CONFERENCE
PATĪKAMI PĀRSTEIGUMI
Šobrīd šķiet pārsteidzoši, ka Andreja Upīša muzejs – omulīgs dzīvoklis pašā Rīgas serdē – savulaik Prozas lasījumu laikā pulcējis sevī lasītājus un klausītājus ar domu atvērt durvis diskusijām un, jā, nenoliedzami arī pašam stāstam, kā Prozas lasījumu nepelnīti un nesaprotamā kārtā ārpus oficiālās programmas notikušajā Ieskaņas pasākumā minēja muzeja vadītāja Inese Kaire. Kāpēc pārsteidzoši? Jo nevar noliegt, ka daudzo rakstnieku muzeju klāstā tieši Andreja Upīša muzejs šobrīd ir visnoslēgtākais. Tomēr Prozas lasījumu Ieskaņas pasākums apliecināja, ka muzejs palēnām vīkšas ārā no savas pašvērtības un tiecas atgūt dialogu ar apmeklētāju vai vismaz – bet tas tiešām nav maz! – iegūt dialogu ar mūsdienīgo, jauno. Lai gan apmeklētāju skaits bija mazs, tomēr pietiekošs, lai pieciem jaunajiem autoriem būtu, ko uzrunāt. Nevar izvairīties no autoru uzskaitījuma, jo šoreiz tiešām it visi klausītājiem piedāvātie stāsti sajūsmināja ar oriģinalitāti, individualitāti, galu galā ar – šo diemžēl neceļos aizgājušo vārdu – kvalitāti tās pilnīgākajā nozīmē, dzirdes kanāliem uztverot jauno balsu spilgtumu un tiecību uz noturību, tembra izkopšanu. Tātad stāstus lasīja Agnese Gusarova, Jānis Timošenko, Edīte Paule, Rolands Virks un Jānis Valks. Katram no autoriem savs skatījums uz pasauli, taču kā kopmotīvu varētu izvirzīt vēlmi ietiekties dziļāk, ne tikai uzrādīt, un tam, kā jau izsenis pierādījies, nav nepieciešams strikts, atziņu ietverošs nobeigums, bet tikpat labi der daudznozīmīgs aprāvums – kā Edītes Paules stāstā – vai cilvēka dualitāti apliecinošs, Agneses Gusarovas balsī izteikts „piedod”. Tāpat no jauno autoru pasaules redzējuma var ieteikties neizprotamās, bet eksistenciālās cilvēku „smalkajās kaitēs” – Jāņa Timošenko piedāvātajā ieskatā mūžīgajos kavētājos un mistiskās apziņas apmāna izspēlēs vai humorpilnākās sirreāli absurdās un postapokaliptiskās ainās. Rolanda Virka stāsta groteskas un absurda apvienojums var šķist ilustratīvs, bet nenoliedzami amizants un neapšaubāmi jēgpilns. Savukārt Jānis Valks, kā vienmēr, apbūra ar spēju radīt neparasti pievilcīgus tēlus, un šajā gadījumā postapokalipses apstākļos stāsta galvenajam varonim pievienotā filozofiskā nots „Smaragda pilsētas burvja” saiknē itin pārliecinoši radīja pilnīgu teksta vienību. Kopā ar izraušanos no tagadnes caur Andreja Dripes balsi un ekskursu A. Upīša dzīves materialitātē – dzīvoklī – vakars radīja pārliecību, ka oficiālajā Prozas lasījumu programmā būs dzirdams vēl kas maģiskāks un fantastiskāks...
Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu lasījumi patīkami pārsteidza ar savu tekstu atlases kvalitatīvo atšķirību no pērnā gada, vismaz dramatiskā kāpinājuma ziņā. Lielākā daļa autoru stāstos vairāk vai mazāk bija izmantojuši šausmu estētiku, radot spriedzi, nojausmu par kaut ko nezināmu, gaidas, ka tūlīt notiks kaut kas ļauns un nelabojams, bet nekas tamlīdzīgs nenotika, un viss atrisinājās samērā veiksmīgi, piemēram, laulātā pāra attiecības Agnijas Kazušas stāstā „Kā es tevi mīlu” vai bērnu asins nolaišana Ilgas Liepiņas tekstā „Dinozauru medības”. Arī Lauras Feldbergas stāsts „Stikla krāsns” par dīvaino, mēnessērdzīgo īrnieci bija spraigs un mīklains, bet nobeigums stāstu diemžēl „normalizēja”. Vēl kāda raksturīga un daudziem meistardarbnīcu dalībniekiem kopēja iezīme ir disfunkcionālu cilvēku attiecību tēlojums. Piemēram, Ilzes Zeltiņas stāsta „Žozefīne” galvenā varone izmanto vebčatu ar izģērbšanos antropoloģijas lauka pētījumam, bet īpaši jāakcentē Zandas Tereško stāsts „Emīlija” par mirstošās vecmāmiņas un mazmeitas attiecībām a la „Sarkangalvīte un vilks”, kurā vecmāmiņai tika piedēvētas vilka iezīmes, bet klausoties nepameta sajūta, ka visbaisākā stāstā ir mazmeita. Asprātīgs bija Ulda Krastiņa stāsts no kāda importa krūštura skatupunkta– nozīmīga tematiska atšķirība pārējo dalībnieku vidū.
