tīkliem. Es neesmu pret grāmatu tīkliem, jo lieltirgotāji var atļauties lielākas telpas, attiecīgi veidot plašu sortimentu un, ja tirgotājs izvēlas pildīt šo misiju, īsā termiņā piegādāt ikvienam iedzīvotājam jebkuru piedāvājumā esošu grāmatu, pat ja tā neatrodas viņa veikala plauktā. Taču izdevēja vienošanās ar tirgotāju, par kādu cenu grāmatu tirgot mazumtirdzniecībā, Latvijā nozīmē likumpārkāpumu, par ko var sodīt ar naudas sodu vairāku tūkstošu latu apmērā. Es ceru, ka arī Latvijā vāka cena jau tuvāko gadu laikā tiks atzīta par vēlamu praksi. Tā neatcels iespēju grāmatu tirgot akcijās, taču ierobežotu mežonīgos atlaižu viļņus, kas pieradinājuši pircēju pie apziņas, ka grāmata nav jāpērk par tās sākotnējo cenu, jo agri vai vēlu (drīzāk agri) tā tiks nocenota. Te arī rodas konflikti starp izdevējiem un tirgotājiem grāmatu svētku laikā – mazumtirdzniecības cenas un vairumtirdzniecības cenas būtiski atšķiras.
„Mansards” apvienošanās ar „NicePlace” – vai tie ir kopējie meklējumi starp savas paaudzes cilvēkiem vai tomēr izdevība?
Mēs esam apvienojušies tikai veikala izveidē, citādi katrs uzņēmums turpina darbu kā agrāk. Ilgu laiku esam bijuši draugi, līdz sapratām, ka abiem uzņēmumiem padomā atvērt veikalu, bet katram atsevišķi to ir grūti īstenot. Tā arī radās doma veidot kopīgu grāmatu un kultūrpreču māju. Un ir patīkami, ka esam gan vienaudži, gan arī domubiedri.
Kr. Barona iela – grāmatu veikalu iela. Kā tas ir – atrasties blakus tādiem milžiem kā „Jānis Roze” un „Zvaigzne ABC”?
Tas ir diezgan loģiski, jo vispār Eiropas pilsētām ir raksturīgi atsevišķi rajoni, kur var nopirkt konkrētas preces. Un kāpēc gan cilvēki nevarētu nākt pēc grāmatām uz Kr. Barona ielu? Tā ir arī zināma drošības un pēctecības sajūta, jo tieši pāri ielai, Pērses un Kr. Barona ielas stūrī vācu laikā bija „Zelta Ābeles” birojs, tepat aiz stūra ir „Atēna”. Protams, arī „Jānis Roze”, „Zvaigzne”, divas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkām, Benjamiņu nams – tas viss atrodas Kr. Barona ielā.
Vai ir atšķirība starp lielu un mazu grāmatu veikalu?
Jā, piemēram, Latvijā tikai attīstītās tradīcija ļaut brīvi cilvēkiem lasīt grāmatas veikalos. Man bija patīkams pārsteigums nesen Tartu, kur lielākais Igaunijas grāmatu tīkls „Rahva Raamat”, atrodoties tipveida iepirkšanās centra otrajā stāvā, piedāvā ienākt pilnīgi citā pasaulē: grāmatnīca ir kopā ar kafejnīcu, turpat arī mūzikas ieraksti, ļoti labs tulkotās literatūras piedāvājums, tajā skaitā grāmatas angļu valodā. Interesanti izvietotas arī lasīšanas nišas, kas atrodas norobežotā vietā starp logu un plauktu, kur cilvēki „paslēpjas” un netraucēti lasa.
Ko no apgāda vai izdevēja viedokļa nozīmē „veiksmīga grāmata”? Kuras ir veiksmīgās grāmatas „Mansarda” pieredzē?
Veiksmīga grāmata ir tā, par kuru runā. Ne vienmēr tas nozīmē graujošus pārdošanas rādītājus. Bet, ja grāmata ir visu literatūras interesentu sarunas objekts, tas rada gandarījumu. Tā ir bijis ar Jāņa Joņeva „Jelgava 94”, ar Viļa Lācīša „Stroika ar skatu uz Londonu”, Kristīnes Želves „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” un tagad – ar Māras Zālītes romānu „Pieci pirksti”.
Vai veiksmīga grāmata nav tāda, kas piedzīvo otro, trešo, ceturto metienu?
Nu, visām minētajām grāmatām ir un noteikti būs arī atkārtoti metieni.
Pastāsti, ko pašlaik dara Latvijas Literatūras centrs [LLC]?
