CONFERENCE
„Kādu laiku biju domājis par grāmatas rakstīšanu un jautāju citiem, vai var ieteikt man kādu latviešu satīras autoru. Tikai daži bija spējīgi dot arī kādu atbildi, bet lielākoties man atbildēja, ka tāda īsta satīrista laikam nemaz nav.”[i] Šādus vārdus saka Koljers intervijā portālam Delfi un pēcāk ieceļ sevi vienīgā mūslaiku latviešu satīras pārstāvja kārtā. Par to, kāda situācija ir šajā lauciņā, lai spriež kompetenti, literatūrzinātni pārstāvoši ļaudis, bet mēs pārējie, lasītāji, vērtēsim Koljera tekstu. Te gan viedokļi dalās. Autora darbs tiek dēvēts gan par dīvainu, gan naivu savārstījumu. Savukārt kāds cits to nosaucis par grotesku parafrāzi par Latviju vai lasāmgabalu, kas liek novelties no krēsla.[ii] Tikpat dažādas sajūtas radās manī, lasot šo politisko satīru. Jāpiebilst, ka M. Koljers kā žurnālists, kas raksta par Baltijas valstīm ārzemju medijiem, orientējas Latvijas politikas virtuvē labāk nekā ierindas pilsonis. Līdz ar to, izlasot grāmatu, man radās sajūta, ka Koljers atmaskojis mūsu politiķus, gluži kā to dara Lato Lapsa, tikai ar humora devu un paralēlām sižeta līnijām.
Romāns „Ceturtais lielākais Latvijā” vēsta par starptautisko Austrumeiropai veltīto konferenču dalībnieku Viktora Drāksa un Pāvela Pančeva, poētiskajiem un ne tik patīkamajiem piedzīvojumiem Latvijā. Šie notikumi ir tik dažādi un daudzveidīgi, ka mūsu zeme tiek atklāta visā tās krāšņumā – sākot no pornogrāfijas līdz tautiskajiem adījumiem. Un tas viss nejauši savijies ar valsts politikas elites gaitām. Šajos divos tēlos atklājas paša autora pieredze: „Šis darbs [konferenču tīkla dalībnieks] bija viegls, jo bija jālido apkārt pa visu pasauli, jāpaliek jaukās viesnīcās, jāapskata visdažādākās zemes un cilvēki uz nedēļu iedeva mašīnas, kādas es nekad dzīvē pats nevarētu atļauties, tomēr jāatzīst, ka automašīnas mani nekad nemaz tik ļoti nav aizrāvušas. Īpaši, kad redzēju sev apkārt cilvēkus, kas to darīja jau divdesmit gadus un jutās ārkārtīgi svarīgi, sapratu, ka es to negribu darīt visu savu dzīvi.”[iii] Pārzinot šo dzīvi un tās dalībnieku rakstura īpatnības, Koljers nolēma, ka viņu komfortam ir pienācis laiks beigties un ka šiem ļaudīm vismaz literatūras ietvaros būtu jāsaprot, kurp īsti viņi virzās savā dzīvē.
Stāsts iesākas ar paranoiķa un kompleksu māktā Viktora Drāksa atjēgšanos Tallinā, kas tomēr izrādās Rīga, un groteskām pārdomām uz tualetes poda. Sākums šķiet smagnējs un izraisa vieglu nevēlēšanos lasīt tālāk, bet ar laiku tas ievirzās interesantākā gultnē, līdz beigu posmā viss kļūst pat par daudz piesātināts. Romāna garumā Viktors ir tas tēls, kurš visvairāk mainīsies, piedzīvojot nepatīkamus, biedējošos notikumus, kas novedīs līdz pat katarsei līdzīgam efektam – viņš kļūs par Normālu cilvēku. Pamazām viņš sapratīs, ka neviens viņu nevēlas iegāzt vai citādi kaut ko nodarīt viņa nožēlojamajai dzīvei, jo īpaši P. Pančeva kunga izskatā. Pāvels ir Viktora kolēģis starptautisko konferenču tīklā. Abi viņi ir gudri un spējīgi cilvēki. Nesaprotamu iemeslu dēļ V. Drākss ir iedomājies, ka Pančevs vēlas viņu pārspēt, pazudināt utt. Savukārt Pāvelam ir citādi mērķi, un pats tēls ir gaišāks, stabilāks un pārliecinātāks. Līdz ar to viņa piedzīvojumi Latvijā galvenokārt ir heroiski un romantiski – sākot ar kautiņu ar nacionālistu un sekstūristiem beidzot ar iemīlēšanos vienkāršā latviešu meitenē, kura apliecina Latvijas dabas skaisto un nekomerciālo pusi.