GADA TUMŠĀKĀS NAKTIS
Prozas vakariņās viesi tika pieņemti plašajā kora „Latvija” mēģinājumu zālē, un jau pirmās lasījumu minūtes pierādīja, ka vecākā rakstnieku paaudze spēj bez grūtībām turēt līdzi Literārās akadēmijas autoriem mistikā un drāmā, ja ne tos pārspēt. Apmeklētājus priecēja Guntis Berelis, kurš nolasīja struktūras un slepkavnieciskā žanra ziņā saviem citu gadu lasījumiem līdzīgo stāstu par kādu filoloģijas doktoranti, kas, nemanāma būdama, pēta, līdz sīkumiem pārzina un visbeidzot netieši ietekmē sava izpētes objekta – kāda viduvēja līmeņa dzejnieka – likteni. Stāstā tika ērmoti aktualizēti plaģiāta, kliķes un Latvijas zinātnes bezjēdzīguma jautājumi. Kamēr visi gaidīt gaidīja parādāmies lasījumus kavējošo autori Francisku Ermleri, pie stāstīšanas tika daudz mazāk avantūriska stāsta autore Evija Martukāne. Aizkustinošajā stāstā par vectēvu, latgaliešu dzīvesziņu un ģimenes attiecībām jaudās svarīgie nāves un dzīves, vecāku un pēcteču, garīgo un materiālo vērtību asni. Latgaliešu valoda un autores dziedājums stāsta noslēgumā piešķīra neatkārtojamu kolorītu un iezīmēja spilgtus vaibstus Evijas Martukānes radošajā portretā. Arno Jundze, jau kuro gadu cenšoties pabeigt romānu par vīrieša likteni cauri gadsimtiem, šķiet, apliecināja, ka šogad mēs šo darbu varētu arī sagaidīt. Gaidīšanas laikā autors prezentēja sulīgu nodaļu par latviešu puišu piedzīvoto, dodoties „aizstāvēt padomju dzimteni uz Afganistānu”. Arī šeit būtiskus vaibstus iezīmēja zināma valodas polifonija – vēstītāja novērotais latviešu valodā, kamēr militārā saziņa, kas, kā zināms, arī mūsdienās bieži vien tiek īstenota krievu valodā, atstāta dabiskā, lamu vārdu ziņā neizravētā plūsmā. Protams, realitāte noteikti ir vēl spilgtāka par stāstā aprakstīto, tomēr mākslinieciski Jundzes romāns tāpat kā stāstu krājums „Gardo vistiņu nedēļa” tiecas pēc autoram kā žurnālistam raksturīgā dokumentālisma. Jācer, ka notikumu fiksēšana literārā formā Jundzem iegūs arī papildus idejisko un metafizisko dimensiju – ja vien nav jau par vēlu un grāmata neiznāk rīt... Draudīgu punktu gan Prozas vakariņām, gan veltīgajai Franciskas Ermleres gaidīšanai pielika Agneses Rutkēvičas stāsts ar noveles elementiem „Muša” - kāda aina no bibliotēkas dzīves, kad apmeklētājs, līdzīgi rudens mušai, viesojas grāmatu templī, lai sasildītos. Paliekot bibliotēkā pat ilgāk, nekā atļauj iestādes darba laiks, izrādās, vīrietis „labajā bibliotekārītē” rada bailes pret sevi, savukārt pats, „smalkas kaites” pārņemts, krīt kā tāds Abakuks. Rodas gan daži jautājumi par noveles arhitektoniku, taču, iespējams, tie ir tikai novēršami aloģismi varoņa raksturojumā. Prozas vakariņas bija gana sātīgas, vien Fr. Ermlere gluži kā tāds deserts ar Rīgas balzama mērci masas neiepriecināja...
