Supersieviešu dzimta. Federika de Česko „Tibetietes māja”

Apgāda „Zvaigzne ABC” izdotā romāna „Tibetietes māja” (2013) prologs uzreiz pamatīgi sajauc galvu – vienīgais, ko no šīm divām ievadlappusēm var „izvilkt” ir atsevišķi atslēgvārdi: kāds mūks, kāda māja senā fotogrāfijā, sieviete vārdā Lhamo, sapnis / halucinācija.. Taču līdz ar grāmatas pirmo nodaļu autore, par laimi, sāk visai sistemātisku stāstījumu, iepazīstinot lasītāju ar romāna galvenās varones nodarbošanos, izcelsmi, ģimeni, dzīvesveidu u. tml. Aptuveni 20 gadus jaunā Dolkara ir arhitekte, kas dzimusi un uzaugusi Šveicē, taču viņas dzimtas saknes meklējamas tālajā Tibetā, kas reiz bijusi neatkarīga valsts – skaistuma, labklājības, harmonijas un garīguma epicentrs, bet nu jau vairākus desmitus gadu tā dēvējama vien par Ķīnas Tautas Republikas sastāvdaļu, autonomo rajonu.

Dolkaras māte Sonama vienmēr bijusi ļoti noslēpumaina, mazrunīga un izvairīga, ja saruna piepeši skārusi Tibetas tēmu. Meita ir mantojusi mātes spēcīgo raksturu un savdabīgo stūrgalvību, taču viņai piemīt arī kāda mātei pilnīgi neraksturīga īpašība – ziņkārība, kas kļūst līdzīga apsēstībai, kad Dolkara no sava kādreizējā mīļotā – ārsta uzzina, ka mātes muguru klāj šaušalīgas rētas, par kurām viņai nav bijusi pat nojausma: „It kā no viņas muguras kāds būtu gribējis uztaisīt malto gaļu. [..] Patiesību sakot, es brīnos, ka viņa vēl ir dzīva.” (20. lpp.) Šī šokējošā informācija tad arī aizsāk Dolkaras izprašņāšanas un savas vēstures izzināšanas maratonu visa romāna garumā – neko neuzzinājusi no mīklās runājošā tēvoča Kelsana, kas kļuvis par mūku un nodevies ļoti askētiskai vientuļnieka dzīvei klosterī, Dolkara uzdrošinās par baisajām rētām pavaicāt pašai Sonamai, kura beidzot parāda meitai savu pilnībā izkropļoto muguru un mierīgi paskaidro: „Mani nopēra ar pātagu, jo mēģināju bēgt. Daudzi pēc tam nomira, bet es izdzīvoju.” (42. lpp.) Tomēr neko vairāk par savu pagātni māte stāstīt nevēlas – viņa labprātāk atklāj Dolkaras vecmāmiņas Lunselas, sauktas par „tirkīzu karalieni”, dzīvesstāstu.

Lunselas dzīvesstāsts (līdz zināmam posmam) ir krāšņākā, jutekliskākā un iztēli rosinošākā romāna daļa. Tas sākas ar detalizētu Vītolu nama – dzimtas māju – aprakstu (ēka fotogrāfijā!) divarpus lappušu garumā, kam seko neparastā iepazīšanās ar khampiem un maģisko dzi akmeņu saņemšana, kas vairākkārt romāna turpmākajā gaitā ļaus piepildīties nozīmīgākajām Lunselas, kā arī viņas meitas un vēlāk mazmeitas vēlmēm. Lunsela no mazas, zinātkāras meitenes izaug par īstu „biznesa lēdiju”, kas prasmīgi tirgojas ar dārgakmeņiem un spēj sevi pilnībā nodrošināt, lai gan nāk no ļoti turīgas ģimenes. Protams, arī tīkams precinieks nav ilgi jāgaida, un par Lunselas dzīvesbiedru kļūst Paldors – sekretāra dēls, zemāka slāņa pārstāvis, taču prasmīgs un talantīgs, un abu savienībā dzimst 3 bērni: Lhamo, Kelsans un Sonama. Turklāt Lunselas un Paldora mīlestību autore viscaur tēlojusi kā pasakaini skaistu, pat pārpasaulīgu, dažviet nevairoties arī no klusinātas erotikas: „Viņš to juta maigu kā dūju, miklu un saņemošu, piespieda sev cieši klāt un uzgūlās virsū. Un, beidzot savienojušies, viņi kvēli baudīja savu vijīgo un perfekti saderīgo ķermeņu saspēli.”( 94. lpp.)

