Ceļš uz vainas izpirkšanu. Osvalds Zebris “Gaiļu kalna ēnā”

Osvalda Zebra jaunākais romāns “Gaiļu kalnu ēnā” ir cieši saistāms ar 1905. gadu revolūciju, tās gaitu un sekām Latvijas teritorijā, gan iezīmējot dažādu sabiedrības slāņu dzīvi, gan tēlojot vairāku konkrētu cilvēku pārdzīvojumus. Lai gan pēc grāmatas izdošanas intervijā Normundam Naumanim O. Zebris atklāja, ka “nemēģināja nedz attaisnot dedzinātājus, kāvējus un šāvējus, nedz arī meklēt viņiem nosodījumu”[1], romānā autora pozīcija ir labi jūtama, un revolucionāri ir attēloti skaidri – kā ne visai attapīgi cīnītāji par kādu pašiem īsti nesaprotamu ideju. Mērkaķis ar granātu vai separātists, kuram iedotas raķetes, – iznākums nevar būt labs, un arī latviešu revolucionāri romānā ir no ceļa novirzījušies, Dievu aizmirsuši ļaudis, kas nespēj savaldīt instinktīvi uztveramo ideju un skaitliski augošo pūli, kas, revolucionāru sakūdīts, šai idejai seko. Dieva aizmiršanu nepieminu nejauši – lai gan tā netiek uzsvērta pārspīlēti vai didaktiski, tā ir būtiska revolucionāru raksturojumā, un viena no iespaidīgākajām romāna epizodēm ir paliela revolucionāru pūļa konfrontācija ar kādu mācītāju, kurš, būdams viens pret visiem, saglabā drosmi un nesatricināmi tur rokās Bībeli kā savu vienīgo ieroci. Ne attaisnošanai, bet drīzāk līdzsvaram un ar apburoši precīzu novērojumu O. Zebris iezīmē kādu citu jauno revolucionāru īpašību – uzdrīkstēšanos ticēt, ka viņu rokās ir spēks, lai mainītu savu stāvokli: “Lai arī viņi [studenti] zaudējuši labu tiesu studiju laika sapulcēs, lielākos un mazākos aģitācijas mītiņos, protesta gājienos un savu draugu bērēs, divi pagājušie gadi [1905. un 1906.] tiem iemācījuši uzdrošināšanos.”[2] Lai saskatītu šādu likumsakarību, autoram ir jāielūkojas kur tālāk par vēstures materiālu arhīviem – viņam ir jāpēta cilvēku daba.

Romānam “Gaiļu kalna ēnā” ir vairāku līmeņu laika un telpas uzbūve. O. Zebris neliek vilties savas daiļrades cienītājiem – teksta uzbūve ir sarežģīta, bet ne pārspīlēti samudžināta. Pamatlīmeni veido stāstījums par kādu gados jaunu Piektā gada revolūcijas dalībnieku Rūdolfu Reiznieku – viņš 1906. gada Ziemassvētkos ierodas Rīgā un Esplanādē nolaupa trīs mazus bērnus. Romānā ir rūpīgi ievērota vēsturiskā laiktelpa, ar seniem Rīgas ielu nosaukumiem, iedzīvotāju attēlojumu un dažādām detaļām, kas pilnībā veic savu funkciju – pārceļ lasītāju par vairāk nekā simts gadiem senā pagātnē. Pārējos romāna līmeņus veido: stāsts stāstā (ko Rūdolfs raksta), dažādas atmiņas, bērnu nolaupīšanas izmeklēšana un fokusēšana uz daudzu sabiedrības slāņu un grupu ikdienas dzīvi. Taču O. Zebra prozai svarīgākais ir nevis tas, kas tiek pateikts, bet gan tas, kas ir pateikts aiz tā, kas tiek pateikts. Proti, “Gaiļu kalna ēnā” ir mazākā mērā romāns par bērnus nolaupījušo revolūcijas dalībnieku, lielākā mērā – par cilvēka mēģinājumu izpirkt savus grēkus. Jau minētajā intervijā O. Zebris apgalvo: “Vai tas būtu piektais gads pirms simts gadiem, vai pēc diviem tūkstošiem, mani interesē cilvēks. Viņa rīcība, viņa pamati un kodols, no kā izriet izvēles. Jautājums ir un paliek – kas nosaka cilvēka gribu, kas to “iekustina”, cik liela ir vides un apkārtnotiekošā ietekme, un kā cilvēks sadzīvo ar šīs notikšanas sekām? Šiem jautājumiem esmu pakārtojis arī romāna “Gaiļu kalna ēnā” sižetu.”[3] Līdz ar to pats Piektais gads un visi vēsturiskie notikumi un smalkās detaļas, kas ir rūpīgi salasītas, strādājot ar dažādām vēstures liecībām, ir sekundāras attiecībā pret O. Zebra paveikto pamatdarbu – mēģinājumu aizrakties līdz cilvēka kodolam.[4] Nespēju to sev noformulēt precīzāk par paša autora pēcvārdā rakstīto: “Romāna vadmotīvs ir cilvēka ceļš uz vainas izpirkšanu – kāpiens pašam savā sirdsapziņas kalnā uz nozīmīgu sabiedrisku satricinājumu fona.”[5]