Kaņepes kultūras centrā notiekošajā Stāstu vakarā, kur stāstu pavedienus intīmā pustumsā vērpa gan plašāk pazīstami autori, kuru vārdi daudz un bieži izskanējuši literatūras laukā, gan vairāki jaunrakstītāji. Dominēja indivīda un to ieskaujošās sabiedrības attiecību šķetinājumi un eksistenciāli „kas es esmu” meklējumi. Kopā ar stāstu tēliem iluzori varējām izklejoties gan pa Maskavu, Parīzi, Brazavilu un Meksikas pierobežu, gan pa Rīgas mikrorajona kāpņutelpu. Inga Gaile, pagājušā gada Prozas lasījumu laureāte, piedāvāja eksistenciāli ietonētu stāstu „Mirū iemīlas”. Vēstījumā apzināti radītā haosa, spriedzes un aprautības poētika brīžiem raisīja vēlmi stāstu salīdzināt ar kino scenāriju, kurā galvenā varone traucas cauri Maskavai, apziņas plūsmas veidā risinot sev būtiskus jautājumus. Svens Kuzmins stāstā „Spēki” rādīja, kā šķietami nesaistītas un pat absolūti nesavienojamas lietas un notikumi pasaulē var izrādīties smalkām saitēm sieti. Vēstījumu atdzīvināja asprātība, zināma hiperbolizācija un pat dažu izplatītu, tomēr joprojām komisku klišeju ievijumi. Stāstā „Saharova iela 19” Liene Kāposta tēloja gandrīz satraucošus momentus visparastākā mikrorajona parastā kāpņutelpā, kur, izrādās, protams, arī indivīdi var piedzīvot absurdā izjūtu un eksistenciālas vientulības saasinājumu, nevis dzīvot šķietami mietpilsoniskas vidusšķiras mānīga miera pasaulizjūtā. Sabīne Košeļeva pievērsās „citādo Ziemassvētku” tēmai. Stāstā „Pelmeņi” varēja vērot miera un piederības sajūtas meklējumus no divu meiteņu skatupunkta svētku vakarā, kad sajūtas mēdz saasināties. Ieva Aizpure piedāvāja stāstu „Viktorijas eņģelis”, kas pārsteidza ar neparedzamo atrisinājumu. Pavisam atšķirīgs stilistikā no pārējiem šī vakara tekstiem bija Undīnes Arājas esejistiski filozofiskais tēlojums ar dubultnosaukumu „Prātam lietussarga bez” un „Prāts bez lietussarga”. Ja pārējie autori vairāk vai mazāk pievērsās realitātei un iezīmēja arī sižeta līniju, notikumus, Undīne Arāja koncentrējās uz „es” meklējumiem, dziļi subjektīvām, metafiziskām sajūtām skičveidīgi tvertu refleksiju formā.
LITERĀRĀS IDENTITĀTES MEKLĒJUMI IN EUROPEAN[1]
Eksistenciāli meklējumi turpinājās piektdienīgajā 6. decembra rītā, Sv. Nikolasa dienā, kad LU Humanitāro zinātņu fakultātē norisinājās divas diskusijas par literatūras vietu mūsdienu pasaulē un tās saikni ar visai netveramo eiropeiskuma jēdzienu. Negaidīti secinājumi radās diskusijā ar izejas jautājumu „Vai literatūra raksturo mūsdienu Eiropas identitāti?”. Lai gan pats jautājums ir gana interesants un par to, šķiet, var runāt stundām ilgi, diskusija izvērtās gaužām pašpietiekama – viesautori no Somijas (Kristiāns Brandts), Lielbritānijas (Aleksandra Buhlere), Francijas (Gijs Fontēns), kā arī Latvijas pārstāvis dzejnieks Kārlis Vērdiņš ne tikai neatbildēja uz šo jautājumu, bet nemaz arī necentās. Bez šaubām neviens no diskusijas dalībniekiem nespēj vairs sevi identificēt ar vienu valsti, tautu un valodu: tās visas mēdz būt dažādas viena indivīda ietvaros. Pat ja tas tā nav, kā skandināva Kristiāna Brandta gadījumā, Eiropas identitāti ir viegli noliegt vai sadalīt noliedzamās sastāvdaļās: kā mēs varam zināt, kas mēs esam vispār? Kur beidzas un sākas Eiropas robežas? Varbūt interesants viedoklis būtu Kārļa Vērdiņa atbilde uz savu piederību Eiropas vai ne-Eiropas identitātei, taču dzejnieks paziņoja, ka šajā vakarā nejūtas labi (tā varētu būt Latvijas identitāte). Toties diskusija ieguva svaigāko politisko jēgu, ar savu neapšaubāmi eiropeisko viedokli to cenšoties papildināt kādai jaunietei no Ukrainas. Iespējams, viesi tika pārāk strauji „iemesti” iespējamās apspriedes karstumā un tāpēc vēlējās izsmeļoši pastāstīt par sevi un savu identitāti, darba pieredzi tulkojot vai rakstot. Atsevišķa pusstunda tika veltīta nesen latviešu tulkojumā iznākušās hrestomātijas „Eiropas literatūras vēsture” tapšanai, kas it kā solīja pietuvošanos atbildei uz jautājumu par eiropeiskumu... Tomēr kļuva skaidrs, ka literatūrā meklēt kādu ārpasaules identitāti ir nepateicīgs, virtuāli nenotverams un tāpēc spekulatīvs darbs. Neviena grāmata nespēs novērst literatūras vēstures deformēšanas mēģinājumus, kad, piemēram, ukraiņi uzskata N. Gogoli par ukraiņu rakstnieku, kamēr viņš pats sevi piepulcinājis krievu literatūrai. No Rietumu valstu pozīcijām ir arī bezjēdzīgi cīnīties pret Turcijas un bijušo NVS valstu vēlmi iekļūt Eiropas valstu starpā. Eiropa draud paplašināties, Eiropas Savienība – sabrukt. Tad kāda jēga ir Eiropai kā jēdzienam? Vai tā ir vēsturiska nepieciešamība apvienot viena likteņa skartās valstis? Vai tas ir dzīves līmeņa apzīmējums? Vai tikai prestižs, dārgs un vairs ne tik spožs zīmols, kam nav nekāda sakara nedz ar Vācijas turkiem, nedz ar Latgales laukiem?