Darbojamies uz līdzdarbības līguma pamata ar Kultūras ministriju, pildām valsts funkciju latviešu literatūras popularizēšanā. Pirmkārt, tā ir latviešu literatūras nešana pasaulē visos iespējamos veidos – gan atbalstot tulkotājus un izdevējus, kas izpaužas kā divreiz gadā kopā ar Valsts kultūrkapitāla fondu organizēts konkurss ārvalstu izdevējiem latviešu literatūras tulkojumu izdošanai, gan nacionālie stendi grāmatu tirgos – gan tik lielos kā Frankfurtes mese, gan lasīšanai veltītajos kā Leipcigas grāmatu gadatirgus, meklējam iespējams atbalstīt arī ilustrētus izdevumus, bērnu grāmatas.
Šobrīd Baltijas valstis ir saņēmušas aicinājumu būt par goda viesiem Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā. Jācer, ideja īstenosies, jo tas būtu lielisks veids, kā Baltijas valstīm vienoties kopīgiem darbiem valstu neatkarības simtgadē, un vienreizēja iespēja popularizēt mūsu literatūru.
Arvien populārāka kļūst prakse piedāvāt ārzemju izdevējiem pilnus manuskriptus. Līdz šim pamatā esam strādājuši ar tulkojumu fragmentiem, bet tas notiek ļoti lēni, īpaši valstīs, kurās nav tulkotāju, kas spētu pārliecināt izdevēju, ka lēmums par grāmatas izdošanu jāpieņem, neizlasot pilnu manuskriptu. Jāstrādā ar tulkotājiem un jāspēj tulkotājiem piedāvāt adekvātu atalgojumu, lai gan tas, protams, nekad nesasniegs komerctulkojumu honorāru apjomus. Lai iztulkotu romānu, nepieciešami 4–6 mēneši, un tulkotājam jāsaņem arī atbilstošs atalgojums kā par pilna laika darbu. Ļoti svarīgi ir ne tikai LLC, bet arī autoru, tulkotāju un izdevēju personīgie kontakti un draudzība ar kolēģiem Latvijā un ārzemēs. Brīva vieta šajā ķēdītē gaida literāros aģentus, kuri mūsu reģionā pašlaik ir „bērna autiņos”. Tas ir arī misijas darbs visiem iesaistītajiem – ar augstvērtīgas literatūras tulkojumiem nopelnīt ir grūti.
Ko Literatūras centrs dara Latvijas līmenī?
Turpinām rīkot „Prozas lasījumus”, izdodam žurnālu „Latvju Teksti”, kopā ar Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju un Latvijas Rakstnieku savienību esam Latvijas Literatūras gada balvas organizētāju vidū. Liels prieks, ka balva attīstās. Šogad gaidāmi vairāki jauki notikumi „LaLiGaBas” ietvaros, un gan reklāmas, gan ceremonijas pieejamības ziņā tā kļūst arvien kvalitatīvāka un pamanāmāka.
Kā latviešu literatūra izskatās lielajos grāmatu tirgos?
Gan atšķirīga, gan arī līdzīga citām literatūrām. Uzkrītoši atšķiramies Boloņas bērnu grāmatu tirgū, ko atzīst arī vairāki latviešu bērnu grāmatu autori un izdevēji. Proti, mums nav tradīcijas, kad ilustrators rada pats savu tekstu vai arī teksta autors ilustrē savu tekstu. Prestižās balvas – tādas kā Astrīdas Lindgrēnas balva, Andersena prēmija – pamatā saņem autori, kas konceptuāli strādā gan ar tekstu, gan ilustrācijām. Arī tepat kaimiņos tā strādā Ķēstutis Kasparavičus, pasaulē pazīstamākais lietuviešu bērnu un jauniešu grāmatu autors. Un varbūt kādu dienu Pētersons [Reinis Pētersons – mākslinieks, bērnu grāmatu ilustrators] arī te, pie mums sāks rakstīt...
Vai tas varētu nozīmēt, ka ārzemēs tekstam nepiešķir tik lielu nozīmi kā ilustrācijai?