Bērnu nolaupīšanai ir konkrēts impulss – revolūcijas laikā izdarītais noziegums, kas Rūdolfu iekšēji sašķēlis. Pēc šī notikuma viņš ir kļuvis par “pusrūdi” – sašķeltu, baiļu un vainas nomocītu jaunekli, kurš vienīgo glābiņu, kas padarītu viņu atkal par vienu veselu, redz grēka izpirkšanā. Rūdolfs izstrādā rūpīgu plānu un izvēlas ceļu, kuru noejot, viņš pats varētu saprast: Kas tad ar viņu īsti notiek? Kāpēc viņš piedalījās 1905. gada revolūcijā? Kā viņš ir kļuvis par noziedznieku? utt. Savu plānu Rūdolfs pieraksta, tādējādi par ceļu lielā mērā kļūst teksts – gan tas, ko sev romānā raksta Rūdolfs Reiznieks, gan tas, ko mums pavēsta Osvalds Zebris caur Rūdolfa rakstīto. Ik pa brīdim stāstītājs vēlas ātrāk nonākt pie svarīgākajiem stāstījuma punktiem, bet pašrefleksijā pats sevi aptur: “(..) 1905. gads, negaiss putenī, šāviens, nakts egļu pudurī, dzelzceļš… nē, tam vēl par agru – esmu apņēmies iziet visu ceļu secīgi, jo šī ir pārāk smaga nasta, lai to pavirši nomestu pelēkā ceļmalā. Tā jāatritina kā dzijas kamolītis (izcēlums mans – A. S.), pamazām, lai nepārtrūkst.”[6] Jāpievērš uzmanība šim paņēmienam – atrisināt savu dzīvi, uzmanīgi atritinot notikumu pēc notikuma. Tas ir vieds paņēmiens, pēc tāda ir tapuši daudzi izcili teksti, piemēram, Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”, bet vai O. Zebrim ir patiešām izdevies atrisināt “Gaiļu kalna ēnā” dzīvojošā Rūdolfa dzīvi? Diemžēl ne. Sižetiskās līnijas ir pārāk sazarotas, novirze no Rūdolfa likteņa – pārāk liela. Protams, Rūdolfa pieredze gluži vienkārši nav autora dzīve, un, lai cik tā arī būtu autora pārdomām svarīga, tajā iedzīvoties līdz galam nav izdevies.

Gluži kā Andrieva Niedras stāsta “Pēteris Salna” (1911) galvenais varonis tur sevī naidu pret pārāko kaimiņu, tā Rūdolfs Reiznieks dzīvo bailēs, kas pārlaižas pār viņa dvēseli kā Gaiļu kalna ēna pār Reiznieku mājām. Rūdolfa kaimiņš un bērnības draugs – Arvīds Gaiļkalns – ir pārāks it visā, šķiet, pat pārspīlēti idealizēts cilvēks, iemesls daudziem Rūdolfa pārdzīvojumiem. Bet par šo – otru būtiskāko (daudzējādā ziņā – pat centrālo) – romāna tēlu labāk neteikt neko vairāk, lai nesabojātu lasītājam romāna lasīšanas baudījumu.[7]