Par dažiem citiem mūsdienu rakstniekus un lasītājus satraucošiem jautājumiem piedāvāja padomāt diskusija „What does it mean to write in European?” („Ko nozīmē rakstīt Eiropas valodā?”). Saruna norisa mūsdienu pasaules lingua franca – angļu valodā literatūrzinātnieka Paula Daijas vadībā, un tās dalībnieki bija rakstnieki un literāti no dažādām valstīm: tulkotājs un rakstnieks Hrists Asteriū (Christos Asteriou) no Grieķijas, grāmatas „Eiropas literatūras vēsture. Hrestomātija” izdevuma franču valodā redkolēģijas pārstāvis prof. Gijs Fontēns (Guy Fontaine) un Lielbritānijas autors un žurnālists Sarfrazs Manzūrs (Sarfraz Manzoor). Īpaši svarīgs jautājums bija par to, cik ļoti Eiropas Savienības rašanās ir ļāvusi paplašināt ģeogrāfiskās, valodas, kultūras un literārās robežas rakstniecības un filoloģijas ietvaros. Tulkojuma problēma, par kuru runāja Gijs Fontēns, un mūsdienu grieķu literatūras specifika, kuru izklāstīja Hrists Asteriū, kļuva par sarunas būtiskiem aspektiem. Sarfrazs Manzūrs, kurš sarakstījis romānu-memuārus „Greetings from Bury Park”, vērsa klausītāju uzmanību uz literārās identitātes problēmu, kas būtiska mūsdienu globalizētajā sabiedrībā. Kā nepazaudēt sevi, neizšķīst kopējā tekstu masā un tajā pašā laikā būt interesantam lasītājiem – tie ir jautājumi, par kuriem bieži jādomā mūsdienu rakstniekam. Atbildot uz sarunas nosaukumā izvirzīto jautājumu, viesi draudzīgi vienojās par smieklīgu, bet patiesu atbildi: rakstīt Eiropas valodā nozīmē iegūt pēc iespējas vairāk „like” Feisbukā. Par noslēdzošo tēmu, kuru apspriešanai izvirzīja Pauls Daija, kļuva ikdienas sižeti (everyday life topics), par kuriem tendēta reflektēt mūsdienu literatūra. Piemēram, kā atvērt vīna pudeli bez korķuviļķa, – šo brīnišķīgo tematu piedāvāja sarunas moderators. Tādā veidā saruna likumsakarīgi skāra rakstnieka un auditorijas attiecību jautājumu: autoram jāsaprot, ka lasītājs, izvēloties vienu vai otru grāmatu, paredz tās lasīšanai patērēt savu laiku. Bet vai ir nozīme runāt par katras sekundes nozīmi mūsdienu ātrgaitas laikmetā?.. Saruna noslēdzās ar klausītāju jautājumiem un kopbildes uzņemšanu. Ārā sniga, un svētais Nikolass droši vien nesa bērniem pašu labāko dāvanu pasaulē. Grāmatu, protams.
PASTEĻTOŅUS VAI APOKALIPSES?
Vai nu vainīgs agrīnā decembra sniegs, šobrīd vien tāla atmiņa, vai arī kas cits, taču pašu rakstnieku un viņu tekstu ceļš līdz mazāku un lielāku klausītāju sirdīm norisinājās ar mainīgiem panākumiem. Sestdienas, 7. decembra, rītā tīkami apsnigušajā Berga bazārā norisinājās Rakstnieku eglīte jeb prozas lasījumi bērnu auditorijai. Diemžēl pieaugušie bija vairākumā, un no klātesošo bērnu reakcijas nekādus secinājumus par stāstu kvalitāti veikt neizdevās. Personīgi vispārliecinošākais likās Māris Rungulis ar stāstu par Pēteri, kurš cieš no sava vārda locīšanas un neskaitāmām iesaukām. Stāstam piemita klasiska uzbūve ar humoristisku un mazliet intertekstuālu saturu, kas noteiktā vecumā, nezaudējot aktualitāti, nodarbina daudzu bērnu prātus. Jura Zvirgzdiņa, Lillijas Berzinskas un Ievas Samauskas stāstu varoņi dažādos piedzīvojumos saskārās ar personificētiem un runīgiem dzīvniekiem, rotaļlietām vai citiem mošķiem. Evijas Gulbes „Pilna soma pasaciņu”, kas bija paredzēta visjaunākajai auditorijai, vairāk atgādināja metodisku materiālu vecākiem, kā ar improvizācijas palīdzību radīt pasaku no nekā. Mazliet mulsināja atsevišķu tekstu sterilitāte, kas kā balta, pūkaina sajūta pasteļtoņu ilustrācijās drīzāk atklāja vecāku uzskatus par to, kādai bērnībai būtu jābūt, nevis to, kas bērnam varētu likties svarīgi.