Boloņā esam dzirdējuši arī piezīmes, ka mūsu grāmatās – īpaši jaunākā skolas vecuma bērniem – esot pārāk daudz teksta. Bet turpinot domu par ilustrācijām – piemēram, Māris Putniņš pašlaik gūst panākumus ar „Mežonīgajiem pīrāgiem” un kopā ar tulkotāju Matiasu Knollu bija nominēts Vācijas Jaunatnes literatūras gada balvai līdzās trim amerikāņu un divām nīderlandiešu autoru grāmatām. Un interesanti, ka gan Vācijas, gan Lietuvas izdevēji nolēma radīt paši savas ilustrācijas, nevis izmantot Putniņa izveidotās. Iespējams, autoram tas ir sāpīgi, bet visu cieņu, ka viņš piekrita. Mums savukārt Māris Putniņš nav iedomājams bez savām uzreiz atpazīstamajām ilustrācijām. Taču latviešu izdevējiem arī bieži patīk bērnu literatūras tulkojumu ilustrācijas uzticēt pašmāju māksliniekiem.
Tas ir interesanti, jo nereti ilustrācijas ar tekstu „strādā” kopā. Kas notiek, kad tos atdala vienu no otra?.. Bet, runājot par kopumu, kāda Tev vispār pašreiz izskatās latviešu vai Latvijas literatūra?
Mūsu rakstniekiem trūkst iespējas netraucēti strādāt un radīt. Es šobrīd vairāk runāju par prozaiķiem. Rakstniekiem jāspēj atrast un ieguldīt laiku pētnieciskajā darbā, pašā rakstīšanā, nereti arī pārrakstīšanā jeb pārstrādāšanā. Ļoti ceru uz topošo 20. gadsimta vēsturisko romānu sēriju. Iespējams, visi sērijas darbi nebūs vienlīdz izcili, bet te ir svarīga koleģialitāte, lai rakstnieki cits citu vilktu un atbalstītu. Tas varētu būt labs trieciens latviešu prozai.
Un kā Tu skaties uz latviešu jaunāko dzeju?
Pašlaik dzeja ir gan interesanta, gan vērtīga, ne velti to izdodam. Bet interesantākais un labākais – ienāk jauna paaudze. Ne jau vienmēr pirmie krājumi kļūst par labākajiem un dzejnieku biogrāfijā nozīmīgākajiem, tas vienkārši ir likumsakarīgs ceļš uz spēcīgas paaudzes pieteikumu.
Tātad gaidāms sprādziens?
Jā, bez pirmajiem krājumiem nekad nebūs otrie un trešie.
Kā to varētu sastatīt ar dzejas ainu ārzemēs?
Lai kā es arī gribētu, nespēju pilnvērtīgi sekot līdzi ārzemju dzejai. Arī dažādos festivālos iespējams dzirdēt vien nelielu dzejas kopu katram autoram. Taču liels notikums ir dzejnieka krājuma iznākšana angļu valodā – ne tikai pie mums, jebkurā valstī. Tāpēc esmu priecīgs par E. Raupa izlases iznākšanu angļu valodā, par antoloģiju „Six Latvian Poets”. Nākamgad gaidāmi pilna apjoma krājumi angļu valodā arī Kārlim Vērdiņam un Liānai Langai.
Vai mums vajadzētu angļu valodā izdot arī klasiķus – teiksim, Knutu Skujenieku un Uldi Bērziņu? Jo tas varētu būt veids, kā virzīt mūsu autorus Nobela prēmijai...
Tieši tā! Priecājos, ka gan Skujeniekam, gan Kronbergam, gan Bērziņam ir iecerēti šādi krājumi.
Reiz tu teici, ka Ubi Sunt nekad netiks uztverts kā profesionāls medijs. Kas, Tavuprāt, veido profesionalitāti?
Cik es saprotu, Ubi Sunt tika radīts ar mērķi būt LU studentu žurnāls, vai ne?
Ne gluži, bet tā varētu izskatīties, jo mūsu mājas ir LU lapa, kas arī kā zīmols allaž seko līdzi. Mēs redzējām, ka studējošajiem ir potences kļūt par profesionāļiem, bet viņiem nav iespējas izpausties kritikā...
Manuprāt, izdevuma profesionalitāti nosaka gan redakcija, gan autoru loks – gan tie, kuri uzdod profesionālo toni un notur latiņu, gan tie, kuri turpat blakus mācās un attīstās, lai kļūtu par nākamajiem latiņas turētājiem.
Bet kas notiek, ja literārās vietnes redaktori un autori, tā teikt, nav par profesionāļiem piedzimuši (jeb redakciju neveido kultūrvidē atpazīstami „profesionāļi”), bet gan tikai mācās par tādiem kļūt? Vai šajā sakarā Tu nesaskati kādas līdzības ar sevi un saviem kolēģiem, atverot veikalu, proti, neesot profesionāliem tirgotājiem, tomēr mēģinot izkarot savu vietu tirgū? Bet varbūt jūsu gadījumā veikals ienāk tirgū jau kā profesionāls tirgotājs?