Zebra romāns var atgādināt par kādu būtisku parādību – cilvēka lētticību. Kā tā darbojas? Romānā ievērojama vieta atvēlēta antisemītisko noskaņojumu aprakstiem; tā viens no romāna tēliem – Ernests Dukmanis, policijas pristava palīgs – ir apmāts ar sazvērestības teorijām, visās nelaimēs vaino ebrejus un piesauc “Cionas gudro protokolus”. Viņš par savām zināšanām ir drošs, jo tās neprasa piepūli un ar tām tiek izskaidrots viss, kas ir nesaprotams. Viņš savus pieņēmumus neapšauba, kaut kur dzirdētās baumas – pieņem par patiesām. Un šādu lētticības mehānismu piemēru diemžēl ir tūkstošiem. Tuvākais – Krievijas iedzīvotājus pirms pāris nedēļām sasniedza ziņa par to, ka ukraiņu armija cīnās pret separātistiem, publiski sitot krustā bērnu; tam nav nekādu pierādījumu, bet tas izskanēja Krievijas galvenajā televīzijas kanālā, to redzēja miljoniem cilvēku, kas, dienu no dienas ļaujoties savai lētticībai, dzīvo baisā, bez kritiskas domāšanas esošā pasaulē. Un tas mani atgriež tramvaja pieturā – vai cilvēks, kurš uzraksta uz sienas “1905. Mosties, latvieti!”, mudina dedzināt bankas vai arī saliedēties kādai garīgai, nāciju vienojošai cīņai pret netaisnību?

“Gaiļu kalna ēnā” ir arī bez lielas lasīšanas pieredzes esošam lasītājam draudzīgākā O. Zebra grāmata. Lai gan pieturēties pie viena fokusētāja visa romāna garumā O. Zebrim būtu pārāk vienkārši, tomēr tas, atšķirībā no iepriekšējiem autora darbiem, nebūt nerada papildus sarežģījumus notikumu saprašanai. Katra no romāna nodaļām ir lasāma arī kā patstāvīgs un pabeigts stāstījums, un izlasot visu romānu kopumā nodaļas savijas vienotā veselumā.

“Gaiļu kalna ēnā” ir arī pirmais vēsturisko romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” darbs. Rakstnieces Gundegas Repšes uzrunāti, šīs sērijas radīšanā piedalās trīspadsmit latviešu autori (Inga Ābele, Pauls Bankovskis, Guntis Berelis u.c.), uzņemoties stāstu par kādu nosacītu Latvijas 20. gadsimta vēstures periodu. Skan daudzsološi, un uzrunātie autori noteikti ir spējīgi radīt paliekošus un lielus darbus, tomēr pret šo sēriju kopumā esmu noskaņots visai skeptiski. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – latviešu literatūras vektors, kas vērsts uz pagātnes notikumu “pārsaprašanu”, būtu reiz apzināti jāpagriež mūsdienu vai vismaz 21. gadsimta virzienā. Ir daudz labas literatūras par to, kā bija, bet pārāk maz par to, kā ir.

Vēlreiz atceros ziemu, kad pēc pāris dienām uzraksts par 1905. gadu tramvaju pieturā tika aizkrāsots. Oranžā krāsa radīja virsmu svaigiem grafiti raiteru, ielu mākslinieku un dažādu dīvaiņu darbiem un nedarbiem. Atmiņas gan tā aizkrāsot nevar; tie cipari paliek, grozi kā gribi.

[1] Naumanis, N. (2014). Zebris: Nemēģināju attaisnot dedzinātājus, kāvējus un šāvējus, nedz arī meklēju viņiem nosodījumu [tiešsaiste]. [Skatīts 27.07.2014.] Pieejams: www.diena.lv/kd/intervijas/zebris-nemeginaju-attaisnot-dedzinatajus-kavejus-un-savejus-nedz-ari-mekleju-viniem-nosodijumu-14063868

[2] Zebris, O. (2014). Gaiļu kalna ēnā. Rīga: Dienas Grāmata. 23. lpp.

[3] Naumanis, N. (2014). Zebris: Nemēģināju attaisnot dedzinātājus, kāvējus un šāvējus, nedz arī meklēju viņiem nosodījumu.

[4] Izvērstāk par kodoliem O. Zebris ir izteicies 2013. gada intervijā Undīnei Adamaitei. Skat.: www.diena.lv/kd/intervijas/intervija-ar-osvaldu-zebri-klusie-udeni-14012038

[5] Zebris, O. (2014). Gaiļu kalna ēnā, 172. lpp.

[6] Turpat, 35. lpp.

[7] Nesenā “Radio mazās lasītavas” raidījumā Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš, kurš nolasīja fragmentu no O. Zebra “Gaiļu kalna ēnā”, trāpīgi izteicās, ka: “Sižetu nekad nevajag stāstīt, tas ļoti atšķaida interesi”. Raidījums ir noklausāms: lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/radio-maza-lasiitava/osvalds-zebris.-gailju-kalna-ena.a40527/