Veiksmīgāks, spriežot pēc publikas reakcijas, izvērtās viens no tradicionālajiem festivāla pasākumiem. Literatūras festivāla noslēguma rīts, kā vienmēr, atnāca viegli drudžains – restorāna „Andalūzijas suns” telpas bija piepildītas, klausītāji cerēja arī šoreiz dzirdēt šim rītam ierasti spilgtus priekšnesumus. Tradīcijas izturēja arī Jura Kulakova klātbūtne, kurš ar svinīgu, viegli dramatisku meldiņu ievadīja Prozas brokastu lasījumus. Ieva Melgave lasīja fragmentu no romāna „Aktieris un mīms”. Tas bija stāsts ar viegli naturālistisku atmosfēru, kurā sairums starp lomu, skatuvi un realitāti atstāja visnotaļ grūtsirdīgas noskaņas. Ekspresīvajā vēstījumā pavīdēja kaut kas modernistiski atpazīstams, tādēļ jāatzīst, ka autore radīja intrigu par tuvākajā nākotnē sagaidāmo darbu. Inese Paklone, kura plašāk pazīstama ar „Skolotāja Jāpa” tulkojumiem, šoreiz bija sagādājusi fragmentu no stāsta „Atrasts tulkojumā”, kaut arī pats fragments, kurā rādīts „profesionālais kretīnisms” – stigšana arvien dziļāk un dziļāk tulkojumu pasaulē –, drīzāk atklāja „pazušanu tulkojumā”. Autore dedzīgajā sarunā starp divām dažādas pieredzes tulkotājām demonstrēja savas valodniecības un tekstu rediģēšanas zināšanas, līdz ar to stāsts bija ieturēts faktiski populārzinātniskā vai publicistiskā stilā. Stāsts varētu šķist interesants ar filoloģiju saistītai mērķauditorijai, bet pārējie, domājams, lielu daļu paradoksu un vārdu spēļu šajā intonatīvi monotonajā tekstā varētu arī neuztvert. Vislielāko gandarījumu torīt un, spriežot pēc žūrijas vērtējuma, arī visos Prozas lasījumos 2013 kopumā atstāja Inga Žolude ar pārsteidzoši veiksmīgo stāstu „Rakstnieku nams”. Žoludes stāsts ir pierādījums tam, ka Prozas lasījumos vislabāk iederīgi ir tieši humoristiski stāsti. Kaut arī autore turpināja, kā viņai ierasts, nāves motīva izvērsumu, tas tika parādīts izsmalcināti ironiskā intonācijā: ar moto „Vēlos atrauties no dzīves un parakstīt!” rakstnieks paredz savu nošaušanos mēneša laikā. Stāsts drīzāk būtu žanriski piedēvējams noveles tradīcijai, jo tajā rādītās situācijas, kuras lineāri pakārtotas kā atskaitīšanās līdz gaidāmajam nāves brīdim, patiesībā neatstāj nekādas citas izvēles iespējas. Jānis Valks ar stāstu „EMP” klausītājus ieveda pilnīgi citās, postapokaliptiskās fantāzijas noskaņās. Šo stāstu autors gan bija lasījis arī Prozas lasījumu ieskaņas vakarā, bet lielākajai daļai klātesošo šis darbs noteikti radīja oriģinālus iespaidus. Kaut arī ārkārtīgi specifisks un vietumis mulsinošs īsprozas darbs, tas tomēr meistarīgi atsedza arī dažādus interesantus paradoksus un ironiju. Šo Prozas lasījumu gados vecākā dalībniece – Austra Zīle –lasīja fragmentu no romāna „Ieva dārza dziļumā”. Tas veidots kā traģisks atmiņu tēlojums par 1944. gada rudeni, kad Latvijā atkal ienākuši sarkanarmieši. Fragmentā ieskanējās kailās dzīvības un zvaigznēs ierakstītā likteņa tēma, kuru jo vairāk eksistenciālu padarīja tieši atskatīšanās uz drausmīgajiem notikumiem ar laika distanci. Prozas brokastis noslēdza Gundars Ignats ar stāstu „Liekais svars”, kurš izpelnījās absolūtas publikas ovācijas. Ignata veiksme slēpās pietiekami vienkārši veidotā stāstā par meiteni, kura strādā ministrijā un cer atbrīvoties no liekā svara. Konflikts starp priekšnieci un padoto, starp pakļaušanos mirkļa vājumam, lielajiem un mazajiem meliem sev pašai, Saeimas apakškomisijai un līdz ar to valstij, apziņas plūsma un allaž pavadošā ironiskā intonācija – visi šie faktori stāstu padarīja jo īpaši veiksmīgi satīrisku gan mūsdienu politiskās situācijas, gan vienkāršās ikdienas kontekstā.