Un pēkšņi idilliskajā ģimenes dzīvē ielaužas postošs spēks no ārpasaules – ķīniešu komunisti, Mao Dzeduna sekotāji pamazām pārņem Tibetu, uzsākot nežēlīgas represijas un izrēķinoties ar ikvienu, kas pretojas viņu paustajiem uzskatiem un kārtībai: „Sarkanā Ķīna simbolizēja progresu, bet Tibeta joprojām dzīvoja viduslaikos. Nost ar teokrātiju un iesūnojušiem mūkiem, korumpētiem bagātniekiem un ekspluatāciju! Kaut arī šobrīd Tibetas tautai jācieš, jānoasiņo un jāmirst, lai tā, lūdzu, ir tik laipna un uzgavilē savai rožaini sarkanajai nākotnei!” (157. lpp.) Federika de Česko ir kontrastu meistare – harmonisko Tibetas dabas ainavu, grezno celtņu, sakrālo rituālu, tibetiešu tērpu, izklaižu un bezrūpīgās dzīves tēlojumu acumirklī nomaina posts, iznīcība, netīrība un neiedomājama nežēlība. Romāna noskaņa kļūst drūma un bezcerīga, un stāstījums - daudzviet nepatīkami naturālistisks, taču daudz dinamiskāks, salīdzinot ar aprakstošo un vietumis garlaicīgo darba ievaddaļu.

Vīra bojāeja lidmašīnas katastrofā, garais un bīstamais ceļš no Indijas uz Lhasu cerībā atrast tur atstātos bērnus un māti sveikus un veselus, nonākšana ķīniešu gūstā bez cerībām izdzīvot, brīnumaina izglābšanās, izmisuma un vientulības motivēts, taču kaislīgs mīlas romāns ar reiz jau satikto khampu vadoni Kanamu, mātes prātā sajukšana un nāve ķīniešu bombardēšanas laikā, nemitīgas bailes par darba nometnē nonākušajiem bērniem, tuberkuloze un reimatisms – rakstniece reiz tik laimīgajai Lunselai pēkšņi „uzsūta” virkni pārbaudījumu un mocību, kuras izturēt, šķiet, ir vienīgi supersievietes spēkos: „Vistīrākā šausmu filma, tikai bez Happy End.” (246. lpp.)

