Gada labākā grāmata. R. Dž. Palasio „Brīnums”

Šīs grāmatas unikalitāte slēpjas tajā, ka tā ir gan ārkārtīgi viegli lasāma, gan arī atstāj lielu, es pat teiktu, neizdzēšamu iespaidu uz lasītāju. „Brīnums” ir no tām grāmatām, kuras atver, lai paskatītos, par ko tā ir, un attopies, ka esi jau grāmatas trešdaļu izlasījis, iemīlējis tās varoņus, piecreiz smējies un vismaz divdesmit reizes uzsmaidījis lappusēm, un jau noteikti satraucies, un jūties līdzatbildīgs par galvenā varoņa turpmākajām gaitām. R. Dž. Palasio rakstīšanas prasme ir nevainojama – viņa pasaka visu, kas lasītājam jāzina, un veiksmīgi noklusē to, kas lasītājam jāizdomā pašam; dialogi ir reālistiski, nesamāksloti un nesamocīti, nav it nekādu grūtību iedomāties, kādā intonācijā, garastāvoklī un manierē runā katrs tēls; stils mainās atbilstoši tēlam, atstāsts ir uzrakstīts tik prasmīgi, ka rodas iespaids – autore ir vien transkribējusi reālu personu runu. Lasot grāmatas pēdējo nodaļu, pārņem nožēla – vai tiešām tik drīz ir jāšķiras no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem?! Šķiet, tieši to R. Dž. Palasio ir vēlējusies panākt, uzrakstot „Brīnumu”, – lai katrs no mums, „normālajiem” sabiedrības locekļiem, uz „likteņa pabērniem” sāktu lūkoties kā uz pilnvērtīgām personām – tieši tāpat, kā uztveram Augiju, viņu neredzot, bet lasīdami iepazīstot viņa iekšējo emocionālo un psihisko pasauli, kas ir ne vien tāda pati kā vairākumam „normālo” sabiedrības locekļu, bet pat pārspēj daudzus drosmē, jutīgumā, uzticībā, laipnībā un sirdsskaidrībā.

Augusts (jeb Augijs, kā viņu sauc ģimenes locekļi un draugi) ir unikāls zēns – viņš ir piedzimis ar neparastu likteņa dotu dāvanu, kas viņam sagādā bezgala daudz ciešanu, taču sniedz tikpat daudz un vēl vairāk laba. Zēna sejas defekts ir tik liels, ko to pat ir grūti aprakstīt – viņš vairāk izskatās pēc citas planētas pārstāvja nekā pēc cilvēka. Taču viss pārējais – viņa prāts, emocijas, pasaules izpratne, zināšanas – ir vislabākajā nozīmē pat ļoti cilvēciskas. Savā ziņā Augusts ir paraugcilvēks – ar visu to labo, līdzjūtīgo, žēlsirdīgo, uzticīgo, iejūtīgo un atvērto, ko vien mēs saprotam ar vārdu cilvēcisks – un, kad esat iepazinis viņa būtību, vairs nav nozīmes tam, kā viņš izskatās.

Augusts sejas defekta dēļ lielu daļu sava mūža pavadījis slimnīcās no vienas operācijas līdz otrai, un tāpēc līdz piektajai klasei viņš mācījās mājās. Tomēr nu viņš sāk iet parastā skolā, kas prasīs lielu drosmi gan Augustam, gan viņa jaunajiem skolasbiedriem. Grūti pateikt, vai R. Dž. Palasio apzināti izvēlējusies visā skolas gaitu laikā sarežģītāko vecumu – piektās klases audzēkņi ir pārejas posmā no bērnības uz pusaudžu gadiem, kad savstarpējās attiecības jau dabiski gūst zināmu saspīlējumu, un tik īpaša skolasbiedra parādīšanās kā Augusts kļūst par dzirksteli pulvera mucā. Tomēr šim vecumam ir arī pozitīvais aspekts – desmit gadu vecumā cilvēks jau sācis nopietni domāt un filozofēt, viņa spriestspēja jau līdzinās pieauguša cilvēka domāšanai, viņš spēj saprast pieaugušos; taču vēl nav pazaudēts bērnišķīgums, rotaļas, bērna naivums un skaidrība. Šie divi aspekti – lēna tuvošanās briedumam un vēl tuvais bērnišķīgums – duālisms, kas grāmatas sižetu padara vēl jo spilgtāku un emocionālāku.