SPOŽIE DĀVANU PAPĪRĪŠI
Kamēr Prozas brokastīs, šķiet, lielākos panākumus guva autori, kas spēja atvieglot publikas dzīvi ar potenciāli katarsisku melno humoru, dažas citas no tradicionālajām festivāla daļām tiecās pastiprināt prozas svētku sajūtu ar dažādiem alternatīviem, para- un ārpusliterāriem publikas izklaidēšanas veidiem. 4. decembra vakarā „Innovation Cafe” violeti apgaismotajās telpās notika 2013. gada Prozas lasījumu atklāšana jeb, pasākuma vadītājas Ritas Rudušas vārdiem runājot, literatūras svinēšana. Iezīmējot klausītāja un lasītāja pozīcijas, auditorija tika iepazīstināta gan ar profesionālo žūriju, kuru veidoja Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, Pauls Daija, Ieva Kalniņa un Jānis Ozoliņš, gan alternatīvo žūriju, kuras sastāvā bija LU Humanitāro zinātņu fakultātes studenti. Prozas lasījumus aizsāka atraktīvais Jura Zvirgzdiņa lasījums – stāsts ar fantastikas elementiem „Spēlītes”. Savukārt jaunā rakstniece Agnese Gusarova iepazīstināja klausītājus ar fragmentiem no topošā romāna „Stress un lielpilsēta”, kura nosaukums apzināti raisīja divdomīgas asociācijas, vienlaikus arī atklājot mīlas trijstūra tematiku. Zīmīgs, aizrautīgs un arī nedaudz haotisks šķita Valda Rūmnieka lasījums (fragmenti no topošās triloģijas), kas apsolīja velna dzīšanu, ienesot tekstā arī Jāņa Sudrabkalna un Ingrīdas Sokolovas tēlu aprises. Tajā komiska nozīme tika piedēvēta dažādām ikdienišķām un vienlaikus epifāniskām parādībām, tostarp kādam gadījumam ar J. Sudrabkalna bikšu ieslēgšanu skapī. Jau nedaudz traģiskākus tematiskos lokus vakars skāra līdz ar Kurzemes Prozas lasījumu laureātes Daces Zvirbules stāstu „Iedod ieraut kādu šļuru”, kas vēstīja par attiecībām starp t.s. simtlatniekiem, taču sevišķi suģestēja ar leksisko daudzveidību. Savukārt īpaša atzinība klausītājos bija jūtama Māra Bērziņa stāstam par Ziemassvētkiem no topošā romāna „Svina garša”. Līdz ar gredzenveida kompozīciju tajā bija sajūtamas kara priekšnojautas un svētsvinīga noskaņa, kura stāsta notikumu rezultātā izgaisa „kā trusis burvju mākslinieka cepurē”. Jāatzīst, ka autora izkliedziens „Policija!” (sinonīms vārdam „Palīgā!”) varēja arī šķist par skaļu, tomēr vienlaikus tas raisīja īpašu pietuvinājuma efektu. Galvenokārt lasījums fascinēja ar valodisko kvalitāti, kas vienlaikus bija raksturīga arī citiem šī vakara stāstiem. M. Bērziņa stāsta noslēgums trāpīgi noslēdza vakaru: „Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts!” Vakars palika atmiņā arīdzan ar Laimas Jansones izpildīto kokles spēli, kura centās atbilst katra autora prozas noskaņai, kā arī muzikantes noorganizēto spontāno, nedaudz disonējošo valodas un mūzikas spēli, kas publikai lika iekļauties divzilbju un trīszilbju vārdu veidotā ritmā un, atsākoties lasījumiem, savā ziņā virtuāli turpinājās klausītāju prātos.