Protams, arī ļoti jauni autori var uzreiz radīt profesionālu izdevumu, kā tas savulaik notika ar „Lunu”, taču tas lielā mērā izdevās, jo Māris Salējs un Jānis Elsbergs bija pieredzējušāki par pārējiem žurnāla veidotājiem. Salīdzinājums ar veikalu attaisnojas vien tādā ziņā, ka arī veikalam tāpat kā žurnālam jāatrod savs lasītājs, jācīnās par pircējiem, un, cik vērojams līdz šim, mums tas izdodas.
Tad galu galā profesionalitāti veido pieredze?
Es teiktu, izglītība plus pieredze.
Kā vispār Tu skaties uz to, kas notiek ar kultūras presi Latvijā?
Kultūras mediju ir ārkārtīgi maz. Vienīgie drukātie izdevumi, kas cenšas aptver visu kultūru, – „Kultūras Diena” apvienojumā ar „Izklaidi” un „Kultūrzīmes”.
Bet tur jau praktiski nav recenziju par jaunākajām grāmatām...
Jā, tas ir traģiski. Lai gan pie visa pierod. Cilvēki ir pieraduši, ka var iztikt bez „Mākslas Plus” un „Kultūras Foruma”, bez „Karoga”, „Lunas” un „Daugavas” krievu valodā. Mēs tāpat „lieliski” iztiksim bez „Arsenāla” un „Baltijas pērles”. Bet jautājums – cik tālu tā var iet? Tas ir kultūrpolitikas jautājums. Uzskatu par nepieņemamām Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas izmaksas. Nesen tika publicēta ziņa, ka atklāta Birmingemas bibliotēka – lielākā Lielbritānijā, un tās izmaksas ir par 30 miljoniem latu mazākas nekā LNB. Ņemot vērā darbaspēka izmaksas Lielbritānijā, esam ļoti pārmaksājuši.... Ja no šīs naudas katru gadu kaut pāris miljonu tiktu papildu piešķirti Valsts kultūrkapitāla fondam un nacionālā kino attīstībai, mēs savā kultūras attīstībā jeb, precīzāk, satīstībā būtu citā līmenī.
Bet, runājot par kultūras periodiku, jāatgriežas atkal pie igauņiem. Vai Tu zini, kāpēc atkāpās Igaunijas kultūras ministrs? Viņš centās nomainīt valsts pilnībā finansētā literārā žurnāla galveno redaktoru. Skandalozs redaktors uztaisīja divus skandalozus numurus, un situācija izvērtās līdzīga Latvijā pieredzētajai operas direktora nomaiņu. Neiedziļinoties detaļās, šie divi apstākļi – pirmkārt, valsts pilnībā finansēts literārs žurnāls un, otrkārt, tas, ka ministru interesē, kas ar to notiek, – ir pārdomu vērti. Es neatceros, ka kāds no mūsu kultūras ministriem jebkad būtu apspriedis literāro periodiku...
Ņemot vērā, ka mums ir slikta pieredze ar politiķu iesaistīšanos kultūrā... Vai tas ceļš būtu tas labākais?
Protams, kultūras ministrs nedrīkst mainīt redaktoru vai operas direktoru. Bet viņam ir jābūt ieinteresētam. Un visu cieņu operai, bet ir citi žanri, kuri daudz precīzāk un būtiskāk ietekmē nācijas pastāvēšanu un attīstību. Jau daudzus gadus literatūrai un kino atvēlētais finansējums ir mazāks vai līdzvērtīgs ar operas nodokļu parādu nomaksu no neparedzētiem līdzekļiem. Man arī nav pieņemams, ka operas budžets ir teju līdzvērtīgs sabiedriskās televīzijas valsts finansējumam. Tie ir nesalīdzināmi lielumi.
Ir viedoklis, ka Latvijas vienīgais ceļš pasaulē ir kultūra... Vai tā ir? Kāda, Tavuprāt, ir kultūras loma?
Tas ir vienīgais, kā dēļ ir vērts pastāvēt valstij. Tas ir ārkārtīgi būtiski, īpaši šajā brīdī. Gan mūsu valsts prezidenta uzvedība, gan premjera izvēlēšanās kārtība liecina, ka mūsu atmiņa ir ārkārtīgi īsa. Gan politiskā, gan kultūras, gan pašu pieredzes atmiņa. Par to ironizē, bet uzskatu, ka 2014. gadā mums tiešā nozīmē jānosargā valsts, un tam noteikti palīdzēs gan jaunradītas kultūras vērtības, neatkarīgi no finansējumu, gan kultūras iesaistīšanās sabiedriskajos procesos.