Tas ir tāls, pārpratumu, sirds atvērtības un zināmā mērā sevis aizliegšanas ceļš, ko mēros gan Augusts, gan viņa skolas biedri, līdz notiks šī brīnumainā pārveide, transformācija no ārējā uz iekšējo. Ne velti R. Dž. Palasio vienas nodaļas apakšvirsrakstam izvēlējusies Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus: „Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.”

Šādi zīmīgi citāti ievada katru nodaļu, un tie ir saskaņoti gan ar nodaļas galveno tēmu, gan ar tēlu, no kura pozīcijas nodaļa tiek rakstīta. Jā, tieši tā – visa grāmata nav uzrakstīta no Augusta skatu punkta! Tas ir jauks pārsteigums, kad, beiguši lasīt pirmo nodaļu, konstatējat, ka otro nodaļu „stāsta” zēna māsa Vija, trešo – draudzene, ceturto – draugs, tad... – nu, tad jau paši redzēsiet! Šāds rakstīšanas stils lasītājam ievērojami paplašina redzesloku uz notiekošo, tiek dota iespēja izprast praktiski visu galveno tēlu rīcības motīvus un kaut mazliet iepazīt viņu iekšējo pasauli. Tomēr tas nebūtu nekas, ja R. Dž. Palasio nebūtu meistarīgi piemērojusi izteiksmi un stilu katra tēla raksturam – tieši šī reālistiskā tēla atveide caur viņa paša iekšējo pārdzīvojumu liek lasītājam iemīlēt katru grāmatas varoni un nostiprina nevēlēšanos šķirties no viņiem, kad stāsts ir beidzies.

Šī grāmata ir no tām, kuras izlasot, sākat domāt, kurš no tēliem esat jūs pats – Augijs, kuram pašam šķiet, ka viņš ir briesmīgs un nīsts, bet kuru visi, kas viņu iepazīst, apbrīno un mīl; varbūt Sammera, meitene, kura savas labās sirds un iežēlošanās dēļ gūst draugus – ne daudzus, bet patiesus; vai Džeks, lādzīgs un vienkāršs puisis, kurš dažkārt pieļauj lielas un muļķīgas kļūdas, bet kurš spēj tās atzīt un izlabot; bet varbūt - jutīsieties kā Vija, Augija māsa, kura vienmēr palikusi ēnā, ziedojusi kaut ko no sevis, sava laika, savām vēlmēm brāļa dēļ; varbūt esat skolas direktors, kam vienmēr jāspēj pieņemt pareizo lēmumu un jāturas pie tā, lai vai kādiem viedokļu uzbrukumiem nebūtu jāstāv pretī; varbūt esat māte, tēvs, kuram ir tik īpašs dēls kā Augijs – un visas pasaules nastas un visas pasaules žēlastības reizē ir sagūlušas uz jūsu pleciem?..

Pēc grāmatas izlasīšanas noteikti atcerēsities, ka sākumā, kad paņēmāt šo grāmatu rokās, tās nosaukums – „Brīnums” – jums neko neizteica. Mūsdienās brīnumi ir uz katra soļa, brīnums ir it viss – sākot ar jaunāko tehnoloģiju iespējām, zinātnes sasniegumu virsotnēm un beidzot ar veļaspulvera reklāmu saukļiem, un līdz ar to brīnums vairs nav nekas tāds, kam mēs pievērstu uzmanību, izlasot šo vārdu uz grāmatas vāka. Tomēr, kad būsiet izlasījuši R. Dž. Palasio grāmatu, jūs sapratīsiet, ka autore vēlas vērst lasītāja uzmanību uz visaugstāko, vislielāko un, ja atļausiet tā teikt, visbrīnumaināko brīnumu – dzīvību. Dzīvība ir patiesais brīnums, vērtība, visskaistākais, kas pastāv šajā pasaulē – un pret to nedrīkst izturēties pavirši, nievājoši vai naidpilni – lai kādā formā vai izskatā tā būtu.