Prozas lasījumu noslēgums parasti izvēršas par īstiem prozas svētkiem, kas negrib un negrib beigties. Arī šajā gadā prozas cienītājiem bija sagādāta svētku sajūta un maksimāls jutekļu kairinājums: gan teksts, dzirdams autora balsī un redzams autora personā, gan aktierspēle etīžu teātra „Nerten” izpildījumā, gan mūzika Jāņa Lūsēna un Zigfrīda Muktupāvela sniegumā, gan galu galā arī taustāmie, materiālie prieki – balvas tiem, kam tās pienācās. Ja par vakara vadītājiem un muzikālās baudas veicinātājiem spriest nav šī raksta uzdevums, tad par stāstiem, kas tika piedāvāti klausītājiem, gan jāteic: bija jūtams Prozas lasījumu nedēļas radītais pagurums. Kā ūdens izslāpušajam bija vienīgi Māras Zālītes lasītie fragmenti no pavisam nesen klajā nākušā romāna „Pieci pirksti” – tie pierādīja, ka romānu tiešām ir vērts paņemt rokās, atvērt un neaizvērt, līdz nav aptverts katrs tajā ieliktais vārds. Savdabīgi, ka šo tekstu par apbalvošanas cienīgu neuzskatīja „nopietnā” žūrija, lai gan, protams, izvēles iespējas kopumā bija plašas. Tikpat savdabīga – alternatīvās žūrijas izvēle apbalvot Andra Zeibota stāstu, taču laikam postapokalipses tēma apvienojumā ar dinamiskiem, personiskiem spriedumiem par „lietu dabu” jauniešu auditorijai varētu šķist tīkama. Taču jau kuro gadu alternatīvā žūrija uzrāda nespēju uzradīt alternatīvu „nopietnajai” žūrijai, kura tomēr izvēlas un akcentē vienu stāstu kā labāko... Varbūt nepieciešamība būt alternatīviem ir lieks slogs, un žūriju labāk dēvēt par „Jauniešu žūriju”?..
VIEDOKĻI
Arī Alternatīvās žūrijas pārstāvis Arturs Skutelis norāda, ka šai žūrijai alternatīvums nav tik būtisks, jo „prieks ir par to, ka mūsu [Alternatīvās žūrijas un žūrijas] gala vērtējumi bija visai līdzīgi”. Šajā pozīcijā jaunietis saskata Alternatīvās žūrijas profesionalitāti, nenoliedzot, ka izvēle, kurus lasījumus apbalvot, bijusi grūta: „Bija daudz spēcīgu darbu, un ir grūti objektīvi novērtēt, vai galvenā balva pienāktos, piemēram, izcilam stāstam vai izcilam romāna fragmentam. Pārāk dažādi teksti. Mēs nolēmām izvēlēties piecus labākos: trīs stāstus, vienu stāstu bērniem un vienu romāna fragmentu”, un šajā izvēlē visgrūtākais esot bijis „apzināties, ka rezultātā daudzi labi darbi paliks aiz strīpas.” Taču, iespējams, tieši šajā pozīcijā – viena stāsta neizcelšanā – arī slēpjas žūrijas alternatīvums... Tomēr Alternatīvās žūrijas klātbūtne Prozas lasījumos ir interesants akcents un, kā norāda žūrijas loceklis Pauls Daija, tās nozīme ir būtiska: „Es domāju, ka alternatīvā žūrija ir nepieciešama – blakus visiem acīmredzamajiem iemesliem – vismaz viena iemesla dēļ: lai atgādinātu kā oficiālajai žūrijai, tā mums katram, ka nav viena, nudien objektīva viedokļa. Alternatīvā žūrija atstāja ļoti pārliecinošu iespaidu.” Pašiem jauniešiem dalība Prozas lasījumos kā žūrijas locekļiem, pēc A. Skuteļa vārdiem, ir „labs veids, kā iepazīt jaunākos latviešu autoru prozas darbus no topošā literatūrzinātnieka redzespunkta. Būt Alternatīvajā žūrijā man pirmām kārtām nozīmēja sevī apklusināt parasto lasītāju, un tādus secinājumus kā “patīk / nepatīk” es aizstāju ar rūpīgu izvērtēšanu. Tā bija ļoti laba pieredze, kā operatīvi strādāt ar tekstu, kad tas tiek vien vienu reizi dzirdēts un turpmākai analīzei vairs nav pieejams.”
Atšķirībā no Alternatīvās žūrijas pozīcijas, ka bijis grūti izvēlēties vienu stāstu, žūrijas vidū savukārt esot valdījusi nosacīta vienprātība. „Ciktāl tas skar žūrijas vērtējumu, tad, kā jau Pauls Bankovskis rakstīja, tas izrādījās daudz vienprātīgāks, nekā būtu varēts sagaidīt, ņemot vērā to, ka žūrijas pārstāvji bija ļoti atšķirīgi. Tiesa, šo vienprātību nebūtu iemesla vispārināt - lai gan tā ir banalitāte, patiešām noslēguma dienā vienoties par laureātiem bija daudz grūtāk, nekā šķita pirmajā,” apgalvo P. Daija. Viņš arī norāda, ka neesot būtiskas atšķirības starp skatu uz Prozas lasījumiem no žūrijas vai vienkārša klausītāja sēdvietas, lai gan tas, iespējams, ir strīdīgi. A Skutelis, piemēram, jautāts par Prozas lasījumu 2013 kopiespaidu, teic, ka tas bijis mājīgs un silts, bet piebilst: „Kopumā pozitīvais iespaids gan robežojas ar neziņu, nespējot atbildēt uz jautājumu – vai “Prozas lasījumi” ir visiem vai arī tikai tiem, kas tos apmeklē.” Domājams, vienkāršs klausītājs, kurš noteikti neapmeklē visus pasākumus ar apziņu, ka viņam klausoties ir jāstrādā, nepamanīs kādas tendences, kas caurauž visus lasījumus. P. Daijas novērojums, līdztekus Paula Bankovska rakstā par Prozas lasījumiem 2013 portālā Satori[2] norādītajiem, piemēram, postapokalipses motīviem un dzejnieku prozaiskošanos, tendenču ziņā ir ļoti interesants: „Runājot par tendencēm - iespējams, ka, pat ja ne lasījumi kopumā, tad atsevišķas to daļas lika domāt par to, ka vēlme izstāstīt savu stāstu, ikdienas dzīves realitāte jaunākās paaudzes autoru prozā tiecas līdzsvaroties ar metafiziskām refleksijām vai rakstīšanu kā terapiju.”
