Sveicinājums "Ubi Sunt" piecgadē

Uzaicinājums saturēja vēlmi pastāstīt par to, kā tapa "Ubi Sunt". Par to ir runāts, manuprāt, gana daudz, tāpēc šeit neatkārtošos, vien piebildīšu – "Ubi Sunt" tapšana bija īsta dzīves skola, par spīti tam, ka norisinājās akadēmiskās telpās (jūs taču zināt, ka cilvēki mēdz dzīves realitāti pretnostatīt akadēmiskajai realitātei). Nācās apjaust dažādu realitāšu robežas un radās izdevība iepazīt atsevišķu cilvēku iekšējo plašumu. Un kopš tā brīža vēl aizvien novērtēju un domāju, ka vienmēr novērtēšu tieši individuālo – to, ko katrs, kurš iedeva savu tekstu publicēšanai "Ubi Sunt", sniedza kopā ar to. Daļu sevis, sava laika, savu zināšanu, prasmju un spēju. Un tas bija man tuvais un saprotamais "Ubi Sunt" – cilvēki, kuri rakstīja tekstus. Pirmām kārtām, mūsu komanda, kas laika gaitā mainījās un transformējās, bet tomēr bija "Ubi Sunt" kodols. Fantastiski cilvēki – katrs ar savu varēšanu un skatījumu. Otrkārt, visi, kuri atsaucās uzrakstīt recenziju vai apskatu. Treškārt, visi tie, kuri paši iesūtīja savus tekstus. Visi šie cilvēki kopā ir bijis bagātīgs domu avots. Arī tagad, kad mūsu ceļi ir šķīrušies, aizvien novērtēju katru. Jo, ja nebūtu autoru, no redaktoriem tāpat nebūtu nekādas jēgas. Un bez autoriem neeksistētu "Ubi Sunt".

Tāpēc vēl jo svarīgāk – man personīgi "Ubi Sunt" vairāku gadu garumā kļuva par platformu draudzībai – gan ar cilvēkiem, gan tekstiem, gan grāmatām. Tā bija domāšana vienā ritmā un par vienu, un, pat ja radās domstarpības, tās kalpoja par dzinējspēku, lai apgūtu kompromisa mākslu. Un tieši tāpēc arī tapa "Ubi Sunt" – jo līdzās bija cilvēks, kurš domāja līdzīgi par tekstiem un grāmatām, un rakstīšanu. Esmu pateicīga literatūras cīņu lauka biedram un draugam Jūlijai Dibovskai par kopā noieto ceļu. Ne mirkli nešaubos, ka gājām pareizo ceļu un tieši tādu, kāda varējām iet. Satiekoties šī gada Prozas lasījumos un pēcāk lasot Jūlijas aprakstu par pasākumu, tas arvien apliecinājās. 

Dažbrīd radās sajūta, ka akadēmiskā telpa ir kalns, kurā neviens Sīzifs nekad nevienu akmeni nav uzvēlis. "Ubi Sunt" ideja noteikti bija akmens, ko daži sīzifi turēja uz saviem pleciem kalna nogāzes vidū kādu laiku. Absolūti fantastisks laiks! Un nu "Ubi Sunt" uzsāk jaunu ceļu – šķiet, tuvāk virsotnei. Nu akmeni noteikti var novietot uz kādas gludākas virsmas, lai gan tas noteikti vēl joprojām pieprasa pieturēšanu. Bet, par spīti gludajai virsmai, galvenais un svarīgākais, ko varu teikt, – nebaidieties! Nebaidieties būt neērti, nebaidieties zaudēt gludo pamatu zem kājām, nebaidieties domāt oriģināli un nebaidieties zaudēt modrību, nebaidieties kaitināt, nebaidieties krist uz nerviem, nebaidieties no rakstniekiem, nebaidieties no tiem, kuri domā, ka zina labāk, nebaidieties no pārdrošiem tekstiem un novērtējiet to, kas paliek aiz jums! Lai nākamā piecgade nes atklājumus un kopā darbošanās prieku!

Ar cieņu –

Elīna Kokareviča