Stāsta politisko pusi kā pīlārs notur Aivars, tas ir, Anrijs Pletenbergs no V________. Tieši šādi šis tēls parādās grāmatas sākumā un ieņem savu nozīmīgo lomu, atkal parādoties beigu daļā. Tikpat raibs kā Anrija uzvalki ir arī stāsts par notikumiem ap viņu. Latvijas erotisko filmu pasūtītājs vai, kā viņš teiktu – talantīgu režisoru mecenāts. Vēlme V pilsētu padarīt par tūristu galamērķi noved pie dažām ekstrēmām idejām, kuras jārealizē gūsteknim Viktoram. Ceturtais lielākais akmens Latvijā pamazām kļūst arvien lielāks, jo konkurenti paliek mazāki, un to provocē mērķis būt pirmajam vienmēr un visur. Tieslietās gandrīz identiskas problēmas, kā varbūtējam reālās dzīves prototipam. Arī pelnīts fināls.
Bet ne jau Anrija Pletenberga ligas ir vienīgās, ko romānā aizskar Koljers – tepat arī ieskatīšanās prezidenta mājā un bailīgā prezidenta kundze ar Eiropas Fondu naudas izsaimniekošanu, atmaskošanas draudi Gogoļa „Revidenta” stilā; neizpaliek arī starptautisko attiecību iztirzājums ar Krievijas ministra Kopeikina palīdzību, kurš gan glābj, gan lielās. Arī dažas nacionālistiskās notis, kas ieskanass Ivara Dzintara personā ir izteikti griezīgas. Tās lieliski atspoguļo šeit valdošo etnisko spriedzi, kas reizēm ir nedaudz histēriska un vājprātīga savās izpausmēs. Diemžēl parādās tikai viena medaļas puse.
Tas, kas var likt lasītājam vilties (ja nesajusties niecīgam) ir veids, kā attēlota Rīga un lietas, ar ko cenšamies izcelties. Lai arī tās varbūt šķiet niecīgas, salīdzinot ar iespējām ārzemēs, tās nevajadzētu tik acīmredzami noniecināt. Tikai grāmatas vidusdaļā Rīga jau iegūst daudz patīkamāku skatu, iespējams, mainoties vērtētāja, Viktora, uztverei par dzīvi. Tas pats attiecināms uz Latvijas lauku dzīves tēlojumu.
Cilvēkam, kurš īstenojis vairākuma žurnālistu sapni, uzrakstījis grāmatu, turklāt izdarījis to svešā zemē ar dziļāku ieskatu šīs zemes notikumos, es teiktu, ka viņa grāmata ir izdevusies. Ar visiem tās plusiem un mīnusiem, stāsts ir lasāms un pat baudāms, lai arī sākums smagnējs, bet fināls ne tik veiksmīgas . Bet tā, iespējams, šķitīs lasītājam, kas nav satīras cienītājs. Sižets ir spraigs, negaidīts un samezglots, tas liek atcerēties, ka pasaule ir maza un visi esam savstarpēji saistīti.
[i] www.delfi.lv/kultura/news/books/satira-par-piejuras-miesta-meru-un-cuka-uz-vaka-intervija-ar-rakstnieku-miku-koljeru.d [2014.08.25]
[ii] www.goodreads.com/book/show/20947546-ceturtais-liel-kais-latvij [2014.08.25]
[iii] www.delfi.lv/kultura/news/books/satira-par-piejuras-miesta-meru-un-cuka-uz-vaka-intervija-ar-rakstnieku-miku-koljeru.d [2014.08.25]