Regulārā Prozas lasījumu žūrijas pārstāve Ieva Kalniņa atzīmē, ka, atšķirībā no citiem gadiem, šie Prozas lasījumi izcēlās ar profesionalitāti pat par spīti tam, ka nedzirdējām Paulu Bankovski, Noru Ikstenu, Laimu Kotu, Ingu Ābeli, Ilzi Jansoni; tajos netika prezentēti „skandalozi atkritumi”, skandalozi vāji darbi – kā tas bija gadījies citus gadus: „Daļa autoru ir atguvusi profesionalitāti, iezīmējas noteikti rokraksti. Interesanti, kā tie rokraksti attīstās. Sevišķi jauni autori baidās paust savu individuālo pieredzi un pasaules pieredzi – tas arī ir saprotams, bet brīžiem viņi tēlo to, kas ir ielas otrā pusē... Kāpēc vajag jaunam autoram tēlot vecu, bet vecam – jaunu? To var just, ka raksta par to, ko nezina.”
I. Kalniņa teic, ka šajos Prozas lasījumos bija iespēja dzirdēt interesantus romānu pieteikumus, īpaši izceļot Māras Zālītes un Māra Bērziņa sniegumu. Attiecībā uz žūrijas galvenās balvas ieguvēju I. Kalniņa teic: „Interesanti, ka Inga Žolude bija pašironiskāka nekā iepriekšējos lasījumos. Tas vispār šoreiz raksturīgi – daļa autoru saglabāja zināmu pašironiju.” Tomēr attiecībā uz tendencēm žūrijas pārstāve apgalvo, ka „Prozas lasījumi nenosaka kādu noteiktu tendenci literatūrā. Vienu gadu bija latviskums ar Ozolu un Lācīti, citu – Inga Gaile ar „Piena ceļu”. Šoreiz varēja just, ka liela daļa stāstu attēlo mūsdienu cilvēka nervozo pasauli, kurā viņš mēģina atrast sevi.”
Tomēr, no malas raugoties, šī gada Prozas lasījumi „nāca” ar dīvainu informatīvu skopumu – festivāla mājaslapā atrodamā saite uz programmu piedāvāja vien apskatīt (ja pie rokas nebija lupas) sīksīku burtiņu plakātu, kura noderīgums virtuālajā vidē varēja būt vien estētisks (bet tas jau ir gaumes jautājums). Attiecīgi festivāla oficiālā mājaslapa pildīja vien dekoratīvas funkcijas, aicinot informāciju meklēt caur sociālajiem portāliem vai atbalstītāju medijiem, kas, protams, nav slikti, jo vismaz kaut kādā veidā tad šo informāciju varēja iegūt. Tomēr situācijā, kurā dažādos aspektos dzirdams, ka literatūra zaudē savu nozīmi sabiedrībā un rakstniekiem nav iespējams iegūt likumisku sociālo nodrošinājumu, šāda informatīva iekapsulēšanās un cirkulācija šaurā vidē nav nedz izdevīga, nedz vēlama, jo pirmais solis uz tikšanos ar potenciālo literatūras mīļotāju ir nepastarpināta informācijas ieguve un izplatība. Un tikai tādā gadījumā dažādu ceļu gājēju takas krustosies, mēģinot aizmirst – vai tieši otrādi – atcerēties faktu, ka situācija padomju laikos literatūras sfērā bija 50 gadus ilgs izņēmums, nevis likumsakarība, pēc kuras, kā teica Zigfrīds Muktupāvels, būtu jātiecas mūsdienās. Lai arī ir skaidrs, ka literatūras cienītāju loks ir likumsakarīgi neliels un rindas pēc grāmatām ir nevis labas literatūras, bet gan veiksmīga mārketinga zīme, tomēr nevajadzētu šādos uzskatos ietīstīties, jo vienmēr jau paliek cerība, ka tieši atvērtībā ir jaunu tikšanos iespēja.
[2] http://satori.lv/raksts/6533/Pauls_Bankovskis/Prozaisku_iespaidu_piezimes