Vecmāmiņas dzīvesstāsta pārņemta, Dolkara vēlreiz uzsāk sarunu ar tēvoci Kelsanu – šoreiz sekmīgi, taču tēvoča stāsts izrādās vēl šokējošāks un atklāj visas iespējamās šausmas, ko bērniem un pusaudžiem nācās pārciest ķīniešu darba nometnēs. Romāna autore ir dažādu ģimenes modeļu pazinēja un prasmīgi demonstrē sašķeltību, kas raksturīga arī daudzām ģimenēm mūsdienās – vecākie bērni Lhamo un Kelsans savus dzīves apstākļus uzlabo, absolūti nepretojoties nometnes likumiem un pat kļūstot par slīpētiem pielīdējiem un pašlabuma meklētājiem: „Visa mana enerģija bija vērsta tikai uz vienu mērķi: uz priekšrocību gūšanu. Lai to sasniegtu, biju gatavs uzlaizīt no zemes siekalas.” (257. lpp.) Turpretī ģimenes „melnā avs” Sonama savu spuraino un dumpiniecisko patību nezaudē ne uz mirkli – viņa lamā ķīniešus, spļauj tiem sejā un pat vairākkārt bēg, par ko tiek dzīvnieciski sodīta: „Kareivji uzbruka Sonamai kā asinssuņi, piespieda pie zemes un izvaroja. Cits pēc cita. [..] Kad visi, skaļi ņirgdami, mudināja pievienoties arī mani, un Čanlai iedrošinādams māja ar galvu, es sākumā nemaz nesapratu, ko tie gribēja. [..] Izslēdzu visas emocijas, ļaujoties vienīgi sava ķermeņa sajūtām, un darīju, kā likts. [..] Publikai izvarošanai vienmēr sekoja pēršana. [..] Divdesmit pletnes cirtieni – tā noteica Čanlai.” (267. lpp.) Šķiet, Federika de Česko ir pamatīgi iedziļinājusies Tibetas vēsturē un izpētījusi visas iespējamās ķīniešu sodīšanas metodes un perversijas, taču, ja tā arī ir vienīgi skarba fantāzija par tēmu, lasītājs ne mirkli nekļūs aizdomīgs – tik dzīvi un līdz nelabumam detalizēti rakstniece attēlo visas mocības, ko nācās izciest tibetiešiem. Turklāt Sonamu rakstniece rāda vēl spēcīgāk, nekā viņas mātes tēlu – meitene piedzīvo teju neticamu atdzimšanu, esot viena no retajiem, kas izdzīvo pēc tik nāvīgiem ievainojumiem.

Ar dzimtas noslēpumu izpēti pārņemtā Dolkara, cerot, ka trūkstošo stāsta ķēdes posmu aizpildīs Tibetā dzīvojošā mātesmāsa Lhamo, pievienojas tūristu grupai un dodas uz Lhasu, kas ir zaudējusi lielāko daļu sava agrākā spožuma un sastāv no nekvalitatīvām betona būvēm, ielu slaucītājiem un iebiedētiem tibetiešiem, kas vairs nevienam neskatās acīs. Federikai de Česko piemīt arī kāda mazliet kaitinoša iezīme – ieintriģēt lasītāju, it kā pasakot priekšā: „Tūlīt, tūlīt sekos veiksmīgs stāsta atrisinājums!”, taču līdz tam romāna galvenajai varonei vēl jāpiedzīvo visdažādāko emociju gamma, sākot ar priecīgu satraukumu un beidzot ar sāpīgu vilšanos. Piemēram, mātesmāsa sagrauj Dolkaras cerības ieraudzīt savu dzimtas namu, pavēstot, ka tā vietā uzbūvēta prasta ministrijas ēka. Taču ceļojums nav bijis veltīgs, drīzāk – liktenīgs un apskaidrību nesošs. Lhamo Dolkarai atdāvina visvērtīgāko, kas viņai pieder – vienīgo Vītolu nama fotogrāfiju. Un kā tad bez viedā mūka, kas visu saliek „pa plauktiņiem”: „Lietas, kas tev ir dārgas, atkal atgriezīsies! Aplūko attēlu un iegaumē katru sīkumu. [..] Vai tu domā, ka mājas vairs nav? Nu tad uzbūvē to, dari māju redzamu savām acīm.” (347. lpp.)

Un Dolkarai, kas visa romāna garumā iemiesojusi gan detektīves, gan „vāveres ritenī” tēlu, ir vēl viena apsēstība, pēdējā – atrast šo jauno vīrieti, kam dots varonīgā vectēva Kanama vārds...

Ja redzat Federikas de Česko „Tibetietes māju” veikala vai bibliotēkas plauktā, vismaz paņemiet un pašķirstiet! Raitā un bagātīgā autores valoda, spilgti individualizētie tēli, aizraujošais, „ziepju operas” (bet labas!) cienīgais sižets ar ilgi gaidītām (darbs ir 430. lappuses biezs!) beigām ļauj romānu atzīt par vienu no vērtīgākajiem jauniznākušajiem cittautu autoru darbiem, kas noteikti ir „pelnījis” arī krāšņu ekranizāciju.